PIETIEK kampt, melot, noklusēt! PIETIEK pirkt politiku un pārdot lēmumus! Un PIETIEK samierināties ar pie varas esošo cūcībām, nekaunību un negausību!
Pārliecībā, ka vienreiz tiešām PIETIEK, mēs Jums parādīsim un pierādīsim, ka mums nav neaizskaramu personu vai tēmu – un nav cilvēku vai struktūru, kuru vara vai nauda varētu mūs ietekmēt. Mums cūkas nav vienlīdzīgākas par citām būtnēm – un nekad tādas nebūs.
Tāpat mēs ar savu personisko piemēru Jums parādīsim un pierādīsim, kā tikai daži cilvēki, kuriem nav ne stipras aizmugures, ne vērā ņemamu finanšu līdzekļu, nevis šajā valstī, bet mūsu valstī kaut ko iespēj mainīt ar to vien, ka atklāj patiesību visiem tiem, kas ir gatavi to uzklausīt.
Arī līdz šim, atsevišķi strādājot, mēs šo to esam izdarījuši. Tagad mēs PIETIEK sakām kopā, un šajā pārliecībā mums nav ne partejisku, ne jel kādu citu simpātiju vai antipātiju. – tikai tas, ka mums riebjas varas pirkšana un pārdošana, valsts izzagšana vai vienkārši izsaimniekošana cēlu lozungu aizsegā un svētulīgi meli no TV ekrāna.
Tam visam tad mēs arī dienu dienā sakām un teiksim – PIETIEK. Un, lai neviens nespētu traucēt ne mums šo patiesību stāstīt un rādīt, ne Jums – to uzzināt un pilnīgi brīvi izteikt par to savu viedokli, PIETIEK par savu mājvietu izvēlējies Islandi.
Kāpēc? Ja nu mūsu pašmāju Andriem, Aivariem, Aināriem un viņu rokaspuišiem nervi vairs neizturēs, viņi ātri vien nopratīs, ko nozīmē tas, ka šī valsts ir pasaulē pirmajā vietā preses un uzskatu brīvības nodrošināšanas ziņā. Līdz šejienei viņu rokas nu nekādi neaizsniegsies – ne līdz mūsu rakstiem, ne līdz Jūsu komentāriem.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
