Iesaki rakstu:

Par iemeslu situācijai, kurā esmu nonākusi, būtu daudz jāstāsta, taču es nevaru iesniegt pierādījumus, jo krimināllietas, kas tika ierosinātas pret personu, kura ir prasītāja lomā civillietā Nr. C33371612 un arī tikai ar lojālu ierēdņu atbalstu, diemžēl tika apzināti novilcinātas, līdz iestājās noilgums un visi materiāli sakarā ar to tika iznīcināti (krimināllietā esošie materiāli un pierādījumi tika “pazaudēti” izmeklēšanas gaitā).

Man bija uzņēmums (šobrīd likvidēts, jo tas tika izputināts ar lietā iesaistīto personu prettiesiskām darbībām), kas nodarbojās ar lietotu apģērbu tirdzniecību. Vēlāk tā darbība piespiedu kārtā tika papildināta - kā transporta uzņēmums, un tika iegādāts kravas sedlu vilcējs, ko iegādājās prasītājs Igors Abramsons, ieķīlājot par labu SIA savu nekustamo īpašumu. Kredītu maksāja mans uzņēmums.

Prasītāja prettiesisku darbību rezultātā uzņēmums vairs nevarēja veikt saimniecisko darbību. Prasītājs Igors Abramsons zinot, ka kredītu vairs maksāt uzņēmums un es nevarēšu, 2011. gada decembra beigās pārdeva kravas sedlu vilcēju, bet 2012. gada martā jau iesniedza pret mani prasību tiesā par neatmaksātā kredīta piedziņu pret mani personīgi, nevis pret uzņēmumu, un īsi pirms prasības celšanas tiesā ar tiesas lēmumu (par kura faktu es neko nezināju) uzlika nodrošinājumu pirms prasības celšanas uz maniem nekustamajiem īpašumiem.

Manā gadījumā neviens no likumā minētajiem nosacījumiem par prasības nodrošinājumu pirms prasības celšanas nav bijis, un pierādījumi, kuri ir obligāti jāpievieno tiesai, lai uzliktu šādu nodrošinājuma veidu, netika iesniegti. Es lūdzu apelācijas instances tiesu pieaicināt liecinieku, kurš iegādājās minēto transporta līdzekli no prasītāja Igora Abramsona, samaksājot pirkuma summu skaidrā naudā automašīnas pārrakstīšanas brīdī, bet tiesa ignorēja to un neuzskatīja, ka tas mainīs lietas iznākumu.

Tiesvedībā prasītāja pusei bija noalgots pārstāvis - zvērināts advokāts, bijušais tienesis Osvalds Svilāns, jo Kazahstānā dzimušais prasītājs līdz ar krimināllietu ierosināšanu atradās Krievijā (pēc O.Svilāna apgalvojuma). Tiesvedība ilga vairākus gadus, jo prasītāja prasība vienā no instancēm tika noraidīta, bet maniem īpašumiem visu laiku bija liegums – prasības nodrošinājums pirms prasības celšanas.

Pēdējā tiesā 2017. gada pavasarī, kad prasītāja pārstāvis Osvalds Svilāns tiesas ēkā pirms tiesas sēdes draudzīgi sarokojās ar tiesas kolēģijas locekļiem, man viss bija skaidrs. Tiesa neļāva pieaicināt liecinieku, faktos neiedziļinājās un nolēma, ka piedzīt no manis tomēr vajagot, neskatoties uz to, ka naudu prasītājs jau bija atguvis, pārdodot kravas sedlu vilcēju lieciniekam, ko Bankai arī samaksāja 2012. gada martā, par ko lietā ir noslēgtais cesijas līgums starp Prasītāju un Banku.

Nav saprotams, kāpēc bija nepieciešams cesijas noslēgšanas fakts, ja līdzekļi tika atgūti un parāds dzēsts. Prasītāja prasība otrajā instances tiesā tika noraidīts pilnībā, un prasītājs iesniedza kasācijas sūdzību, pēc kuras tiesa savukārt pieņēma lēmumu nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instancē, kad es arī lūdzu pieaicināt liecinieku, bet man to liedza. Tādējādi tika ierobežotas manas tiesības uz godīgu un taisnu tiesu.

Es esmu II grupas invalīds ar retu saslimšanu, un ir trīs nepilngadīgi bērni, no kuriem vienam jau ir invaliditāte, bet vienam tā diemžēl ir gaidāma. Dzīvoju viena, un man ir jau ilgstoši piešķirts trūcīgas personas/ģimenes statuss. Tātad es iesniedzu tiesai lūgumu sadalīt spriedumu termiņos un atlikt izpildlietu. Tiesa apmierināja manu prasību tikai daļā par sadalīšanu termiņos, bet prasītāja puse - O.Svilāns iesniedza blakussūdzību.

Tālākais ir absurds. Blakussūdzība tika pārsūtīta Augstākās tiesas Senātam, klāt es pievienoju lūgumu izskatīt lietu ātrāk, jo zvērināta tiesu izpildītāja Aija Kalniņa uzsāk piedziņas procesu. Manā kontā ienāk tikai bērnu nauda, bērna invaliditātes pabalsti, sociālie pabalsti un uzturlīdzekļi bērniem no bērnu tēva, bet AS Citadele banka droši un nesaprotami veic ieturējumus no šiem līdzekļiem, kaut likumā ir noteikts, kādus līdzekļus drīkst un kādus nedrīkst apķīlāt.

Sazinājos ar tiesu izpildītāju Aiju Kalniņu rakstiski, lūdzot, lai atsūta man visas parāda summas aprēķinu, sadalījumu un, lai saskaņā ar likumu samazina savus izdevumus. Saņēmu atbildi, kurā netika sniegta informācija, kuru tiku lūgusi, un tiesu izpildītāja atteicās samazināt savus izdevumus, kurus es joprojām nezinu, jo viņa man nesniedz informāciju par tiem. Kā arī man ir bloķēts konts, kurā ienāk līdzekļi, uz kuriem nevar vērst piedziņu, pie kam saglabājot man un 3 nepilngadīgiem bērniem vien 380,00 EUR, ar ko nepietiek, lai nomaksātu rēķinus, iegādātos medikamentus, apģērbtu bērnus un pabarotu, jo diviem bērniem ir sakarā ar diagnosticētām slimībām noteiktas atsevišķas diētas.

Sanāk pretrunīga situācija, jo tiesas lēmums nevar stāties spēkā tāpēc, ka ir iesniegta blakussūdzība, kuru izskatīs varbūt gada laikā, bet pats tiesas spriedums tiesu izpildītājai Aijai Kalniņai likuma interpretācijā nozīmētu izpildu lietas apturēšanu, jo ir sadalījums termiņos. Tā kā sākusies nekustamās mantas izpārdošana, tad spriedums par sadalīšanu termiņos nekad nebūs izpildāms, jo AT Senāts blakussūdzību izskata ilgi...