Viedoklis un fakti par mūsu labklājību

Pēdējā laikā fakti zaudē jēgu, jēga ir tikai izteiktam viedoklim par atlasītiem faktiem un to kopsakarībām. Valsts budžets ir viens no Latvijas tautas un valsts labklājības līmeņa rādītājiem, kas pagaidām vēl (par laimi) lēnām un pakāpeniski aug.

Par spīti Nacionālajam attīstības plānam un citiem viediem dokumentiem, kurus spēj ģenerēt Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija un citas valstiskas, pusvalstiskas un nevalstiskas organizācijas, kā arī virkne pašpasludinātu ekspertu, ļoti daudzi apzinās, ka Latvijas labklājības izaugsme (diemžēl) bija, ir un būs (vēlreiz diemžēl) balstīta lielākoties uz ES fondu, plašāk un pareizāk būtu teikt – ārvalstu publisko finansējumu.

Fakti ir pieejami un zināmi, taču svarīgi ir tas, par kādiem faktiem un kādās kopsakarībās runā. Nu, re, piedāvāšu savu skatījumu uz dažiem – un uzreiz atvainojos patiesiem lietpratējiem un jautājumu pārzinātājiem par neprecizitātēm un virspusējību.

Valsts budžeta kontekstā tiek minēts ļoti būtisks rādītājs, kas raksturo valsts sabiedrības labklājības līmeni, – iekšzemes kopprodukts (IKP) un tā pieaugums, tas ir, rādītājs, kas netieši slēpj ziņu par to, vai mēs dzīvosim labāk nekā šodien un vai sasniegsim labklājību, kāda ir valstīs, ar kurām mums tīk sevi salīdzināt.

Dažādi avoti min IKP pieaugumu šogad no 2,4 ("SEB banka") līdz 3,8 procentiem ("Luminor"), bet nākamajam gadam – no 2 ("SEB banka") līdz 3,4 procentiem ("Luminor"). Latvijas Bankas, Finanšu ministrijas prognoze, kas būtībā ir publisks, oficiāls solījums Latvijas iedzīvotājiem par viņu kopējās labklājības pieaugumu, ir 2,9–3,2 procentu robežās šogad un 2,8–3,1 procenta robežās nākamgad.

Par IKP pieaugumu parasti runā procentos, bet es piedāvāju šo pieaugumu izteikt skaitļos: 2018. gadā Latvijas IKP faktiskajās cenās bija 29 523 664 eiro jeb 15 328 eiro uz vienu Latvijas iedzīvotāju.

Likuma "Par valsts budžetu" 6. pantā noteiktā prognoze par sasniedzamo IKP 2019. gadā ir 31 005 000 000 eiro. Tātad pieaugumam ir jābūt 1 481 336 000 jeb teju 1,5 miljardu eiro apmērā. Tā kā publiski paustās prognozes pakāpeniski samazinās, tas arī nozīmē, ka šis skaitlis būs mazāks.

Bet tagad pilnīgi citi skaitļi jeb fakti. Šogad Latvijas valsts ir paredzējusi "apgūt" galvenos ES fondus par apmēram 565 028 539 eiro (diemžēl kopējos ārvalstu publiskā finansējuma datus neizdevās iegūt). Cik tas ir? Vai tas ir daudz vai maz? Atgādināšu, ka Aizsardzības ministrijas budžets ir aptuveni 634, Izglītības un zinātnes ministrijas – aptuveni 407, Satiksmes – aptuveni 450, Labklājības – aptuveni 695, bet Kultūras – tikai 165 miljoni eiro. Respektīvi, šādi salīdzinot ar ES fondu naudu pietiktu, lai uzturētu pat vairākas Latvijas sabiedrības dzīvotspējai būtiskas nozares.

Kādi secinājumi no tā izriet? Vispirms – vairāk nekā vienu trešdaļu no Latvijas IKP pieauguma veido ES fondi, un Latvijas izaugsme ir nevis bāzēta spējā pašiem palielināt preču un pakalpojumu ražošanu, lai valsts pati spētu ieguldīt attīstībā no nodokļos nomaksātās naudas, bet notiek, pateicoties no ārpuses piešķirtai naudai. Naudai, kuru "apgūst", nevis rada reāla ekonomika, kas iegulda pati savus līdzekļus attīstībā, aizņemas naudu un krietni maksā nodokļus valstij un pašvaldībām. Respektīvi, ja nebūtu ārējās naudas, būtu ļoti, ļoti slikti.

Tā paša likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" 2. pants noteic, ka valsts budžeta izdevumi šogad ir 9 391 492 946 eiro. Tas nozīmē, ka ES fondi šogad ir salīdzināmi ar 6 procentiem no valsts budžeta kopējiem izdevumiem. Labā ziņa it kā ir tā, ka 2020. gadā Latvija plāno apgūt ES fondus 914 123 557 eiro apmērā, kas, ļoti iespējams, procentuāli būs vēl vairāk nekā šogad, salīdzinot ar kopējiem budžeta izdevumiem, par kuriem tagad notiek spraigas sarunas (vai vienkārši – tirgošanās).

No iepriekš minētā izriet divi ļoti būtiski spriedumi. Pirmais: Latvijas tautsaimniecība pati nav spējīga radīt un valsts – iekasēt tādu nodokļu apmēru, lai uzturētu un atjaunotu esošo un radītu mūsdienīgu publisko infrastruktūru, kas aptver gan slimnīcas un skolas, gan ceļus, gan pansionātus. Pat ārvalstu publiskais finansējums neļauj uzturēt slimnīcas, skolas un ceļus tādā skaitā un kvalitātē, kāds tas ir pašlaik un kādu mēs vēlamies redzēt. Par to, kā un cik efektīvi šī nauda ir tērēta jeb, lietojot Latvijas valdošās koalīcijas un ierēdņu terminoloģiju, "apgūta", šeit nerunāsim.

Otrais: vai Latvija vispār spētu patstāvīgi, bez ārvalstu publiskā finansējuma atbalsta uzturēt jau sasniegto labklājības līmeni un, ja tā (kas ir nevis optimistiska cerība, bet pilsoniski noteikta nepieciešamība), tad kā?

Vai valdošā koalīcija zina to, par ko es runāju? Protams. Tikai klusē. Vai valdošā koalīcija ir domājusi par alternatīvām ārvalstu publiskā finansējuma aizvietošanai? Ir gribējusi, bet nav sanācis. Tātad nē. Kādēļ? Pat paredzamā ES fondu samazinājuma scenāriji neliek būtiski satraukties. Respektīvi, nav iemesla satraukties, jo vienas Latvijas valdības mūžs ir īsāks nekā ES fondu plānošanas periods. Tad kāpēc uztraukties par to, kas pašus neskar?

Kāds ir secinājums? Ārvalstu publiskais finansējums izkropļo valsts ekonomikas principus: tā ir balstīta nevis darba tikumā, konkurencē, uzņēmējdarbībā un efektīvā resursu izmantošanā, radot pievienoto vērtību, bet ārējas naudas patēriņā. Tas ir aplami pašos pamatos, raugoties no principiem, uz kādiem būtu jābalsta konkurētspējīga valsts ekonomika. Un otrs – Latvijas reālā ekonomika un sabiedrības labklājība ir daudz, daudz smagākā situācijā. Patiesība ir nevis fakti, bet viedoklis par tiem.

Novērtē šo rakstu: