Vjačeslavs Dombrovskis meties „Saskaņas” apskāvienos pēc tam, kad zaudējis „ABLV” barotavu
PIETIEK05.06.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bijušais Valda Zatlera politiskais kompanjons, tagadējais partijas Saskaņa premjerministra amata kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis (iepriekšējā uzvārdā - Galuščenko) pēdējos gados lielākoties pārticis no viena finanšu avota – ABLV bankas ziedojumiem. Šī banka Dombrovska vadītajai Domnīcai Certus pēdējos trīs gados samaksājusi vairāk nekā pusmiljonu – 569 tūkstošus eiro.
Kā rāda Lursoft datu bāzē atrodamie Certus gada pārskati, 2015. gadā šis nodibinājums no ABLV bankas „neierobežotai lietošanai” saņēmis 100 000 eiro, bet pērn – 140 000 eiro.
Taču īpaši trekns Dombrovskim un viņa vadītajam nodibinājumam ir bijis 2016. gads: tad Certus vairākos maksājumos „neierobežotai lietošanai” no ABLV bankas saņēmis 175 000 eiro, 50 000 eiro, 24 000 eiro un 80 000 eiro – kopā tātad 329 000 eiro.
Tieši ABLV ir bijusi galvenā Dombrovska vadītās „neatkarīgās domnīcas” barotāja, jo citu ziedotāju finansiālais pienesums bijis salīdzinoši niecīgs. Pērn Dombrovski „piebarojušas” vēl tikai divas citas „nerezidentu” bankas – Signet Bank ar 5000 eiro un BlueOrange Bank ar 10 000 eiro.
2015. gadā Dombrovska domnīcai 10 000 eiro ziedojis Borisa un Ināras Teterevu fonds, bet 7500 eiro – AS LNK Industries. Gandrīz tie paši „barotāji” savu artavu ABLV megaziedojumiem piemetuši arī 2016. gadā: LNK Industries – 3000 eiro, BlueOrange Bank – 10 000 eiro, Signet Bank – 5000 eiro. Vienīgais „nesistēmas” ziedotājs bijis AS Digital Mind ar 2000 eiro.
Kāds Pietiek lasītājs ziņas par līdz šim ABLV piebarotā Dombrovska piesliešanos Saskaņai ir komentējis šādā portālam iesūtītā vēstulē:
„Izskanot ziņām, ka viņš ir Saskaņas premjera kandidāts, kas ir visai reāls scenārijs, ja Saskaņu paņem koalīcijā, viņa barošanās no ABLV līdzekļiem kļūst par diezgan zīmīgu ziņu. Reti kurš aizdomājas, ka, paņemot Saskaņu valdības koalīcijā, tā ir lielākais dalībnieks, kam pienākas premjera amats un citas „atslēgas ministrijas”.
Pagājušajā gadā Certus diezgan plaši, balstoties uz saviem aprēķiniem, izplatīja ziņas, ka straujais iedzīvotāju skaita kritums drīz mazināsies. Vēsts bija - ekonomika stabilizēsies, un viss būs kārtībā arī ar iedzīvotāju skaitu. Politiķiem un medijiem tika nodots skaidrs signāls - nav tik traki, nav jāiespringst.
Bet viņi, tīši vai netīši, bija ignorējuši dažus konkrētus akadēmiskus faktus, kas šādam optimismam nedod pamatu. Lai iedzīvotāju skaits stabilizētos ir nepieciešams konkrēts jauno vecāku skaits, bet tieši šajā grupā ir vislielākie zaudējumi.
Vienvārdsakot - bāze pieaugumam, jaunie vecāki ir vislielākā izceļojošo grupa, un arī 90. gados bērni dzima kritiski maz - bet tā ir jauno vecāku paaudze šodien. Pirmie bērni dzimst ap 27-28 gadiem. Tātad - šodien 2018. gadā tie ir tieši 1990.+ dzimušie jaunieši. Tieši tad sākās masīvs dzimstības kritums un viņu vienkārši fiziski nav.
Certus šos apstākļus nez kādēļ ignorēja. Es varu tikai spekulēt - kāpēc?”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
