"Nordea" izvairās no atbildēm par parādnieka iesniegto zaudējumu piedziņas prasību
PIETIEK02.08.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nordea banka izvairās no konkrētām atbildēm saistībā ar Pietiek jau aprakstīto tās kredītņēmēja Lazara Rozenberga iesniegto zaudējumu piedziņas prasību no bankas saistībā ar pārāk zemo izsoles sākumcenu un kredītiestādes pretdarbību mēģinājumiem ar īpašuma pārdošanu segt kredītsaistības. Turklāt banka atbildību par izsoles sākumcenu mēģina novelt uz tiesu izpildītāju.
Pietiek jau ziņoja, ka Rozenbergs, kurš zemes iegādei un māju būvniecībai bija ņēmis kredītu Nordea bankā, ieķīlājot šos īpašumus, tiesā iesniedzis prasību par zaudējumu piedziņu no bankas par nekustamā īpašuma novērtēšanu un pārāk zemo izsoles sākuma cenu, kā arī bankas pretdarbību centieniem ar īpašuma pārdošanu segt visas kredītsaistības.
Lai gan Rozenbergs apgalvo, ka viņa mēģinājums pārkreditēties SEB bankā atdūries pret Nordea bezdarbību, neparakstot starpbanku vienošanos, Nordea apgalvo, ka tā nekādi nevar ierobežot klienta iespējas to darīt, uzsverot, ka par konkrētu klientu sniegt ziņas tai liedz likums.
Taču banka arī nevēlējās atbildēt uz jautājumu, cik lielai daļai maksājumu grūtībās nonākušu klientu Nordea ir devusi atļauju pārkreditēties citā kredītiestādē un pēc kādiem principiem tika izvēlēts, kuriem klientiem dod šādu atļauju un kuriem nē.
Bankas sabiedrisko attiecību vadītāja Signe Lonerte Pietiek apgalvoja, ka kredītiestāde sadarbojas ar vairākiem nekustamo īpašumu vērtētājiem, bet tā arī nesniedza atbildi uz jautājumu, vai ir bijuši gadījumi, kad tiesa neapstiprina izsoles rīkošanu aizdomu dēļ, ka nekustamā īpašuma cena nav noteikta korekti un atbilstoši.
„Maksātnespējas procesos un piedziņas lietās par izsoles rīkošanu un izsoles noteikumiem atbild Zvērināts tiesu izpildītājs vai Maksātnespējas administrators. Gan ķīlas īpašnieks, gan aizņēmējs, gan kreditors var vērsties tiesā un apstrīdēt izsoles noteikumus,” tā vietā skaidroja bankas pārstāve. Kā jau ziņots, Rozenbergs bija iesniedzis bankā vairāku citu vērtētāju vērtējumus savam īpašumam, un tajos bija norādīta pat vairākas reizes augstāka cena.
Nordea arī izvairās no atbildes uz jautājuma, vai tā, nosakot izsoles sākumcenu ieķīlātajiem īpašumiem, ņem vērā arī parādnieka iesniegtos vērtējumus īpašumam, vai tikai balstās uz sava izvēlētā vērtētāja vērtējumu un vai banku neinteresē pārdot ieķīlāto īpašumu par pēc iespējas augstāku cenu. „Izsoles sākumcenu un citus izsoles noteikumus nosaka Zvērināts tiesu izpildītājs vai Maksātnespējas administrators,” - tā bankas pārstāve.
Tāpat Nordea nesniedz konkrētu atbildi uz jautājumu, kā banka vērtē faktu, ka no tās vēlas piedzīt zaudējumus nesamērīgi zemi noteiktās izsoles sākumcenas dēļ, kā arī sakarā ar bankas pretdarbību kredītņēmēja mēģinājumos pārdot īpašumu un ar iegūto summu segt visu kredīta summu.
„Banka nevar publiski komentēt konkrēta klienta darījumus. Jebkuram kredītņēmējam ir tiesības pārdot ieķīlāto nekustamo īpašumu un pilnībā atmaksāt izsniegto kredītu. Banka nevar ierobežot šādu darījumu veikšanu. Piedziņas procesā par izsoles sākumcenas noteikšanu atbild Zvērināts tiesu izpildītājs. Zvērināta tiesu izpildītāja darbības ir iespējams apstrīdēt tiesā,” tā vietā skaidro Nordea pārstāve.
Tāpat banka neatbild uz jautājumu, vai zaudējumu piedziņas prasībā minēto darbinieku rīcība ir izvērtēta un vai konstatēti kādi pārkāpumi (neoficiāli ir zināms, ka vairāki darbinieki tikuši atlaisti). „Ikvienam darbiniekam jāveic savi ikdienas darba pienākumi saskaņā ar valsts likumiem, uzņēmumā noteiktajiem iekšējās kārtības noteikumiem, instrukcijām un procedūrām. Gadījumā, ja šie noteikumi netiek ievēroti, darbiniekam tiek piemērots atbilstošs disciplinārsods,” skaidro bankas pārstāve un uz Pietek norādi, ka jautājums ir nevis par klientu, bet gan bankas darbiniekiem atbild: „Banka ļoti stingri seko līdzi un pārbauda jebkādu informāciju par darbinieku iespējamu negodprātīgu rīcību, nepieciešamības gadījumā saucot darbinieku pie atbildības. Konkrēto gadījumu banka nevar komentēt, jo nekomentē uzņēmuma, tostarp, tā darbinieku, attiecības ar saviem klientiem vai ar klientiem saistītiem darījumiem.”
Kā jau ziņots, Rozenbergs no bankas prasa piedzīt 288 000 latu jeb 409 787,08 eiro zaudējumus. Viņš kredītu Nordea divu māju būvniecībai ņēmis 2005.gadā. Šo celtniecību ar kredītu finansējusi arī SEB Latvijas Unibanka, uz kuru Rozenbergs vēlējās pārcelt arī Nordea kredītsaistības, taču Nordea tam lika šķēršļus.
Kad sākusies ekonomiskā krīze un radušās grūtības segt kredīta maksājumus, Rozenbergs atradis pircēju vienai no jaunuzceltajām mājām, taču banka pieprasījusi, lai arī pēc pārdošanas uz īpašumu tiktu saglabāti ar Rozenberga kredītu saistītie apgrūtinājumi, kam pircējs nav piekritis.
Turklāt bankas konsultants rīkojies dīvaini, aicinot uz tikšanos pēc bankas darba laika un pat izsakot draudus. Vēlāk Rozenbergs uzzinājis, ka bankas konsultants jautājumus par īpašuma sadalīšanu un atdalītā īpašuma pārdošanu pat nebija nodevis augstāk stāvošām bankas amatpersonām, tāpēc arī situācija netika adekvāti risināta.
Par Nordea darbinieku ļaunprātīgo rīcību Rozenbergs rakstījis kā Ģenerālprokuratūrai, tā Finanšu un kapitāla tirgus komisijai un Patērētāju tiesību aizsardzības centram, kuri konstatējuši, ka bankas rīcībā pārkāpumu nav.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
