Viss, kas nav no Dieva, ir no velna

Velns ir pamanījies iemitināties visos cilvēkos. Atšķirība ir tikai šīs inficēšanās daudzumā un ilgumā, un apstāklī, vai slimība kļuvusi hroniska. Šis ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki nespēj dzīvot kopā, strādāt un pat izklaidēties... Visvairāk traucē tas, ka cilvēki viens otru kaitina un tracina. Kas tikai mūs citos cilvēkos nekaitina?! Gan tas, kā un ko viņš domā, gan tas, kā viņš runā, gan tas, kā viņš izskatās, kā iet, kā sēž, kā ēd. Iespējams, ka Tevi kaitina tas, ka šādi atļaujos rakstīt un domāt. Šis ir arī visu karu patiesais iemesls.

Nebeidzami konflikti starp bērniem un vecākiem, starp laulātajiem, starp nelikumīgi kopā dzīvojošajiem, ko maldīgi dēvējam par civillaulību. Civils akts ir tas, kas apstiprina laulības esamību, un juridiski civillaulība ir tā pati laulība, kas apstiprināta dzimtsarakstu nodaļā, vai to par laulību ir pasludinājis cilts virsaitis vai pat kaimiņš, vai garāmgājējs. Publiski pasludinājis un darījis visiem zināmu. Ja civilakta nav, tad tā ir nelikumīga kopdzīve vai kas cits, tikai ne laulība. Nebeidzami konflikti ir starp vecajiem un jaunajiem, starp ticīgajiem un neticīgajiem, starp potētiem un nepotētiem.

Citam pret citu ir iebildumi, un cits citu nevar ciest un paciest. Tikai pateicoties saprātam, gribasspēkam, audzināšanai un bailēm no likuma, sabiedrības attieksmes un nosodījuma vai pat soda, spējam savu nepatiku pret citiem atklāti nepaust. Tas neļauj mums rīkoties tā, kā patiesībā vēlamies. Tas neļauj attiekties pret citiem tā, kā patiesībā gribam darīt.

Bezvaras laiks

Brīžos, kad valstī nedarbojas likumi, kad ir tas, ko dēvē par bezvaras posmu, tad slepkavību, zādzību un vardarbības gadījumu skaits krasi palielinās. Tas ir tāpēc, ka likumsargi nedarbojas, tiesas nedarbojas un cilvēka līdz šim slēptās vēlmes nekas neierobežo.

To lieliski ilustrē notikumi četrdesmitajos, kad padomju varas vairs nebija, bet vācu vara vēl nebija ieradusies. Pa šīm dažām dienām notika daudz kas, par ko vēl šodien strīdamies, tiesājamies un laužam šķēpus.

Cilvēki šajās dienās nebija mainījušies, – mainījās tas, no kā viņi baidījās, jo nebija nepieciešams izlikties par tiem, kādi tie patiesībā nav. Šajās dienās liekulības melīgā maska nebija dzīves nepieciešamība, un notika tas, kam loģiski bija jānotiek.

Pasaki, tavuprāt, labiem cilvēkiem: «Ej un dari, ko vēlies! Tev par to nekas nebūs.» Un viņi ies un darīs, un tu būsi nelaimīgs par to, ka tiem atļāvi un tos mudināji.

Tiklīdz par to, ka nogalini, tev nekas nebūs, tā daudzi šo iespēju izmantos, kā arī citas daudz nekaitīgākas darbības un noziegumus.

Kā domā, kur radās tie slepkavu tūkstoši, kuri Dieva vārdā, komunistiskās partijas vārdā, miera un taisnības vārdā slepkavoja nevainīgus cilvēkus? Viņi tādi bija arī agrāk, tikai baidījās tā darīt. Bet, kad to viņiem atļāva un pat veicināja, tad ar lielu prieku ļāva vaļu emocijām un slepenībā turētām vēlmēm.

Pastāv mīts, ka cietums vai slikta kompānija sabojā un degradē. Patiesība, manuprāt, ir citāda. Cilvēks vienkārši meklē sev līdzīgos un attaisnojumu savai nelietībai. Viņš jau psiholoģiski un morāli tāds bija pirms nokļūšanas ieslodzījumā, – vienkārši vidē, kurā viņš līdz šim dzīvoja, tā rīkoties nebija pieņemts, bet cietumā tā ir norma.

Ir sen zināms, ka bērns ir jāaudzina, līdz tas var gulēt gultā šķērsām. Kad ir tik garš, ka gulēt šķērsām vairs nevar, audzināšanas laiks ir beidzies. Vairs neko mainīt nevar, ja audzināšanas nav bijis līdz tam, tad var piespiest, bet pārveidot vairs ne.

Izaugsme

Šo tūkstošiem gadu pierāda un apliecina neskaitāmi reāli pierādījumi. Cilvēks ir labs tikai tad, ja sliktam būt ir sodāma darbība. Šo zinot, atbilstoši tam tika rakstīta Vecā derība. Nekāda pārliecināšana, nekāda skaidrošana, nekādi aicinājumi, tikai draudi par nežēlīgu sodu spēja cilvēka ļaunās tieksmes ierobežot.

Jaunā derība ir domāta citam cilvēkam, un tai ir cits saturs, kas turpina Veco derību, bet jau ar citu morāli un citu attieksmi. Cilvēks bija mainījies, bija iemācījies slēpt savus ļaunos nolūkus, un tāpēc šim jaunajam cilvēkam bija nepieciešami citi vārdi, teikumu uzbūve un morāle.

Pirmsākumos bija tikai viens bauslis – no kāda koka kādu augli neēst. Tad cilvēks izauga līdz desmit baušļiem, un Jaunajā derībā to jau ir simtiem. Tas liecina kaut par lēnu, bet tomēr cilvēka izaugsmi un pietuvināšanos Radītājam. Ceļš vēl tāls ejams, bet virzība ir redzama.

Tas, ko dēvējam par kritušo eņģeli vai velnu, nevēlas šādu izaugsmi, un viņam izdodas gana veiksmīgi to bremzēt un novirzīt citā virzienā.

Baznīcas no vietas, kas ir maksimāli pielāgota sarunai ar Dievu, pārtop par sociālajiem dienestiem, par vietu, kur veic kādus rituālus, neapzinoties to jēgu. Garīdzniecība nevis palīdz cilvēkiem nokļūt debesīs, bet cenšas labiekārtot dzīvošanu šeit.

Homo sapiens

Cilvēkam piemīt arī dzīvnieciski instinkti, bet to ietekme uz cilvēka rīcību ir vājāka nekā dzīvnieku pasaulē. Jo Dievs ir cilvēku radījis kā saprātīgu būtni (Homo sapiens). Vājināto instinktu trūkumu kompensē saprāts, kas nepiemīt dzīvniekiem.

Un tomēr – dzīvnieks savus sugas brāļus nenogalina, bet cilvēks ar sātana inficētu saprātu, kas izpaužas nepatikā pret citiem, iedomībā, dusmās, alkatībā, lepnībā un citādi, gadās, ka pat ar prieku nogalina sev līdzīgos, kaut ir teikts – mīli savus tuvākos.

Nav pamanīts un novērots, ka vārnas iznīcinātu vārnas, vilki vilkus un odzes citas odzes. Citu sugu pārstāvjus – jā, bet savējos – ne. Cilvēks, klausot velnam, iznīcina cilvēkus un dzīvniekus, lai būtu, ko ēst, un arī tad, ja tie traucē vai apdraud. Cilvēks pat ir izdomājis un ieviesis «Sarkano grāmatu», lai aizsargātu dzīvās radības un pat augus, bet cilvēkus, tautas, nācijas, valstis ar lielu degsmi iznīcina.

Velnam pat ir izdevies vairumam cilvēku iedvest, ka viņa nav un ka kādas rases, īpaši baltās, pašnāvība ir saprātīga, pareiza, noderīga un veicināma rīcība. Velns ir arī ieviesis šo it kā nevainīgo vārdiņu «pašnāvība», kaut patiesībā tā ir pašslepkavība. Un, ja uz notiekošo skatās kā uz slepkavību, tas iegūst citus vaibstus un pelna citu attieksmi nekā kaut kāda tur pašnāvība.

Dieva sods

Tikko tu saskati kādu pretdabisku rīcību, tā zini, no kurienes tai aug kājas. Pretdabiskais notiek tikai sātana ietekmes rezultātā. Cilvēkam ir iespēja rīkoties pretdabiski vai dabiski.

Dabiski – tas ir tā, kā iesaka Dievs, bet pretdabiski – tas ir klausīt velna aicinājumam. Dievs nepieļauj, ka velns var izrīkot cilvēku, bet ļauj cilvēkam izvēlēties. Viņš nevienu nesoda, bet ļauj rīkoties pēc saviem ieskatiem un saņemt paša radītās sekas.

Šādas cilvēka izvēles rezultātā stiprākais dara pāri vājākajam. Stipra valsts apspiež un pakļauj vājākas valstiņas, bagātie laupa nabagus, sievietes slepkavo savus bērnus un sauc to nevis par slepkavību, bet par tiesībām rīkoties ar savu ķermeni. Un ne tikai tā dara, bet kareivīgi pieprasa – ļaujiet man nogalināt, man ir tādas tiesības, jo tas atbilst manām vēlmēm. Vainīgas nav sievietes, un vainīgi nav arī vīrieši kā konkrēta dzimuma pārstāvji, – vainīga ir infekcija, kas viņiem liek tā rīkoties un domāt. Un pret to nedz tablešu, nedz vakcīnu nav.

Palūkojies, kā notiek dzīvnieku pasaulē, kā mazuļa māte iet nāvē, bet cenšas glābt savu bērnu, taču cilvēks, sātana ietekmēts, mēdz rīkoties citādi.

Gribi zināt, kā izskatās sātans? Tas, kura eksistenci tu apšaubi vai noliedz... Dusmu brīdī ielūkojies spogulī, un tu to tur ieraudzīsi. Palūkojies uz citu dusmu pārņemtu seju vaibstiem un tu ieraudzīsi sātana seju.

«Padomi»

Palūkojies uz cilvēku, kurš priecājas par labi padarītu darbu, par bērna piedzimšanu, ielūkojies mīlas pārņemta cilvēka acīs, un tu redzēsi Dieva vaibstus. Velns cīnās ar Dievu, un viņu kaujas lauks ir cilvēka sirds.

Kad dusmu un naida pārņemts cilvēks nomierinās, viņš dusmās teikto un izdarīto ļoti pārdzīvo, tādējādi priecējot sātanu un radot papildus iespēju tam pazudināt cilvēku. Eu, viņš saka, tev ir stress, tev ir pārdzīvojums – ierauj, ieduries, relaksējies un viss sakārtosies. Tas palīdzēs aizmirsties.

Šādos brīžos cilvēks nespēj saprast, ka tas viņa atkarību no velna tikai pastiprina, tikai vēl vairāk degradē un pazudina. Tavas mocības var vienkārši izbeigt, nekādas mūžīgās dzīves nav, Dieva nav, dvēseles nav, tāpēc neniekojies, apēd sauju ripiņu, tu aizmigsi, un viss nesāpīgi beigsies. Pasūti savus nelabvēļus tālāk, atrisini šo. Izbeidz savas ciešanas, viņi nav tā vērti, lai tu par viņiem rūpētos, lai tu ar viņiem runātu un dzīvotu kopā.

Prātojumi

Kamēr cilvēks ir daudzmaz līdzsvarots un kamēr neveiksmes, nelaimes vai veselības stāvokļa pārmaiņas, kā arī finansiālie apstākļi to nav skāruši, viņš šo lasa un domā, ka gan jau tā nav. Gan jau nav tik slikti, bet, tikko tas tevi skar pa īstam, tā viss mainās un mani pesimistiskie prātojumi piepildās.

Ieklausies tajos, kamēr spēj, jo, kad tas tevi skars, būs par vēlu, un neko vairs nespēsi mainīt.

Neklausi blēņām par to, ka par pareizu un labu dzīvošanu tev Dievs pateiksies un par to tu tiksi paradīzē, bet, ja dzīvosi un rīkosies slikti, tad nokļūsi ellē. Dievam nevar pielabināties, un Dievu nevar sadusmot. Ir teikts, ja Dievs to pieļauj, tad kas es tāds, ka nosodīšu?!

Nav neviena, kas zina, kur tava dvēsele būs pēc ķermeņa nāves. Tas, ko mēs zinām, ir, ka tāds ar tādu savienojas. Ūdens ar eļļu ne, kaut ir, protams, veids, kā var savienot, un to sauc par emulsiju, bet tas ir demagoģisks stāsts par ko citu.

Ja pēc nāves dzīve ir, ja tev ir dvēsele, tad tā pēc ķermeņa nāves atradīsies tur, kur būs pulcējušies tādi paši vai stipri līdzīgie. Ja dzīves laikā būsi daudz un mērķtiecīgi zadzis, tad būsi zagļu sabiedrībā. Ja dzīves laikā būsi darījis pāri citiem, tad būsi starp varmākām, un nav zināms, vai būsi tur stiprākais un varenākais.

Šeit ir vairāk: https://www.youtube.com/watch?v=2E5HizLK26M

Novērtē šo rakstu: