Veselības ministrija un jau kārtējā ievēlētā Saeima ir bezcerīgi “sapinušās”, mēģinot reglamentēt ārstu sertifikāciju un resertifikāciju

Vai ārsti, kuri elementāri orientējas tiesību zinībās, izprot paši savas tiesības un, piemēram, jēdzienu “konkrētas publiski tiesiskas attiecības”, mūsdienu Latvijā uzskatāmi par kaitnieciskiem?

Jau ilgākus gadus, bet pēdējos mēnešos atkal aktīvāk esmu valsts amatpersonām un sabiedrībai paudis pozīciju, ka praktizēttiesīgi ārsti ir jebkuras veselības aprūpes sistēmas “atslēgas figūras”, bez kā iesaistes darbi nozarē apstājas vai stagnē. Tāpēc cenšos vērst uzmanību apstāklim, ka pašlaik izveidotā ārstu (arī funkcionālo speciālistu, ārstu palīgu u.c.) sertificēšanas institucionālā sistēma ir klaji neatbilstoša valstī atzītajiem vispārējo administratīvo tiesību principiem un konstitucionālajai kārtībai. Tā neatbilst sabiedrības interesēm, apdraud ilgtspējīgu nozares attīstību, tāpēc nav vairs pieļaujama.

Tā kā visu trīs valsts varas atzaru amatpersonas, kā arī publiskie mediji par problēmjautājumu ilgstoši ir šķietami pietiekami informēti, rodas pamats vērtēt, kāpēc valsts turpina veicināt, lai ārstu sertifikācijas procedūrās arvien vairāk ieviestos tiesiskumu un loģiku ignorējoši principi. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā tādējādi tiek apdraudēta sabiedrības drošība, un mūsu valsts rīcība ir nekoleģiāla attiecībā pret NATO un citu organizāciju partnervalstīm, kas uzticas Latvijas spējai nodrošināt gan tiesiskumu, gan publisko institūciju reālu kontroli pār vispārsvarīgu jomu, kāda ir ārstu un citu mediķu kadru politika.

Iepriekšējās savās publikācijās vai vēstulēs norādīju par pozitīviem piemēriem, kā reglamentēto profesiju pretendentu sertificēšanai valsts korekti spēj formulēt institucionālo sistēmu uzbūvi ārējos normatīvajos aktos, vienlaikus precizējot tiesiskās attiecības, kādas veidojas starp sertificējamo personu un sertifikācijas institūciju; turklāt kāpēc citos gadījumos, izņemot veselības aprūpes nozari, Saeima un Ministru kabinets spēj precīzi formulēt pilnvaras un kārtību, lai kompetenta valsts iestāde īstenotu padotību pār sertifikācijas institūcijām?

Minēšu konkrētus pozitīvus piemērus, piemēram, Būvniecības likumu un tam pakārtotus MK noteikumus. Taču īpaši būtu atzīmējams Psihologu likums, kur iestrādātais modelis varētu kļūt labs paraugs, kā sakārtot ārstu un funkcionālo speciālistu sertificēšanas institucionālās sistēmas; proti, līdzīgi kā mediķiem arī psihologiem ir centrāla sertifikācijas padome un nozaru sertifikācijas komisijas. To kompetence un padotības aspekti skaidri noteikti pašā Psihologu likumā.

Rezumējot likumdevējs (turklāt šobrīd visām frakcijām piederošu deputātu personās) turpina akceptēt Ministru kabineta un Veselības ministrijas līdz šim konsekventi piedāvāto pieeju, ka ārsts speciālists ir valstij un sabiedrībai daudz mazāk nozīmīgs nekā, piemēram, būvspeciālists vai psihologs. Kā citādi izskaidrot iebilžu trūkumu un pakļaušanos valdības jau 2012.gadā ieviestajam uzstādījumam, ka tieši mediķu sertifikācija notiks un tai vienmēr būtu jānotiek tiesiski anahroniskā, feodālismam tipiskā procedūrā?

Aktuālais Ārstniecības likuma grozījumu projekts, vērtējot kontekstā ar likuma citos pantos vai 29.panta citās daļās ietvertajām normām, pēc būtības leģitimizēs sertifikācijas institūciju plašās pilnvaras, kas tām piešķirtas iepriekš (pagaidām gan bez atbilstoša likumdevēja deleģējuma) saskaņā ar Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumiem Nr.943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība”. Likumprojekts, to realizējot, tādējādi legalizēs sertifikācijas procesa feodalizēšanos, kas de facto jau notikusi. Tiks vēl nepārprotamāk atzīts, ka, īstenojot kadru politiku veselības aprūpē, Latvija nefunkcionē kā demokrātiska tiesiska valsts un pilnībā distancējas no sertifikācijas procedūru pārraudzības.

Tiesa gan, biedrībām (privāto tiesību subjektiem) tiesiskā valstī vispār nedrīkstētu būt deleģētas tik plašas pilnvaras, kā izriet no likumprojektā piedāvātās 29.panta pirmās daļas jaunās redakcijas. Turklāt konkrētais tiesību akts nekādi neietver galveno, nepārprotamo pazīmi, ka valsts apzināti deleģējusi privāto tiesību subjektiem valsts pārvaldes uzdevumu - tad likumā obligāti jānosaka tiešās pārvaldes iestāde, kas pilnvarota īstenot padotību pār sertifikācijas institūcijām. Arī rosinātie aktuālie grozījumi nekoriģēs šo situāciju.

Dažādas amatpersonas, komisijas un galarezultātā administratīvo tiesību jomā specializējušies juristi, protams, mēdz prātot, ka Satversme, vispārējie tiesību principi, tiesiskums u.tml. valstij uzliekot pienākumus, kas var arī nebūt ierakstīti likumā. Tomēr interesanti, kāpēc konkrētās normas nevar precizēt tieši Ārstniecības likumā un tieši attiecībā uz Latvijas Ārstu biedrību? Jo līdzīgos gadījumos citās, nereti stratēģiski mazāk svarīgās jomās nozaru ministrijas un likumdevējs tamlīdzīgas nepilnības spēj skaidrības labad veiksmīgi identificēt un labot…

Savukārt Ārstniecības likuma spēkā esošās redakcijas 29.panta otrajā daļā grozījumi nav paredzēti. Tur norādītas konkrētas sertifikācijas institūcijas, kas ir privāto tiesību subjekti. Apstāklis, ka likumdevējs nav norādījis padotību īstenojošo tiešās pārvaldes iestādi, ir klaji pretrunā ar demokrātiskā sabiedrībā un Latvijas tiesību doktrīnā atzītiem principiem, Satversmes preambulu, 1. un 58., kā arī 90.panta normām. Saeima ignorējusi vairāku likumu, jo īpaši Valsts pārvaldes iekārtas likuma V nodaļas normas. Tomēr Satversmes tiesa daudzkārt spriedumos norādījusi, ka demokrātiskā valstī likumdevējam, pieņemot likumus, ir saistošas citas tiesību normas, arī tās, ko izdevis pats likumdevējs.

(Iepriekšējās rindkopas saturs patiesi nav sarežģīts; ja ne uzreiz, tad pārlasot to vajadzētu izprast ikvienam, kurš MK apstiprinātā Pamatizglītības standarta līmenī apguvis pilsonisko zinību obligāto minimumu.)

Gan Veselības ministrija, gan likumdevējs spītīgi tomēr atturas izprast, ka resertifikācijas, sertifikāta anulēšanas u.tml. procedūras skar ārstniecības personu no Satversmes 106.panta pirmā teikuma normas izrietošas pamattiesības - saglabāt nodarbošanos un darbavietu. Protams, valsts var noteikt saprātīgus ierobežojumus, bet tai jāievēro Satversmes 116.panta norma un Satversmes tiesas judikatūras atziņas, kādas prasības izvirzāmas tiesību normai, ja tā ierobežo vai potenciāli var ierobežot personu pamattiesības. Tulkojot sistēmiski Ārstniecības likuma 29.panta otrās daļas normas, secināms, ka starp ārstniecības personu un sertifikācijas institūciju veidojas feodālismam tipiskas tiesiskas attiecības. Tādas par “vērtību” atzīst pirms gada, 2022.gada 24.septembrī pieņemtā 9.Latvijas ārstu kongresa rezolūcija; teksta autore pamatā ir Latvijas Ārstu biedrība.

Ārstniecības likumā virzītie grozījumi pat to apstiprināšanas gadījumā nekādi nemainīs situāciju sertificēšanas institucionālajā sistēmā, kas izveidojusies, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumu Nr.943 normām. Lai gan tiesiskuma vērtēšanai šai gadījumā prasās parlamentārā kontrole, tomēr arī 14.Saeimā nav deputātu, kuri procedūru rosinātu.

Veselības ministram Hosamam Abu Meri palicis smags mantojums, ko, neizpildot pienākumu, “sarūpējuši” agrākie četri nozares ministri. Tagad uz Abu Meri kungu gulstas bijušo iestādes politisko vadītāju līdz šim ignorētais pienākums apturēt sertifikācijas padomju nepastarpinātu darbību valsts varas realizēšanā un administratīvo aktu izdošanā, kā arī apturēt nozaru sertifikācijas komisiju nepastarpinātu darbību kontroles un eksaminācijas funkciju realizēšanā attiecībā uz ārstniecības personām.

Atgādinu daudzkārt jau iepriekšējos rakstos minēto, ka Noteikumos Nr. 943 ietvertais šo funkciju deleģējums juridiski neatzītiem subjektiem, kādas ir biedrību struktūrvienības, veikts acīmredzami prettiesiski. Tā kā deleģējums ietver valsts varas realizēšanu, tad saskaņā ar Satversmes 58.panta normu Ministru kabineta loceklim, šai gadījumā veselības ministram ir pienākums gādāt, lai prettiesiski izdotā norma neradītu juridiskas sekas.

Kādu rīcību ieteikt likumdevējam saistībā ar Ārstniecības likuma 29.panta otrās daļas normām? Tās acīmredzami neatbilst demokrātiskas sabiedrības principiem un Satversmes vairākām normām.

Risinājumam ir vairāki varianti, turklāt nav jādomā no jauna – Veselības ministrija un likumdevējs var “pašpikot” Būvniecības vai Psihologu likumos; iespējams, ir vēl kādi noderīgi tiesību akti.

Tomēr vispirms būtu jātiek skaidrībā, vai ārstniecības personu sertifikācija un resertifikācija ir vispār lietderīga un veicina veselības aprūpes sistēmas ilgtspēju? Valsts kontrole pirms pāris gadiem veiktajā revīzijā konstatēja, ka pienākums veikt resertifikāciju ir nevajadzīgs administratīvs slogs regulāri praktizējošām ārstniecības personām. Varbūt pietiek ar Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu valsts reģistru; ja nepieciešams, var taču pilnveidot tā darbību?

Pašlaik, vērtējot pēdējā laika sarakstes kvalitāti, secināms, ka Veselības ministrija, izpildu vara kopumā un jau trešā pēc kārtas ievēlētā Saeima ir bezcerīgi “sapinušās” ar dakteru sertifikāciju un resertifikāciju. Amatpersonas lielākoties saprot, ka procedūra ir bezjēdzīga, bet pietrūkst prasmju un politiskās gribas “ar godu” atkāpties.

P.S. Cienījamie laikabiedri!

Saistībā ar aktuālo likumprojektu par grozījumiem Ārstniecības likumā, kas tiek gatavots apstiprināšanai jau 3.lasījumā, Saeimas Sociālo un darba lietu komisija līdz 29.septembrim gaidīs ikviena no Jums ierosinājumus, pretenzijas, replikas. Ziņojumus var sūtīt arī individuāli deputātiem (visas e adreses sk. mājaslapā Saeima.lv) vai nozares vadošajai pārvaldes iestādei – Veselības ministrijai.

Kādi priekšlikumi varētu būt? Izprotamas, piemēram, būtu sabiedrības bažas, kāpēc Saeima nav Ārstniecības likumā norādījusi un negrasās norādīt valsts pārvaldes iestādi, kas īsteno padotību pār sertifikācijas institūcijām? Tātad ilgtspējīgi būtu rosināt vispirms leģitimēt Latvijas Ārstu biedrības darbību tieši valsts varas realizēšanā, papildinot ar attiecīgu normu Ārstniecības likuma 29.panta otro daļu. Tikai pēc tam varētu lemt par citiem grozījumiem sertifikācijas regulējumā. Proti, vai amatpersonām ir rīcības plāns, ja Ārstu biedrība, nebūdama saskaņā ar saviem statūtiem atbildīga par valsts saistībām, pēkšņi nolems, ka tā vairs nevēlas sertificēt ārstus, vai, piemēram, pašlikvidēsies?

Ja Latvijas valsts amatpersonas steidzami nespēs mainīt attieksmi pret mediķu kadru politiku, sabiedrībai nāksies uzņemties atbildību, ziņojot PVO, NATO un citām starpvalstu institūcijām, ka dažu ietekmīgu grupu interesēs Latvijas valsts mērķtiecīgi grauj stratēģiski svarīgo veselības aprūpes nozari un mediķu kadru trūkuma dēļ nozarē draud (jau ir!) humānā krīze.

Proti, nauda ne vienmēr ir svarīgākais iemesls, kāpēc jauni un ne tik jauni kolēģi aizbrauc no Latvijas. Tikpat vai pat vairāk “veicinošs” apstāklis šobrīd ir valsts pieļautā un vadošo profesionālo organizāciju īstenotā nozares feodalizācija.

Pievienoju elektroniskās adreses –

[email protected] (Saeimas Sociālo un darba lietu komisija),

[email protected] (Veselības ministrija),

[email protected] (veselības ministrs Hosams Abu Meri),

[email protected] (Veselības ministra biroja vadītāja Renāte Gremze).

Novērtē šo rakstu: