2026. gads var palikt atmiņā nevis kā gads, kad Latvija kļuva droša, bet gan kā gads, kad tā ieķīlāja savu sociālo stabilitāti
Uldis Osis29.01.2026.
Komentāri (17)
Iesaki rakstu: 
Mans iepriekšējais raksts [1] bija par skaudrajiem Eiropas izaicinājumiem. Bet kā šajā Eiropas kontekstā izskatās Latvija? Paskatīsimies.
Pati Latvijas valdība savu "Budžetu drošākai nākotnei" slavē kā stratēģiskās apņemšanās meistarklasi. Tomēr zem 4,91% no IKP aizsardzības izdevumu mērķa virsmas slēpjas bīstami trausla, strukturāli nesabalansēta fiskālā arhitektūra. Lai gan Austrumu flanga stiprināšanas un Grenlandes militarizācijas steidzamība ir nenoliedzama, īstenošanas pasākumi atklāj vairākus kritiski vājos punktus, kas draud novest pie pamatīgas iekšzemes "fiskālas bedres" jau pirms desmitgades beigām. Ja vien...
Pirmkārt, valdība jau tagad ir iekritusi "Nacionālās izņēmuma klauzulas" ilūzijā. Runa ir par rekordlielu 2,16 miljardu eiro aizsardzības budžeta finansēšanu, kas balstās uz tā saukto ES "Nacionālo izņēmuma klauzulu". Šis mehānisms ļauj Latvijai aizņemties ievērojamus līdzekļus, vienlaikus apejot tradicionālos deficīta ierobežojumus. Tas nozīmē, ka tagad atkal "naudas būs tik daudz, kā nekad nav bijis...", tikai vēl daudz vairāk.
Draugi, tomēr jāsaprot, ka tas ir parādu veicināts pagaidu risinājums, nevis ilgtspējīgs finansēšanas modelis. Paļaujoties uz 8,4 miljardu eiro aizdevumu no Eiropas Drošības rīcības fonda, Latvija faktiski uzkrāj milzīgu parādu laikā, kad globālās procentu likmes joprojām ir svārstīgas. Ja Eiropas ekonomikas izaugsme turpinās stagnēt, kā jau iepriekš rakstīju [1], šī "fiskālā bēgšana" (Fiscal Escape) galu galā novedīs pie augstu parādu apkalpošanas izmaksu slazda, kas neizbēgami piespiedīs nežēlīgu taupību it visās jomās (vai arī - nu tad beidzot?!).
Otrkārt, runas par 30% iepriekš minēto militāro izdevumu saglabāšanu vietējai uzņēmējdarbībai, protams, ir labi domāts mērķis. Taču tam pašlaik trūkst rūpnieciskās realitātes. Latvijas aizsardzības industriālā bāze, lai gan strauji aug dronu sektorā, kopumā joprojām vēl ne tuvu nav līmenī, lai īsā laikā efektīvi absorbētu tik milzīgu kapitāla pieplūdumu. Šie "fantoma līdzekļi", kas pēc būtības pareizi paredzēti vietējām inovācijām, riskē tikt zaudēti administratīvās izmaksās vai neefektīvos uzņēmumos, jo jaunu inovāciju radīšana un to iemiesošana tehnoloģijās un gatavos produktos prasa daudz ilgāku laiku.
Turklāt Aizsardzības ministrijas vēl 2024. gada sākumā izsludinātais konkurss par bruņojuma ražošanas tirgus izpēti [2] Latvijā, šķiet, vēl nemaz nav pabeigts - cerams, ka kādu nojausmu par situāciju šajā jomā dos Ventspils universitātē veicamais pētījums [3], bet pat tas vēl tikai top. Lai nauda aizsardzības industrijas attīstībai tiešām nonāktu tur kur tā vajadzīga un kaut cik organizētā veidā, Latvijai nekavējoties jārada savs "Pentagons" vai kaut kas tamlīdzīgs, kas sekotu līdzi naudas, preču un pakalpojumu plūsmām un operatīvi risinātu "šaurās vietas" un, galvenais, koordinētu visas darbības ar Eiropas Aizsardzības industrijas programmu.
Treškārt, valsts plāns līdz 2027. gadam palielināt vietējo kapitāla tirgu no 1% līdz 9% no IKP, iespējams, ir stratēģijas riskantākais posms. Šis 900% izaugsmes mērķis ir vēsturiski nepieredzēts un balstās uz investoru uzticības līmeni, ko būs grūti uzturēt "frontes līnijas" valstī. Lai gan valdība cer izmantot publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) militārajām bāzēm, privātie investori parasti izvairās no riska attiecībā uz infrastruktūru, kas atrodas augstas spriedzes zonās.
Aizsardzības nozares uzņēmumi bieži vien vilcinās veikt milzīgus, neatgriezeniskus kapitālieguldījumus jaunās rūpnīcās, jo valdības līgumi bieži vien ir pārāk īsi vai politiski mainīgi. Bez ilgtermiņa, apjoma garantētiem līgumiem uzņēmēji iesaistīšanos liela mēroga projektos parasti uzskata par neattaisnotu finanšu risku. Ja kapitāla tirgus piesaiste neīstenosies kā paredzēts, valdība būs spiesta veikt tieši tādus nodokļu paaugstinājumus, no kuriem tā pašlaik cenšas izvairīties — īpaši darbaspēkam un patēriņam —, kas vēl vairāk pazeminātu dzīves līmeni. Lai šo risku mazinātu, valdībai jāmeklē ilgtermiņa garantiju risinājumi sadarbībā ar EK.
Latvija pašlaik uzvar "tēriņu rallijā", bet zaudē "ilgtspējības sacensībās". Valsts pieaugošā atkarība no parāda, pārmēru optimistiskie rūpniecības attīstības tempi un spekulatīvie kapitāla tirgus mērķi rada augsta riska vidi. Ja vien valsts nepāries no ierastā un līdz šim tik ērtā aizņemšanās un tērēšanas modeļa uz patiesi inovācijās balstītu aizsardzības ekonomiku, 2026. gads var palikt atmiņā nevis kā gads, kad Latvija kļuva droša, bet gan kā gads, kad tā ieķīlāja savu sociālo stabilitāti tāda militāra vairoga dēļ, kuru tā ilgtermiņā nevar atļauties uzturēt.
[1] https://sites.google.com/view/tractus/politika/eiropas-gr%C5%ABt%C4%81s-izv%C4%93les’
[2] https://mod.gov.lv/lv/tirgus-izpete/tirgus-izpete-brunojuma-razosanas-iespejas-latvija
Pārpublicēts no X
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
