Iesaki rakstu: 
Jebkura cilvēka būtība sastāv no vīrišķā un sievišķā. Divi vienā, kā tagad pieņemts teikt. Vīrišķā daļa ir formas radīšanai, sievišķā - formas piepildīšanai ar saturu. Tas, ka piedzimstam kā viendzimuma būtnes un savas būtības otru daļu atstājam uz „rezervistu soliņa”, liecina vien par to, ka viens no mūsu dzīves svarīgākajiem un galvenajiem uzdevumiem ir meklēt šajā pasaulē sev atbilstošu, garīgā ziņā tieši tikpat attīstītu savas būtības otru pusi, kam jebkurā gadījumā ir jābūt pretējā dzimuma pārstāvim.
Ja meklējumi vainagojas ar panākumiem, tad rodas savienība, kas ir šīs pasaules pastāvēšanas pamats, - varam to saukt par ģimeni, sabiedrības pamatšūniņu vai vēl kā savādāk, bet pamatu pamats tas ir jebkurā gadījumā, proti, abu enerģiju apvienojums, lai turpinātu RADĪT. Jo katrā cilvēkā ir ielikta arī šī radīšanas funkcija, kas izpaužas gan kā jaunas paaudzes radīšana, gan kā garīgo un materiālo vērtību radīšana dzīves laikā.
Cilvēki, kuri piekopj viendzimuma attiecības, no šādām pozīcijām raugoties, ir Garā neveseli, pazaudējuši jēgu un orientāciju. Viendzimuma pāri sabiedrībā ir kā slimas šūnas organismā, bet slimas šūnas, kā zināms, ir jāārstē, jāoperē vai kā citādi jālokalizē. Ja to nedara, tad iznākums varbūt letāls, šinī gadijumā - sabiedrībai. Kā pret garīgi neveseliem un ārstējamiem arī pārējai sabiedrībai vajadzētu izturēties pret viņiem, nevis perversas psihes novirzes mēģināt celt cilvēktiesību augstumos.
Neesmu pārliecināta, vai mūsdienu sabiedrībai pietiktu spēka un resursu šiem cilvēkiem reāli palīdzēt, bet neļaut tālāk izplatīties „infekcijai” un vēl publiski manifestēties, - to nu gan ir mūsu spēkos novērst, nepieļaujot praida gājienus Latvijā.
Attieksme pret praidu ir tautas garīgās veselības indikators.
Un nepavisam runa te nav par to, kā nu tur katrs nodarbojas ar seksu, - runa ir tieši par garīgās veselības saglabāšanu.
Tāpēc gribu pavaicāt Rīgas Domes atbildīgajām amatpersonām - vai jūs pašus nebaida tas, ka pēc gadiem arī kāds no jūsu ģimenes locekļiem – bērniem vai mazbērniem - varētu klīst pa Rīgas ielām šādā kompānijā? Tad kāpēc pakļaujat ne tikai savus pēcnācējus, bet arī pārējo sabiedrību šādiem riskiem? Atrunāšanās ar likuma ievērošanu te šoreiz nebūs vietā, jo... likumus raksta cilvēki. Ja mūsu valsts likumi ko tādu pieļauj, tātad likumi ir nepilnīgi, un tie ir jāmaina.
No cilvēktiesību viedokļa neviens jau neliedz pastāvēt viendzimuma pāriem, ja tāda ir viņu izvēle. Problēma rodas tad, kad šādas idejas tiek propagandētas sabiedrībā un ar tām duļķota nenobriedušu jauniešu domāšana. Lai nu kā arī tur nebūtu, bet viendzimuma attiecības ir ļoti greizs sabiedrības pamatvienības modelis, un kā tādu to atklāti demonstrēt, propagandēt un lepoties ar piederību kādai no šīm organizācijām ir vienlaicīgi gan muļķīgi, gan noziedzīgi pret jaunatni. Šajā fāzē arī ir nepieciešama varas rīcība, lai pasargātu jauniešus no iespējamiem riskiem, kas varētu izkropļot un sagraut viņu dzīves turpmāk, bet varas rīcība... neseko. Nu ko, tad atliek vien cerēt uz tautas rīcību ,lai pasargātu paši sevi no iznīcības.
Saprotams, ka katra šo viendzimuma attiecību aizstāvja personīgās problēmas nespēsim atrisināt kolektīvi, - lai paši vien griežas pie ārstiem, psihoterapeitiem, ezotēriķiem, dziedniekiem un paši vien arī ārstē savu slimo būtību. Lai meklē, kādā savas dzīves pagriezienā ir pazaudējuši paši savas būtības pilnvērtīgai eksistencei nepieciešamās sastāvdaļas, bet par latviešu tautas kopējo garīgo veselību esam atbildīgi mēs visi, kuri šobrīd esam šeit.
Raksts ir tapis gan kā problēmas ezotērisks skaidrojums, gan kā aicinājums tautai 2.jūnija praida gājienu Rīgā nepieļaut.
Mēs visi kopā esam atbildīgi par savu bērnu nākotni un par sabiedrību, kādā viņiem būs jādzīvo.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
