Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Paejot pustūkstotim gadu, katolicisms atkal ir vadošais reliģijas paveids Latvijā — tāds slēdziens ir jāizdara, iepazīstoties ar luterāņu baznīcas, pareizticīgo un citu reliģisko grupu oficiālo statistiku, kas tiek iesniegta Tieslietu ministrijā, kā arī viskonservatīvākajiem datiem par katoļu skaitu Latvijā.

Saskaņā ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas svaigāko gadagrāmatu LELB sastāvā 2022. gadā bijušas 284 draudzes (divas no tām — latviešu luterāņu draudzes ārzemēs), pa kurām visām kopā ir bijuši tikai 32 705 luterāņi. Viņus garīgi apkalpojuši 130 priesteri (ieskaitot bīskapus un dekānus), kā arī uzrādīti aptuveni 100 evaņģēlisti, emeritētie garīdznieki, atvaļinātie mācītāji u.c. Līdz ar to netiek ziņots par lieliem darba rezultātiem, panākumiem sociālajā darbā, trūkumcietēju atbalstu utt.

Bez LELB darbojas vēl daži mazskaitlīgi luterāņu paveidi ar dažām draudzēm un nepilnu tūkstoti ticīgajiem katram, savukārt Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē (LELBP), kas līdz 2020. gadam bija pazīstama kā Latvijas Evanģēliski Luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (LELBāL), kā jau rāda tās nosaukums, apvieno latviešu luterāņus emigrācijā, kuri tāpēc nav ierindojami Latvijas ticīgo kopskaitā — vismaz līdz brīdim, kamēr atgriežas tēvzemē.

Vēsturiskā statistika izrādījusies tīrs izdomājums

Iepriekšējās desmitgadēs vairākas konfesijas, lai mākslīgi palielinātu savus datus, par reliģisko draudžu reģistrāciju atbildīgajai Tieslietu ministrijai iesniedza pilnībā safantazētus ciparus. Piemēram, uzrādot par “luterāņiem” Latvijā ikvienu cilvēku, kurš cēlies no vēsturiski savulaik luterāniskiem pagastiem piederošas ģimenes, LELB savā pārskatā iekļāva arī tādas personas, kam faktiski nepiemīt nekāda saikne ar jebkādu reliģiju, kur nu vēl luterānismu. Tā LELB savā 2002. gada pārskatā Tieslietu ministrijai uzrādīja reālistiskus 37 989 luterticīgos, taču pēc desmit gadiem 2012. gadā luterāņu it kā esot bijis jau 714 758!

Līdzīgi neuzticamus datus iesniedza arī Latvijas pareizticīgie, saistītie ar Maskavas patriarhātu — ilgus gadus viņi uzrādīja kā savu kopskaitu precīzi 370 tūkstošus, un no fakta, ka šis skaitlis atskaitēs palika nemainīgs, var redzēt, ka tas bija nepatiess: nav iespējams, ka jebkuras konfesijas piekritēju skaits nemainītos padsmit gadus no vietas. Turklāt pareizticīgajiem Latvijā ir uz pusi mazāks dievnamu un draudžu skaits nekā katoļiem vai luterāņiem, kas papildus dod norādi, ka viņu kopskaits nevar būt lielāks par citu konfesiju piederīgajiem.

“Bezdievīga matemātika”

Vairākkārt, ieraugot šādu acīmredzami safabricētu statistiku, mediji ir analizējuši ciparus un baznīcu datos konstatējuši nevis reliģisku lēnprātību, bet drīzāk jau velnišķīgu melošanu. 2013. gadā “Kas Jauns” rakstīja: “Kopumā desmit gadu laikā dievticīgo skaits Latvijā esot pieaudzis gandrīz dubultā — no 851 tūkstoša 2002. gadā līdz miljonam un 600 tūkstošiem 2012. gadā. Par ticīgo skaita pieaugumu mēs galvenokārt varam pateikties luterāņu baznīcas grāmatvežiem,” ironizēja žurnāls.

Presei publicējot ziņas par statistikas sagrozījumiem, attiecīgo konfesiju uzvedībā nekas nemainījās — tika atkārtoti vecie grēki, iesniedzot Tieslietu ministrijā nevis reālus datus, bet pilnīgus izdomājumus. Tāpēc 2018. gadā virsraksti jau bija stipri asāki: “Luterāņu baznīca pieķerta bezdievīgos melos: tādu “Dieva matemātiku” kā Latvijā citur nepiedzīvot!” Nācās konstatēt: “Lasot baznīcas grāmatvežu izfantazētos ciparus, aiz brīnumiem mati ceļas stāvus. To priekšā nobāl gan Žila Verna talants, gan Svētajos Rakstos aprakstītie brīnumi. Tieslietu ministrijai LELB ziņo, ka tās 286 draudzēs esot reģistrēti 700 tūkstoši ar draudžu locekļiem jeb katrs trešais Latvijas iedzīvotājs — 33,34%. Savukārt LELB gadagrāmatā sadaļā “LELB statistika par 2017. gadu” melns uz balta rakstīts, ka LELB draudžu locekļu skaits ir 40 577 cilvēki jeb 1,93% Latvijas iedzīvotāju,” rakstīja “Kas Jauns”. Pat pierēķinot dažādas teorētiskas iespējas, luterāņu skaits nevarēja pārsniegt 2,1% no iedzīvotāju kopskaita.

Jāpiezīmē, ka citu reliģisko organizāciju piekritēji — dievturi, jūdaisti, baptisti, vecticībnieki, metodisti, adventisti, nedaudzie Latvijas budisti un pat mormoņi — Tieslietu ministrijai iesniedz ticamus, nepārspīlētus datus, kaut arī tie uz luterāņu un pareizticīgo fantāziju fona neizskatās pievilcīgi.

Meierovica diplomātija ar Romu spēkā vēl šodien

Visinteresantāk ir ar katoļu statistiku. Pretēji luterāņiem un pareizticīgajiem, katoļiem netiek reģistrēta piederība konkrētai draudzei un nav tipiska iešana tikai uz vienu konkrētu baziliku vai katedrāli, tāpēc precīzs katoļu skaits Latvijā nekad nav ticis uzskaitīts vai reģistrēts, jo viņu konfesija kopumā ir liberālāka un mazāk sastingusi kā citas reliģiskās tradīcijas. Tādu pienākumu neuzliek arī 1922. gada konkordāts starp Latviju un Vatikānu, kā arī 2000. gada starpvalstu līgums starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu, kurš papildināja un modernizēja konkordāta vienošanos.

Vatikāns bija starp pirmajiem, kas jau 1919. gadā “de facto” atzina Latvijas Republiku (kad tā vēl cīnījās par savu eksistenci vienlaikus pret t.s. “bermontiešiem” un padomju režīma Sarkano armiju), pusotru gadu vēlāk pie pirmās iespējas atzīstot Latviju arī “de iure”.

Milānas profesors Ambrodžio Damjāno Akille Ratti, kuru pāvests Benedikts XV nosūtīja 1918. gadā kā apustulisko pārstāvi uz neatkarību tikko atguvušo Polijas Republiku, izvērsa intensīvu diplomātisko darbību daudzās valstīs reizē un 1920. gada pavasarī (tātad vēl pirms Latgales atbrīvošanas un Krievijas armijas sakāves Latvijas Neatkarības karā) sagatavoja konkordāta līgumus arī ar Baltijas valstīm, ne tikai Poliju. Viņa zinātniskie un diplomātiskie nopelni drīz tika novērtēti, 1922. gada sākumā ievēlot profesoru par pāvestu Piju XI, un jau 30. maijā mūsu ārlietu ministrs Zigfrīds A. Meierovics vizītē Romā parakstīja konkordāta līgumu, ko par vienlīdz izcilu sasniegumu atzina kā Latvijā, tā Vatikānā — Pirmā pasaules kara tranšeju asinspirtī, pēc tam sekojošo juku un revolūciju, Krievijas pilsoņu kara, Latvijas un Igaunijas Neatkarības karu, sarkanā terora, 1915. gada armēņu genocīda un vispārēju rasistisku “pogromu” laikā bija teju vai aizmirsts, ka suverēnās valstis var vienoties par savstarpēji pozitīvu sadarbību, no kā ieguvēji ir visi.

Konkordāts paredzēja reliģijas brīvību un atbalstu jebkuras ticīgo grupas piekritēju aizsardzībai, jo bijušās Krievijas impērijas teritorijā regulāri tika fiksēta reliģiska vardarbība pret mazākuma grupām — sākot ar “melnsimtnieku” grautiņiem pret ebrejiem, turpinot ar varasiestāžu represijām pret hernhūtiešu humānistu kustību Vidzemē, cara iestāžu veikto katoļu vai vecticībnieku tiesību apspiešanu Latgalē un beidzot ar sarkano teroru pret visu veidu ticīgajiem pēc komunistu nākšanas pie varas Krievijā 1917. gadā.

Okupantu uzspiestās represijas bija ilgstoša vēsturiska problēma: piemēram, Latgalē un Jēkabpilī vairākus gadsimtus pastāvējušās uniātu draudzes (šī konfesija mūsdienās ir populāra Ukrainā, jo tās liturģija ir pārsvarā bizantiska, taču tās piederīgie uzskata sevi par piederīgiem grieķu katoļiem un gadsimtiem ilgi atrodas politiskā ūnijā ar Romas pāvestu) tika aizliegtas Krievijā jau līdz 1839. gadam, uniātus piespiedu kārtā pārdēvējot pareizticīgajos — nebija pārsteigums, ka uniāti Latvijā šādai rusifikācijai attiecīgi pretojās, pārejot Romas katoļu latviskajās draudzēs.

Savukārt Romas katoļu arhibīskapija Latvijā cara laikā vispār tika izsvītrota no vēstures, kā rezultātā Kurzemes suiti, Jēkabpils uniāti un citi katoļi tika iekļauti Žemaitijas bīskapijā, kamēr Latgales un Vidzemes katoļi skaitījās piederīgi Mohiļevas apriņķa bīskapam Baltkrievijā, un tikai Pirmā pasaules kara pēdējās nedēļās Benedikts XV beidzot spēja formāli atjaunot Rīgas arhibīskapiju. Visa XIX gadsimta gaitā, kad Latgale skaitījās Vicebskas guberņas sastāvā un kur tāpēc bija spēkā cara aizliegums lietot latīņu burtus (attiecīgi nedrīkstēja drukāt nekādus tekstus latgaliski), katoļu mācītāji piedalījās pagrīdes aktivitātēs, uzturot dzīvu latgalisko literatūru, latvisko kultūru un mācot aizliegtās zināšanas jaunatnei, tādā veidā sagatavojot augsni Latgales atkalapvienošanai ar pārējo Latviju 1918. gadā pēc trīssimt politiskas un ekonomiskas nošķirtības gadiem.

Šo un daudzu citu iemeslu dēļ katoļiem bija ilgstoša negatīva pieredze ar Krievijas īstenoto politiku, kas attiecīgi noveda pie intereses noslēgt konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas Republiku, jo īpaši tāpēc, ka Latgale 1917. — 1920. g. intensīvi cieta no komunistu īstenotā sarkanā terora. Tas Latgalē izpaudās ilgāk nekā citos mūsu valsts reģionos, jo Latvijas armijai un baltvācu landesvēram kopā ar britu floti vajadzēja vispirms sakaut bermontiešus un citus tiem līdzīgos (lietojot mūsdienu terminoloģiju) bruņotos bandformējumus Pārdaugavā un Zemgalē 1919. g. beigās, pirms kopā ar Polijas atsūtītiem papildspēkiem un franču armijas tankiem ķerties pie Latgales iztīrīšanas no čekistiem un Sarkanās armijas 1920. gadā.

Līgums ar Vatikānu šādos apstākļos tika uztverts kā pozitīvais pavērsiens, pie kam tas paredzēja iespēju pārskatīt vienošanos ik pēc trim gadiem, taču neradās iemesls to darīt, tāpēc konkordāts palika spēkā visus Aukstā kara gadus — Vatikāns neatzina ne nacistu, ne komunistu veikto Latvijas okupāciju, tāpēc 1991. gadā tika atjaunotas starpvalstu attiecības, 2000. gadā parakstot jaunu papildus vienošanos.

Tā kā konkordāts garantē katoļu reliģisko īpatnību aizsardzību, līdz pat mūsdienām ir palicis spēkā princips, ka Romas katoļi neiesniedz Tieslietu ministrijā datus par savu draudžu locekļu skaitu aiz tā iemesla, ka paši katoļi neuztur sarakstus ar to, kurš pieder vai nepieder konkrētai draudzei.

Līdz ar to aprēķināt kaut cik reālistisku katoļu skaitu Latvijā var pēc tādiem statistikas datiem, kas iegūstami oficiālos avotos un kvantitatīvi salīdzināmi ar citu konfesiju sniegtajām ziņām.

Katoļu skaits saskaņā ar faktiem un datiem

Centrālās statistikas pārvaldes publicētie dati parāda oficiāli reģistrēto draudžu skaitu, kas pieder dažādām ticībām, taču ne cilvēku skaitu šajās draudzēs. Tāpēc varam uzzināt, ka Romas katoļu draudžu skaits pēdējos piecos gados pieaudzis no 249 līdz 268, taču tas arī viss.

Noderīgāka ir statistika par konfesijas sniegtajiem garīgajiem pakalpojumiem, ko katoļu priesteri un mūki snieguši tautai. Tā 2017. gadā “Latvijas Avīze” vēstīja, ka gada laikā katoļu baznīcās notikušas 4985 kristības un 878 laulības, bet pirmo komūniju saņēmuši 2066 jaunieši. Interesanti, ka novadīto bēru rituālu skaits bijis mazāks nekā kristību skaits — izvadīti 4248 nelaiķi.

Nacionālās Enciklopēdijas vietnē Enciklopedija.lv citēti agrāku gadu dati. Tā 2000. gadā par katoļiem kristīti 5894 bērni un 5196 jaunieši saņēmuši pirmo komūniju, bet salaulāti 1380 pāri. Savukārt 2014. gadā katoļticībā iesvētījās 2521 jaunietis, noslēgtas 985 laulības.

Reliģijas vēsturnieks Jānis Cakuls grāmatās “Latvijas Romas katoļu draudzes” un “Latvijas Romas katoļu priesteri” apsvēris, ka uz neatkarības atjaunošanu aptuveni pusmiljons Latvijas iedzīvotāju varēja nākt no ģimenēm, kuru senči tradicionāli bijuši saistīti ar katoļiem — taču vienlaikus skaidrs, ka tikai mazākā daļa no viņiem bija aktīvi praktizējoši katoļi, pat ja pārējie jebkādā līmenī apzinājās savas katoliskās saknes.

Lai izdarītu aprēķinus par katoļticībai piederīgo personu skaitu, labāk neizmantot kristīto bērnu skaitu: nokristīšana neapzinīgā vecumā negarantē, ka cilvēks pēc tam piederēs kādai konfesijai vai vispār ticēs pārpasaulīgiem spēkiem. Drošāki ir cipari par pirmo komūniju saņēmušajiem: lai to izdarītu, jauniešiem jāapgūst kristīgās morāles normas, katoļu tradīcijas, atsevišķi fakti par reliģijas vēsturi utt. Līdz ar to iesvētītie jaunieši ir parādījuši, ka viņi nevis tikai skaitās par katoļiem senas ģimenes tradīcijas dēļ, bet viņus tas interesē pēc būtības arī mūsdienās.

Aprēķinot vidējo ciparu no trim statistikā iepriekšminētajiem gadiem (nav nekāds pamats pieņemt, ka šie gadi būtu netipiski), varam iegūt vidēji 3261 jaunieti gadā, kas izvēlas iesvētīties katoļticībā Latvijā. Kopš 2000. gada tas dotu vismaz 75 tūkstošus ar jauniem katoļiem. Tomēr, pat ja ņemam par pamatu viszemāko no vienā gadā reģistrētajiem skaitļiem (2066 personas), tas 23 gadu periodā dotu vismaz 47 518 jaunus katoļus (nerēķinot tos, kas tādi jau bija līdz 2000. gadam).

Vēl viena iespēja ir izdarīt aprēķinus uz noslēgto laulību pamata. Katoļu teologi šajā ziņā ir strikti — lai notiktu laulības baznīcā, tiek ieteikts, lai jaunais pāris abi būtu katoļi. Tātad, ja viens no jaunlaulātajiem nav katoļu skaitā, vēlams par tādu kļūt — jānokristās, jāapgūst reliģijas pamati un jāiziet pirmā komūnija. Līdz ar to katoļu baznīcā slēgtās laulības pārsvarā notiek starp pilnvērtīgiem katoļiem.

Minētajos trijos gados katrā vidēji noslēgtas 1072 laulības katoļu baznīcā, kas 23 gadu periodā nozīmētu, ka salaulāti kopumā 49 312 katoļi. Būtiski ir uzsvērt, ka pat gadījumā, ja kādas no šīm laulībām vēlāk izjukušas, attiecīgie cilvēki tomēr paliek iesvētīti katoļticībā un pieder tai.

Pat ja aprēķinām vismazāko teorētiski iespējamo varbūtību, tā veidojas šādi: ir skaidrs, ka jebkurās kāzās katoļu dievnamā, pat ja abi jaunlaulātie nav katoļi, vismaz viens tāds ir — citādi jau nerīkotu ceremoniju baznīcā, turklāt tieši pie katoļiem. Tātad kopš šī gadsimta sākuma baznīcā laulājušies vismaz 24 656 katoļi. Pieņemot, ka šādās kāzās otrs jaunlaulātais var būt katolis un var nebūt, šāda varbūtība dod vidēji vēl 12 328 katoļticīgos, tātad pat vismazākā teorētiski summārā iespēja, balstoties uz katoļu laulību datiem, nozīmē 36 984 personas, kas ir katoļi Latvijā kopš 2000. gada.

Katoļu skaits Latvijā — daudzi desmittūkstoši

Tātad, veicot tikai vispieticīgākos un pašus konservatīvākos aprēķinus, kas balstīti vienīgi uz neapstrīdamiem un neatkarīgu avotu publicētiem statistikas datiem, pēdējo 23 gadu laikā katoļticībā Latvijā iesvētīti vismaz 47 518 jaunieši, bet salaulāti līdz 49 312 katoļiem (viszemākā varbūtība — 36 984 personas, ja aprēķins veikts pēc tīšuprāt vispārspīlētākā minimālā skaita). Pat ja ir jāpieņem, ka daži no šiem katoļticībā laulātajiem cilvēkiem varētu būt vēlāk gājuši bojā negadījumos, avārijās vai miruši no slimībām utt., iesvētīto katoļu skaitam Latvijā ir jāpārsniedz — un šis ir absolūtais minimums — 35 tūkstošu robeža, kas ir stabili vairāk nekā LELB gadagrāmatā uzrādītie 32 705 luterāņu draudžu biedri. Šāds aprēķins proporcionāli sakrīt ar augstākminētajiem datiem par katoļu dievnamu un draudžu kopskaitu Latvijā — tie pārsniedz attiecīgos luterāņu un pareizticīgo datus.

Lai arī statistika par Romas katoļu sniegtajiem garīgajiem pakalpojumiem uzrāda, ka laulību, kristību un komūniju kopskaitam pa gadiem ir tendence samazināties, šis kritums acīmredzot nav tik straujš kā luterāņu skaita sarukums. CSP dati rāda, ka Romas katoļu draudžu skaits kopumā pieaudzis, kas varētu būt saistāms ar faktu, ka kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā gan par vietējiem ziedojumiem, gan Vatikāna finansējumu uzbūvēti vairāk nekā 50 katoļu dievnami, kuri ieturēti modernos, arhitektoniski augstvērtīgos stilos, turklāt būvēts tiek galvenokārt ārpus lielpilsētām. Katoļu izglītības iestādēs notiek aktīva zinātniskā darbība, Latvijas teologi dodas uz ārvalstīm, savukārt pie mums ierodas latīņu rita teologi un mūki pat no citiem kontinentiem. Latvijā ikdienā strādā aptuveni 170 katoļu mācītāji, vairāk nekā 100 mūķenes un vairāki desmiti klosterbrāļu, kas kopumā katoļiem dod lielāku cilvēkresursu nekā citām konfesijām.

Neraugoties uz apmainīšanos ar visaugstākā līmeņa oficiālajām vizītēm starpvalstu līmenī (vairāku Latvijas prezidentu vizītes Vatikānā, uz ko Svētais Krēsls atbildējis ar pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Latvijā deviņdesmitajos un pāvesta Franciska braucienu uz Aglonu un Rīgu 2018. gadā), kopumā katoļi Latvijā ietur tādu kā piezemētu un neuzkrītošu darbības veidu. Piemēram, darbojas Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāle, kas piedāvā visaugstākā līmeņa Rietumeiropas humanitāro izglītību ar uzsvaru uz klasisko filosofiju, psiholoģiju, reliģijas vēsturi un antīkajām valodām, taču šī mācību iestāde nekādi neuzsver savu pasaules līmeņa statusu — tās oficiālais nosaukums Latvijā ir maz ko izsakošais RARZI (Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts).

Atšķirībā no citām reliģijām katoļi nepublisko savu paveikto labdarības apjomu, sniegto sociālo palīdzību utt., kas apgrūtina katolicisma faktisko darbības apjomu konstatēšanu. Apskatot vietni Katolis.lv, var redzēt, ka tipiskā paveida katoļu mācītājs mūsdienās ir, piemēram, latgaļu priesteris Jānis (Jōņs) Kolns, ordinēts 2002. g., adrese: 56. Kaujas nodrošinājuma bataljons, Zemessardzes 3. Latgales brigāde. Gandrīz desmitdaļa no katoļu teologiem (neskaitot, protams, mūķenes) dienē dažādās Nacionālo Bruņoto spēku struktūrās kā kapelāni, ja vien ir aktīvā dienesta vecumā.

Reformācijas rezultāti un tās piecsimtgade

Par Reformācijas un luterānisma sākumu Livonijā tiek uzskatīta teologa Andreasa Knopkena un Lutera mācekļa Silvestra Tegetmeijera iecelšana Rīgas vadošo draudžu mācītāju amatos 1522. gadā. Sākuši aktivitātes no regulāras korespondences ar Luteru, viņu darbības praksē drīz vien rezultējās baznīcu demolēšanā un gleznu slīcināšanā Daugavā. Idejas izplatījās tālāk: 1523. gadā Valmierā kāds kažoku darbnīcas amatnieks Melhiors Hofmanis pasludināja sevi par '“sprediķotāju”, bet tādu Jēzus ideju kā lēnprātība un cilvēkmīlestība vietā aicināja “sist katoļus”.

Kopš nākamā gada grautiņi visas Livonijas hospitāļos, baznīcās un klosteru skolās kļuva vispārizplatīti: topošie luterāņi ar varu ielauzās dievnamos, noplēsa un aiznesa līdzi visu vērtīgo, aplaupīja mūķenes un izdzina tās no klosteriem (tolaiku Eiropas sabiedrībā bija vispārpieņemts, ka klosteri organizē slimnieku aprūpi), kā arī sistemātiski iznīcināja visas gleznieciskās vērtības dievnamos, tajā skaitā Albrehta Dīrera altārgleznu Pēterbaznīcā, kuru Renesanses mākslinieks bija pabeidzis tikai 1520. gadā. Vecrīgas Sv. Jāņa baznīca tika izdemolēta tik briesmīgi, ka to nācās slēgt — objektu pievāca viens no rātskungiem un altārī ierīkoja cūku stalli.

Skatoties ar šodienas izpratni, par vēstures gaitā nozīmīgāko Reformācijas pavērsiena momentu var uzskatīt 1524. gadu, kad fanātisma un mantkāres pārņemti pūļi izlaupīja un iznīcināja bibliotēkas, kuras tolaik pastāvēja galvenokārt pie klosteriem un katoļu dievnamiem kā sava laikmeta intelektuālās un zinātniskās domas centriem. Tomēr saprāta balss centās iejaukties — piemēram, kādā no baznīcu grautiņiem Rīgā izdevās izglābt nožēlojamas piecas grāmatas, kuras ar rātes lēmumu negribīgi tika atdotas “vispārīgai lietošanai” jaunas bibliotēkas izveidei. Tas arī ir izrādījies viens no retajiem pozitīvajiem notikumiem citu Reformācijas aktivitāšu starpā: no šīm nieka piecām grāmatām, četras no kurām pat saglabājušās līdz mūsdienām un kam drīz pievienojās vairāki simti izglābto grāmatu no citiem grautiņiem, dzima Akadēmiskā bibliotēka, kas šogad augustā svinēs piecsimto gadadienu.

Nav zināms, vai arī Latvijas katoļi šajā gadskārtā saskatīs kādu svarīgu atceres brīdi, taču augstākminētie aprēķini parāda — pēc trīssimt gadu luterānisma dominances mūsu zemē, visādām okupācijām un padomju laiku “karojošā ateisma” perioda Latvijā tagad par lielāko un svarīgāko reliģisko konfesiju pēc 500 gadu pārtraukuma atkal ir kļuvis katolicisms.

Par iepriekšējo gadu statistiku: https://jauns.lv/raksts/zinas/311463-luteranu-baznica-piekerta-bezdievigos-melos-tadu-dieva-matematiku-ka-latvija-citur-nepiedzivot

Lasāmviela par Latvijas un Vatikāna diplomātijas vēsturi: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/romas-pavesti-un-latvijas-valsts-20gadsimta-diplomatisko-attiecibu-sakums.a292669/#1

Nacionālā Enciklopēdija: https://enciklopedija.lv/skirklis/22182

Katoļu priesteru saraksts Latvijā: https://katolis.lv/priesteri-latvija/

Novērtē šo rakstu:

24
14

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vēstule Rinkēvičam par Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju: ceram uz atklātu un laicīgu komunikāciju par nākotnē pieņemtiem lēmumiem, kuri ietekmēs latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos visā pasaulē

FotoEiropas Latviešu apvienība ir iepazinusies ar lēmuma projektu “24-TA-1725 Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju.”
Lasīt visu...

21

Latviešu valodas aģentūras iekļaušana Čakšas aģentūru reorganizācijas plānā ir principiāli noraidāma

FotoLatvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes, Izglītības biedrības padomes locekles Dr. habil. philol. Inas Druvietes atzinums par rīkojuma projektu “Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju”.
Lasīt visu...

21

PRET Latviešu valodas aģentūras likvidēšanu

FotoValoda ir veids, kurā tauta var paust savas dvēseles bagātību, pasaules izpratni un justies kā mājās savā zemē. Latviešu valoda ir bijusi nacionālās kustības pamatvērtība cauri gadsimtiem un ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kas raksturo Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un mērķi.
Lasīt visu...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

21

Latvijā vēl aizvien attiecībā pret citādi domājošiem tiek pielietotas represijas

FotoAivars Lembergs no Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) ir saņēmis atvainošanās vēstuli.
Lasīt visu...

18

Diemžēl man, laimīgajam budžeta iestādes darbiniekam, atvaļinājumā jau atkal nākas izrādīties šajos nicināmajos sociālajos tīklos

FotoManu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"
Lasīt visu...

18

Arī Latvija ir atbildīga par krievijas raķešu triecienu

Foto2024. gada 8. jūlijā kārtējā necilvēcīgā krievijas raķešu trieciena rezultātā cieta Okhmatdyt bērnu slimnīca Kijivā – viena no svarīgākajām ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā. Tas ir kārtējais krievu okupantu kara noziegums pret ukraiņu tautu. Zem gruvešiem joprojām aprakti daudzi ārsti, māsiņas, sanitāri un mazie pacienti.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi