Iesaki rakstu:
Pēc Eurostat datiem, mūsu valstī nabadzības ēnā 2010.gada nogalē dzīvoja 846 tūkstoši cilvēku. Saskaņā ar Eurostat metodoloģiju cilvēki uzskatāmi par pakļautiem nabadzības riskam, ja viņu ienākumi ir zemāki par nabadzības slieksni, kas noteikts 60% no vidējiem ienākumiem attiecīgajā valstī.
Valsts vidējā alga ir 464 Ls bruto. Pašlaik vairāk nekā 25.5% jeb 201 886 strādājošie saņem minimālo algu. Minimālā alga „uz rokas” (144.75 lati) ir mazāka par oficiālo iztikas minimumu (173.47 lati). 57.3% pensionāru jeb 276 494 saņem pensijas, kas ir mazākas par 173.47 latiem. Latvijā ir 164.8 tūkstoši bezdarbnieku, no tiem 85.3 tūkstoši ilgstošie bezdarbnieki, kuri nesaņem praktiski nekādu pabalstu.
Latvijā nodokļu slogs ir 44.25%, kas ir pats augstākais Eiropas Savienībā. Valdība ignorēja ekonomikas pamatlikumus un krīzes laikā palielināja patēriņa nodokļus, pielīdzinot tos vidējam patēriņu nodokļiem ES. Tā rezultātā energoresursi (degviela, elektroenerģija, dabas gāze), pārtikas produkti, medikamenti, apģērbs arī tika pielīdzināti vidējām Eiropas Savienības valstu cenām vai arī pārsniedz tās (apģērbs, apavi, pārtika, medikamenti, automašīnas un to rezerves daļas).
Mazumtirdzniecības cenu starpība ir 5-15% robežās, bet mēneša neto peļņa atšķiras pat 3.5 reizes ( Latvijā vidējā alga netto ir 320 Ls (454 eiro), vidējā ES neto alga ir 1250 Ls (1590 eiro)). Rezultātā gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju tika transformēti par trūkumcietējiem, un nabadzība šodien apdraud Latvijas ekonomiku.
Latvijā ir noteikti 14 nodokļi, kurus uzliek saskaņā ar konkrētā nodokļa likumu: 1) iedzīvotāju ienākuma nodoklis; 2) uzņēmuma ienākuma nodoklis; 3) nekustamā īpašuma nodoklis; 4) pievienotās vērtības nodoklis; 5) akcīzes nodoklis; 6) muitas nodoklis; 7) dabas resursu nodoklis; 8) izložu un azartspēļu nodoklis; 9) valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas; 10) vieglo automobiļu un motociklu nodoklis; 11) elektroenerģijas nodoklis; 12) mikrouzņēmumu nodoklis; 13) transportlīdzekļa ekspluatācijas nodoklis; 14) uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodoklis. Turklāt papildus 97 valsts nodevām pastāv arī dažādas pašvaldību nodevas.
Valstī 2011 gadā no valsts vidējās bruto algas 464 Ls (658 eiro) algas nodokļi - 44.24% un plus netiešie, patēriņa nodokļi - 38-46% - ir pasaulē lielākais nodokļu slogs darba ņēmējiem 80-90% apmērā. Darba ņēmējam, lai iegādātos preci vai samaksātu par pakalpojumu no nopelnītā paliek mazāk par 10-20%.
AS Latvenergo, izanalizējot visu mājsaimniecību patēriņa datus 2010.gadā, secināja, ka 61% mājsaimniecību Latgalē, 51% Kurzemē, 48% Zemgalē un 46% Vidzemē gada elektroenerģijas patēriņš nepārsniedz 1200 kWh, un tas nozīmē, ka valsts iedzīvotājiem, dzīvojot Eiropas Savienībā, 21. gadsimtā nav pieejama elementāra sadzīves tehnika.
Maksājot augstus, pat nesamērīgus nodokļus, iedzīvotāji saņem zemas vai tikai simboliskās sociālās garantijas. Medicīnas pakalpojumi, medikamenti ir dārgi, ne visi tos var atļauties, puse valsts iedzīvotāju nav spējīgi samaksāt par visiem medicīnas izdevumiem, lai ārstētos. Valstī ieviestais lielais nodokļu slogs pamatā ir, lai uzturētu vienu no ES proporcionāli lielākajiem sabiedriskajā sektorā strādājošo skaitiem, kaut valsts pārvalde, pēc Eurostat datiem, ir viena no nekompetentākajām ES, ko arī apstiprina regulārie Valsts kontroles sniegti pārbaužu rezultāti.
Līdz ar to valsts tēriņi, salīdzinot ar IKP, ir ievērojami. Salīdzinot Latviju ar Eiropas Savienības caurmēru, var secināt, ka valsts pārvalde ir nesamērīgi liela, salīdzinot ar valsts IKP, tā novirza pārāk daudz darbaspēka no tautsaimnieciskās darbības.
Valsts pārvalde nav pelnoša struktūra, to uztur valsts kopprodukts. Kā valsts pārvalde, tā arī pašvaldības ir bezjēdzīgi organizētas, tās strādā sevis uzturēšanai, tiek pieņemti likumi, kas nodrošinātu viņu eksistenci.
Birokrātiju optimizēt nav iespējams. Pašlaik darba vietas valsts un pašvaldību iestādēs ir slēptais bezdarbs, cits “simtlatnieku” paveids. Ja, piemēram, Grieķijas ekonomisko problēmu pamatā ir lielie budžeta tēriņi valsts sektorā darbinieku uzturēšanai, kuru ir 17% no valsts darbaspējīgiem iedzīvotājiem, tad Latvijā valsts sektorā strādājošo ir 21,6% no valsts darbaspējīgiem iedzīvotājiem (15-61g). Latvijā uz 2 067 887 iedzīvotājiem ir 284 845 sabiedriskajā sektorā strādājošie.
ES caurmērs: valsts iestāžu darbinieki uz 1000 iedzīvotājiem - 82 darbinieki. Latvijā: valsts iestāžu darbinieki uz 1000 iedzīvotājiem - 143 darbinieki. Valdība turpina uzturēt treknajos gados uzpūsto valsts pārvaldi, un veiktie konsolidācijas pasākumi ir minimāli un nav uz reālām strukturālajām reformām balstīti.
Ja krīzes laikā privātajā sektorā no 723 856 darbiniekiem bez darba palika 249 046 cilvēki (34.4%), tad sabiedriskajā sektorā no 327 294 darbiniekiem tika samazināti tikai 42 449 cilvēki (14.9%) Ņemot IKP kā mērauklu, valsts sabiedriskā sektorā strādājošo skaits būtu jāsamazina apmēram par 115 000 darbiniekiem. Latvijā attiecība pret iedzīvotāju skaitu pietiktu ar 170 000 sabiedriskajā sektorā strādājošo.
Nodokļu sistēma Latvijā ir vērsta, lai nodrošinātu labklājību apmēram 100 000 valsts iedzīvotāju, tikmēr aptuveni 900 000 valsts iedzīvotāju ir pakļauti nabadzībai.
Lai attīstītu uzņēmējdarbību un veidotos jaunas darba vietas, darba ņēmējiem ir jāsamazina nodokļu slogs līdz vidējām ES likmēm. Nodokļu sistēmai jākļūst sociāli taisnīgai, kur trūcīgie maksā mazāk, bet bagātie vairāk. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa minimālo likmi vajadzētu pielīdzināt 15%, ieviešot progresīvo nodokli. Piemēram, sākot ar ienākumu Ls 2000 - 28%, ienākumus virs Ls 4000 pakāpeniski apliekot ar 45% lielu likmi. Obligāti neapliekamo minimumu palielināt līdz minimālās algas līmenim (200 Ls). Rezultātā izzudīs aplokšņu algas, uzlabosies valsts iedzīvotāju labklājība, ilgtermiņā nodokļu ieņēmumi palielināsies par 30%. PVN atjaunot līdz 18% līmenim.