Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

"Džendera" problēma un sievietes izpratne Stambulas konvencijā

Sandis Bērtaitis, zvērināts advokāts
14.06.2023.
Komentāri (37)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2011. gada 11. maijā Stambulā tika atvērta parakstīšanai Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencija). Konvencija stājās spēkā 2014. gada 1. augustā. Latvija šo konvenciju ir parakstījusi, bet nav pabeigusi ratifikācijas procedūru, tādējādi liedzot konvencijai stāties spēkā Latvijas Republikā.

Viens no publiski izteiktiem reliģisko līderu un politisko aktīvistu iebildumiem un viens no ratifikācijas politiskā atbalsta trūkuma iemesliem ir bijusi sievietes izpratne konvencijā jeb, izmantojot kolorītāku apzīmējumu, t. s. džendera problēma. Tiek apgalvots: ja Stambulas konvenciju ratificēs, tad "konvencija ar savu džendera definīciju pavērs legālu ceļu sajukumam bērnu un jauniešu galvās attiecībā uz viņu dzimumu, uz dzimumu savstarpējām attiecībām un viņu personības veidošanos".1

Lai gan Eiropas Padome mudina piemērot Stambulas konvenciju arī attiecībā uz ģimenē izdarītu vardarbību, kura vērsta pret vīriešiem un bērniem, tomēr no konvencijas teksta ir skaidrs, ka tās primārais mērķis ir vardarbības novēršana tieši pret sievietēm. Lai pareizi izprastu un piemērotu konvenciju, ir pamats jautāt, kāds saturs piepilda jēdzienu "sieviete" Stambulas konvencijā. Kāda koncepcija stāv aiz jēdziena "sieviete" izpratnes?

Stambulas konvencijas 3. panta "Definīcijas" "c" punktā skaidrots, ka "ar terminu "dzimums" tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem". Savukārt šī paša panta "d" punktā norādīts, ka ""ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm" ir vardarbība, kas vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbība, kura nesamērīgi skar sievietes".

Tātad formāli Stambulas konvencijas izpratnē sieviete ir konkrētā kultūras kontekstā sociāli konstruēta dzimumloma, kurā sievietei tiek piedēvēts noteikts uzvedības, nodarbošanās un īpašību modelis. Stambulas konvencija nedod galīgu sievietes definējumu, bet norāda, ka šis jēdziens ir piepildāms ar saturu konkrētas kultūras ietvaros. Konvencija neizmanto bioloģiskās pazīmes, lai definētu sievieti, līdz ar to pamatoti varētu teikt, ka bioloģiskiem faktoriem nav primāras nozīmes, lai konstatētu personas atbilstību sievietes statusam.

Bioloģiski definējams vīrietis, kurš, piemēram, sievietei piedēvējamas uzvedības vai sievietei raksturīga apģērba izvēles dēļ (un tieši šī iemesla dēļ) nokļūtu vardarbības upura lomā, ietilptu Stambulas konvencijas aizsardzības tvērumā. Iespējams, ka tieši šis aspekts satrauc konvencijas ratifikācijas oponentus.

Jāatzīst, ka sievietes izpratne nenoliedzami ir izaicinošs un feminisma studijās problematizēts jautājums, uz kuru nav tik vienkārši atbildēt. Jā, patiesi, viena no jēdziena "sieviete" izpratnes pieejām varētu balstīties bioloģiskos faktoros, piemēram, dzimumorgānu veidā vai hromosomu vai hormonu līmenī. Pat ja mūsdienu medicīna piedāvā tehnoloģijas, lai transformētu cilvēka bioloģiskās pazīmes, kas raksturo piederību noteiktam dzimumam, var palikt pie sievietes izpratnes šādā kategorijā.

Tomēr Stambulas konvencija nerisina, un tās mērķis nemaz nav risināt bioloģiskas problēmas. Konvencija definē sievieti tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams konvencijas mērķu sasniegšanai, proti, vardarbības pret sievietēm novēršanai.

Ja pieturas pie klasiskā nošķīruma starp dabu un kultūru, vardarbība kā apzināta darbība pieder vienīgi pēdējai kategorijai. Vardarbība nav bioloģiska, bet kultūrā iespējama un definēta norise. Vardarbība pati par sevi ir kultūras notikums, kur bioloģijai nav nekādas nozīmes vai arī tai ir vienīgi sekundāra nozīme (piemēram, fiziska spēka pārākums starp dzimumiem). Vardarbības cēloņus nevar atvedināt no t.s. dabas, un tā nevar tikt izskaidrota bioloģijas terminos.

