Iesaki rakstu: 
Neapstrādātus būvgružus un atkritumus nedrīkst izmantot slēpošanas kalna veidošanā, - tā saistībā ar Staicelē iecerēto „atkritumu slēpošanas kalnu” Pietiek pirmdien apliecināja Valmieras reģionālās vides pārvaldes Kontroles daļas vadītāja Līga Zvirbule. Jau tuvākajā laikā Vides pārvaldes pārstāvji ieradīsies aplūkot topošo kalnu, lai uz vietas pārliecinātos, cik liels kaitējums dabai nodarīts.
Pietiek jau rakstīja, ka bijušais Staiceles pagastvecis Jānis Bakmanis ķēries pie kārtējās avantūristiskās idejas: jau ilgāku laiku Staiceles futbola laukumā krājas atkritumu lavīna, kurai ar laiku esot jāpārvēršas 150 metrus augstā slēpošanas kalnā.
Vides pārvaldes pārstāve gan norāda, ka par nelikumīgas atkritumu izgāztuves veidošanos un nesakcionētiem būvdarbiem atbildība jāuzņemas pašvaldībai. Lai veidotu šādu kalnu no būvgružiem, tie vispirms ir jāapstrādā, ir jāveido projekts, kas jāsaskaņo būvvaldē.
Savukārt Alojas novada domes priekšsēdētāja Dace Vilne ir pavisam izbrīnīta, ka pašvaldībai būtu kāda teikšana par atkritumu izgāztuvi. „Kas pašvaldībai būtu jādara?” pēc ilgākas pauzes Vilne atbildēja uz Pietiek jautājumu, kādēļ pašvaldība neko nedara, lai pārtrauktu, kā izrādās, nelikumīgo kalna veidošanu.
Mazliet apdomājusies, novada vadītāja piebilda, ka tā esot privāta teritorija. Turklāt viņai neesot ziņu, ka tur tiekot vesti lieli būvgružu daudzumi. „Ne jau Staicele ir vienīgā vieta, kur šādā veidā ber kalnu. Un to būvgružu jau nav tik daudz, nav jau tik daudz to nojaukto māju,” taisnojās Alojas novada domes priekšsēdētāja.
Vides pārvalde pēc vietas apskates lems, vai un kam uzlikt sodu par nelikumīgajām un videi kaitīgajām darbībām.
Savukārt pats kalna veidošanas iniciators Bakmanis, kurš tagad ir gan Alojas domes priekšsēdētājas vietnieks, gan arī Latvijas Futbola federācijas valdes loceklis un pašvaldības un federācijas kopuzņēmuma SIA Latvijas Futbola federācijas mācību un treniņu centrs „Staicele” vadītājs, uzskata, ka ar būvgružu un atkritumu koncentrēšanu Salacas upes krastā darot labu staiceliešiem. Viņu aizrāvusi Ventspils pieredze ar Lemberga hūti, un līdzīgu kalnu viņš vēlas ierīkot arī Staicelē. Tā kā sava dabīga kalna šajā vietā nav, radusies doma kalnu uzbērt no būvgružiem.
Taču būvniecības darbiem apsīkstot, būvgružu palicis maz, tādēļ kalna uzbēršana nevedoties. Lai gan Bakmanis sakās esam pārliecināts, ka kalna sastāvdaļas būs akmeņi, ķieģeļi un citi nekaitīgi būvgruži, tomēr vietējie novērojuši, ka atkritumu kalna „pamatos” tiek „iemūrēti” arī šīfera gabali, plastmasas vienreizējās lietošanas trauki un citi sadzīves atkritumi.
Bakmanis gan apgalvo, ka sadzīves atkritumi tiekot atšķiroti un aizvesti uz izgāztuvi, tomēr neviens topošā kalna vietā atkritumu šķirotājus nav manījis, tikai buldozeru, kas visu sastumj vienuviet. Kā attaisnojumu nelikumīgajām darbībām Bakmanis min faktu, ka šajā vietā jau no padomju gadiem ļaudis esot bēruši atkritumus.
Foto no alojasnovads.eu
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
