Iesaki rakstu: 
"Ja fašisms uzvarēs, tas pie jums ieradīsies nevis kā bruņota vienība, izsitot durvis, bet kā jurista pavadīts sociālais darbinieks, kurš teiks: “Es esmu nozīmēts no valdības, lai jums palīdzētu."" (Jonah Goldberg, Liberal Fascism.)
Vienotība savā priekšvēlēšanu kampaņā nu ik dienas pa radio skandina solījumu drīz ieviest totālu kontroli pār visām Latvijas ģimenēm ar bērniem. Jo, lūk, reiz kaut kādi deklasēti deģenerāti esot nosituši savu bērnu ievārījuma burciņas dēļ. Tagad par to dārgi maksās visi pārējie normālie vecāki.
Un maksās ar pašu dārgāko – ar saviem bērniem, kurus kļūs vēl vieglāk legāli nolaupīt. Jo ir paredzēts, ka no bāriņtiesu kontroles mehānisma izvairīties būs tikpat grūti, kā no padomju čekas vai nacistu gestapo.
Dažs varētu naivi iebilst: lai jau kontrolē, mūsu ģimenē neko tādu nedara, mūs jau šis gaļas mašīnas mehānisms neskars.
Cerība ir laba lieta, bet garantiju jums nav. Jo jums faktiski nemaz nav iespējams audzināt savus bērnus tā, lai sistēma neatrastu iemeslu jums piesieties. Jebkuru sīkumu viņi var izmantot pret jums – tā ir veidotas viņu darba instrukcijas. Kā Staļina laikā mēdza sacīt: “Ja tikai būtu cilvēks, pants vienmēr atradīsies."
Toreiz par diegu spolītes zādzību deva 8 gadus, kvalificējot to kā liela apmēra – 200 metru tekstilmateriāla izlaupīšanu. Tagad var atņemt bērnus tādēļ, ka viņu dzīvība un attīstība esot apdraudēta, jo viņi par maz vai arī par daudz smaida, vecāki nav pratušies dzīvoklī uztaisīt pienācīgu eiroremontu, tapete atlīmējusies, ledusskapja saturs neatbilst kontrolētājas gaumei.
Un, ja jums bērnus atņems, tad par to uzturēšanu arestā, t.i. bērnu namā jums vēl būs jāsamaksā no savas kabatas. Sistēma ņirgāšanās cinismu acīmredzot būs mācījusies no nacistiem, kuri, vedot vilcienā ebrejus uz nāves nometni, vēl pieprasīja tiem braukšanas maksu.
“…Vietējo varu mafijas var izdarīt visdažādākā veida noziegumus pret ģimeni un bērniem – gan patvaļīgi izrēķināties ar nevēlamu politisku pretinieku, gan kārtot personiskus rēķinus, gan iedzīvoties uz bērnu tirdzniecības rēķina.
Viņi jau var savā visvarenības un nesodāmības apziņā uz līdzenas vietas vienpersoniski izņemt bērnus no ģimenes pat minūtes laikā, kā tas bija Ž.Pilsētnieces gadījumā Siguldā.
Te runāt par kaut kādu nevainības prezumpciju ir pilnīgi lieki, tāpat lieki ir gaidīt kaut kādu objektivitāti, jo pēc būtības nekas netiek pārbaudīts, bet labākajā gadījumā skata tikai safabricēto papīru grēdas. Šādā greizā, neadekvātā sistēmā pat vislabākie un godīgākie cilvēki ar laiku var aiziet neceļos, un viņus viegli var piespiest izpildīt valdošās valsts un pašvaldības varas jebkuras pavēles, jo viņi ir atkarīgi tikai no šīs politiskās varas.
Mums, nodokļu maksātājiem, par mūsu pašu naudu jāuztur lielais birokrātiskais monstrs – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija Labklājības ministrijas (ministre Ilze Viņķele, Vienotība) paspārnē. Tā ir izpildvara, kas veicina bērnu nolaupīšanu. Šis monstrs ir veikli izveidots ne tikai par valsts sistēmas kontrolieri, bet arī par kaklakungu pašvaldībām un faktiski ir politiska inspekcija.
Izsekojiet ģimeņu un bērnu aizsardzības sfēru Latvijas tiesību aktos – tur atklāsies īstā valsts politika attiecībā pret ģimeni – juridiskais infantilisms, nekaunīgais bērnu tirgotāju lobisms un daudzi citi nepatīkami fakti…”
To mums atklāj profesionāls šo lietu pazinējs. (sk. http://www.diena.lv/blogi/gimene-nav-iebraucama-seta-14006966).
Nesen Viņķeles ministrija iesniedza jaunu likumprojektu „Grozījumi Bāriņtiesu likumā” (sk. http://goo.gl/2cMAB). Tas paredz, ka “…lai izvairītos no iespējas vecākiem maldināt bāriņtiesu un kavēt bērna tiesību un interešu aizsardzību…“, bērnu varēs piespiest lietot jebkādus medikamentus, ierēdnis vienpersoniski varēs ierobežot tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus vai pat atteikties paziņot bērna atrašanās vietu (!) , un tiks vēl vairāk atvieglotas bērnu tirdzniecības iespējas. Viss “bērnu labāko interešu” dēļ, kā padomju laikā „pēc darbaļaužu vēlēšanās”.
Lamuvārds “fašisms” mums parasti asociējas ar vēsturisko sarkano vai brūno totalitārismu. Bet, laikiem mainoties, totalitārisms ir reinkarnējies, un zem demokrātijas maskas tas vajā un aizbāž muti tiem, kuri nepiekrīt valdošās elites kursam. To spoži un dziļi pamatoti rāda Džona Goldbergs (Jonah Goldberg) savā pazīstamajā grāmatā Liberal Fascism, izceļot komunisma, nacisma un totalitārā liberālisma līdzību.
Hilariju Klintoni (citkārt tautā sauktu par Hitlary) Goldbergs parāda kā reālu amerikāņu stila fašisma iemiesojumu. Viens no viņas centieniem ir realizēt totalitāru projektu, kur “valsts dziļi iespiestos ģimenes dzīvē“. Iestājoties pret vecāku varu jebkādās formās, Klintone uzskata, ka vecāku pienākumi jāpilda valstij. Projekts, kas lielā mērā sasaucas ar pagātnes totalitāro režīmu centieniem.
Nemaz nav vajadzīgs liels detektīva talants, lai rastu sakarību starp Hilariju, ANO Bērnu tiesību konvencijas izstrādātājiem (sk. http://goo.gl/Qlzqu) un lielā Rietumu pasaules daļā jau valdošo tirāniju pret bērniem un ģimenēm. (sk. http://terors.wordpress.com/norades/)
Tajās Viņķeles ministrijas nodaļās, kur top mūsmāju fašistiskie likumi, neko daudz no jauna neizgudro. Tur vienkārši lokalizē direktīvas no Briseles, Ženēvas vai Ņujorkas un virza uz neko nejēdzošo simt gudro galvu balsojumiem.
Jāšaubās, vai arī pašai Viņķeles kundzei morāles ziņā tur kāda sajēga – atcerieties viņas kuslo taisnošanos skandalozo grāmateļu lietā. Un arī jāšaubās, vai viņa kādreiz ir iedomājusies sevi nolaupītu bērnu mātes vietā.
Neko daudz nejēdz arī bāriņtiesu ierindnieku vairums. Atbilstoši likumiem un direktīvām čakli pelnot savu dienišķo naudiņu, pildot savus birokrātiskos pienākumus, viņi reti kad aizdomājas par ļaunumu, ko nodara. Arī vairums to, kuri piedalījās buržuju deportāciju akcijās, strādāja žīdu šaušanas konvojos vai gulagu apsardzēs, bija gluži parasti, ikdienišķi cilvēki. Bez dēmoniska un zvērīga nolūka darīt ļaunu, vienkārši un banāli negribēdami reflektēt par savas rīcības morālo pamatojumu un sekām. Ļaunuma banalitāte, kā to definējusi Hanna Ārente. Jeb latviski: pakur, pakur uguntiņu, labo vecenīt!
Vēl jau pastāv cerība, ka šis ļaunums Latvijā varētu nekļūt visaptverošs. Ir vēl arī tādi bāriņtiesu darbinieki, kuriem piemīt sirdsapziņa un izpratne par atšķirību starp bērna piespiedu šķiršanu no tiešām ļaundarīgiem vecākiem un sistēmas balstīto bērnu nolaupīšanu. Paldies tiem!
P.S. Taisnības labad jāpiezīmē, ka Musolini konstruētais jēdziens “fašisms” attiecās uz 20. un 30. gados Itālijas tautā populāro melnkreklu kustību. Nabaga Benito kurš tā mīlēja lietot goda, cēlsirdības un taisnības retoriku, droši vien apgrieztos zārkā, uzzinot, ka šo vārdu tagad ekspluatē, lai apzīmētu savā būtībā tik zemisko, pretdabisko un noziedzīgo bērnu nolaupīšanas sistēmu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