Vardarbība pret sievieti tāpat kā jebkurš cits noziegums ir kultūras parādība (jā, kultūra nav tikai ideāltipiskie modeļi!), līdz ar to šāda veida vardarbību var analizēt ar vispārējām kultūras izpētes metodēm. Proti, vardarbība ir kultūras notikums, un tā tiek pamatota (attaisnota) noteiktā kultūras sistēmā. Arī sieviete kā vardarbības upuris ir daļa no šīs kultūras, kurā vardarbība tiek īstenota. Sieviete upuris ir kultūras fenomens, jo vardarbība pret to tiek vērsta, tieši balstoties uz noteiktām kultūras praksēm un sievieti kā kultūras praksē attaisnotas vardarbības mērķi.

Konvencijas mērķis ir izskaust kultūrā sakņotu vardarbības attaisnojumu pret sievieti jeb apkarot nevēlamas kultūras prakses. Tāpēc Stambulas konvencijas tvērums ir kultūra noteiktā sabiedrībā, nevis bioloģiskas norises pašas par sevi. Kultūra netiek atvedināta uz bioloģisku raksturojumu, bet tiek izprasta tās iekšējā sistēmā.

Kultūras studijas kopumā ir pārsteidzošas ar to, ka atsedz mūsu centienus tik daudzus kultūras elementus atvasināt no t.s. dabas jeb objektīvās realitātes. Vispirms paši konstruējam un tad reducējam uz dabu, kas it kā šo rīcību šķietami stingrā nozīmē attaisno jeb padara par "dabisku". Bet tā ir mūsu priekšstatu vienkāršošana, lai atvieglotu domāšanas modeļus. Mums nav darīšanas ne ar ko citu kā mūsu pašu konstruētiem priekšstatiem par dzimumiem un to savstarpējām attiecībām.

Iepriekš minētais pats par sevi pamato, kādēļ Stambulas konvencijas autori sekojuši sievietes izpratnei noteiktas kultūras kontekstā, nevis sievietes definēšanai bioloģiskās kategorijās. Konvencijas mērķis ir transformēt noteiktas kultūras prakses, kuras nav atvedināmas uz bioloģiskiem raksturlielumiem, un arī sievietes kā vardarbības upuris tiek konstruētas kultūras kontekstā.

Reflektējot par sievietes izpratni Stambulas konvencijā, jāatzīmē vēl kāds būtisks apstāklis, kas saistīts ar patriarhālo varas sistēmu un varas attiecībām kā tādām. Konvencijas preambulā šis apstāklis ir ieskicēts ar norādi uz to, ka "vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes", kā arī tēzi, ka "vardarbība pret sievietēm ir viens no svarīgākajiem sociālajiem mehānismiem, kura dēļ sievietes ir spiestas pakļauties vīriešiem".

Feminisma filozofe un dzimumu teorētiķe Džūdita Batlere (Judith Pamela Butler, 1956) norāda, ka lielākoties feminisma teorija ir vadījusies no pieņēmuma, ka pastāv kāda caur sieviešu kategoriju izprotama identitāte, kas ne tikai pamato feminisma intereses un mērķus diskursā, bet arī veido subjektu, kuram tiek meklēta politiskā reprezentācija.2 Citējot Mišelu Fuko, Dž. Batlere arī atsaucas uz to, ka varas tiesiskās sistēmas rada subjektus, ko pēc tam reprezentē. Varas struktūru regulēti subjekti, būdami tām pakļauti, veidojas, definējas un atražojas saskaņā ar šo struktūru prasībām. Feminisma subjektu – sieviešu kategoriju – rada un ierobežo tās pašas varas struktūras, caur kurām tiek meklēta emancipācija.

Jēdziens "vardarbība" valodas līmenī veidojas no vārdiem "vara" un "darbība". Patriarhālā sabiedrībā vai vismaz šāda tipa ģimenes modelī sievietes pozīcija ir raksturojama no varas perspektīvas. Citiem vārdiem, sieviete neatkarīgi no tās gribas ir iesaistīta varas attiecībās, kur tai ir noteikta loma un ierobežojumi. Šis novietojums varas laukā arī konstruē sievietes izpratni – padara par to, kas izsaka sievietes būtību konkrētajā kultūrā.

Tas sasaucas ar Dž. Batleres pozīciju, ka sievietes jēdziena konstruēšana notiek patriarhālas varas sistēmas kontekstā. Tā kā vardarbība pret sievieti dzimst un arī tiek uzturēta patriarhālas varas situācijā, ir saprotami, ka Stambulas konvencijas autori ir izvēlējušies tieši kultūrā balstītas izpratnes pieeju sievietes definēšanai.

Kā minēts, vardarbība pret sievieti norisinās noteiktā kultūras sistēmā, kura attaisno un pamato vardarbību pret sievieti. Šī iemesla dēļ konvencija sievietes jēdzienu konstruē caur konkrētas kultūras perspektīvu. Stambulas konvencija pēc būtības definē sievieti tajās pašās konceptuālajās kategorijās, kurās norisinās sociāli izskaužamā rīcība – vardarbība pret sievieti.

Stambulas konvencija faktiski adresēta partriarhālajai varai, lai šajā sistēmā imperatīvi noteiktu tās robežas. Lai gan Stambulas konvencija aizsargā sievietes, tā vēršas pie patriarhālās varas turētājiem, kuri izmanto noteiktu varas pozīciju pret sievietēm, un novelk sarkanās līnijas minētās varas pozīcijai. Konvencija neizvirza ambīcijas pilnībā atcelt šo bināro varas sistēmu (kā to, piemēram, vēlas Dž. Batlere un no kā galu galā baidās konvencijas ratifikācijas oponenti), bet tā pēc būtības ir vērsta uz to, lai savaldītu un ierobežotu patriarhālās varas sistēmu ar mērķi nepieļaut vardarbību pret sievieti – subjektu tādā izpratnē, kā tas ir definēts šajā binārās varas sistēmā.

1. Rudevska B. Neomarksisti vīrieti padarījuši par visa ļaunuma sakni. Pieejams: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/323009-baiba-rudevska-neomarksisti-virieti-padarijusi-par-visa-launuma-sakni

2. Batlere Dž. Dzimtes nemiers. Feminisms un identitātes graušana. Rīga: Mansards, 2012, 13. lpp.

Novērtē šo rakstu:

13
67

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Evika Siliņa ir ar pautiem, Jānis Citskovskis – žmogs, bet Krišjānis Kariņš – princese, kas neuzņemas atbildību

FotoĻembasts ap tā saucamajiem bijušā premjera Kariņa lidojumiem vēl tālu no atrisinājuma, lai gan nu jau nepārprotami ir redzama un saprotama šo notikumu gaita, būtība un galveno aktieru lomu sadalījums. Izrādes režisori ir no valdošās partijas, kas pēdējā pusgada laikā centās atrisināt otrā plāna samezglojumu – proti, kurš būs šajā skandālā malējais. Un, lai gan par tādu tagad ir sazīmēts bijušais Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis un vēl pāris ierēdņu, nav šaubu, ka, pateicoties ierosinātajam kriminālprocesam, viņam blakus nostāsies arī “Jaunās vienotības” politiķi.
Lasīt visu...

21

Vēstule Rinkēvičam par Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju: ceram uz atklātu un laicīgu komunikāciju par nākotnē pieņemtiem lēmumiem, kuri ietekmēs latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos visā pasaulē

FotoEiropas Latviešu apvienība ir iepazinusies ar lēmuma projektu “24-TA-1725 Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju.”
Lasīt visu...

21

Latviešu valodas aģentūras iekļaušana Čakšas aģentūru reorganizācijas plānā ir principiāli noraidāma

FotoLatvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes, Izglītības biedrības padomes locekles Dr. habil. philol. Inas Druvietes atzinums par rīkojuma projektu “Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju”.
Lasīt visu...

21

PRET Latviešu valodas aģentūras likvidēšanu

FotoValoda ir veids, kurā tauta var paust savas dvēseles bagātību, pasaules izpratni un justies kā mājās savā zemē. Latviešu valoda ir bijusi nacionālās kustības pamatvērtība cauri gadsimtiem un ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kas raksturo Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un mērķi.
Lasīt visu...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi