Vēlreiz par tikumību un mīlestību

Marta beigās burtiski visi parīzieši staigāja ar asarām acīs. Sveši cilvēki nekautrējās apkampt viens otru un izraudāties uz otra pleciem. Valdība nodibināja Vēstures pieminekļu komisiju, un tā katedrāli nolēma atjaunot tādā izskatā, kāda tā tika aprakstīta grāmatā.

Negaidītiem notikumiem bagāts bija nākamais mēnesis. Parīzieši bija atguvušies no emocionālā pārdzīvojuma un vairs nepieminēja nesenos notikumus. Viņi joprojām daudz un labprāt runāja par asiņaino revolūciju, bet asarainā revolūcija tika aizmirsta. Tā bija pārvietojusies uz intīmās dzīves sfēru, par kuru neklājas runāt publiski. Savukārt domātājiem radās jauns temats, par kuru diskutēt, - vai literatūra var izmainīt sabiedrību?

Jaunais mākslas darbs ietekmēja ne tikai parīziešus. Daudzi ārzemnieki, izlasījuši romānu, to nekavējoties sāka pārtulkot savā dzimtajā valodā. Grāmata bija bieza, un tulkošanai  vajadzēja daudz laika, tāpēc vairāku valstu avīzes romāna sākumu publicēja aprīlī. Visā pilnībā mākslas darbu nevienā valstī neizdevās publicēt, jo to neatļāva cenzūra. Tikumība tika pielīdzināta politikai un reliģijai, jo pēc cenzūras ieskatiem arī tikumība spēja izraisīt līdzīgas sabiedriskas nekārtības.

Viens no tā laika izcilākajiem literatūras kritiķiem Visarions Beļinskis uzskatīja, ka tikumība ir nesaraujami saistīta ar mīlestību. Mīlestības izpausmes var būt dažādas, un no tām ir jāatvasina tikumības jēdziens. Kvazimodo gadījumā spēcīgas ilgas pēc mīlestības tika noturētas par pašu mīlestību. Līdzko tika atrasts piemērots objekts, uz kuru šīm ilgām tiekties, tā ilgas tika nosauktas par mīlestību. Vienpusēja mīlestība padara cilvēku cildenu neatkarīgi no viņa ārējā izskata, taču rada arī kaislību, postošu neizglītotam cilvēkam.

Šo mīlestības formu kritiķis salīdzināja ar citu autoru – V. Šekspīra, V. Gētes, A. Puškina un N. Gogoļa radītajiem literārajiem tēliem. Analīzes rezultātā V. Beļinskis deva galīgo formulējumu – īsta mīlestība ir tad, ja iemīl otra cilvēka individuālās vājības. Iemīlot otra cilvēka labākās sabiedriskās īpašības, tā būs tikai iztēles radīta mīlestība.

Sabiedrībā, kurā bērnu apprecēšana ietilpa audzināšanas pienākumos, šādi uzskati bija nepieņemami. Daudzi kritiķa darbi tika cenzēti, tomēr tie inteliģences aprindās izplatījās “samizdata” versijā. Pilnīgu visu darbu publicēšana bija jāgaida ilgāk par pusgadsimtu - līdz 1905. gada revolūcijas laikam. “Parīzes Dievmātes katedrāle” Krievijā iznāca 1872. gadā, un krievu literatūras turpmākos četrdesmit gadus vēsturnieki vēlāk nosauca par Sudraba laikmetu.

Rietumu kultūrā izpratne par laiku ir lineāra, un tajā jaunais vienmēr ir labāks par veco. Konservatīvā sabiedrības daļa gan pretojas progresam, taču agri vai vēlu tai neizbēgami jāpieņem jaunais. Austrumu kultūrā izpratne par laiku ir cikliska, kur progress norisinās spirālveidīgi, - starp veco un jauno ir regress, kurš ir cita jaunā rašanās cēlonis. Atšķirīgās laika izjūtas liek citādāk attiekties pret jauno, tajā skaitā arī pret mūsdienīgo tikumības izpratni.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad radikāli mainās lielu sabiedrības masu pārvaldes forma. Ja agrāk bija viena pareizā ideoloģija un valsts vara to aizstāvēja pret citām konkurentēm, tad mūsdienās ir likvidēts pats ideoloģijas jēdziens. Varai ir jāseko, lai nebūtu neviena viennozīmīgi saprotama jēdziena, - lai nebūtu bāzes, uz kuras varētu rasties atšķirīga ideoloģija. Par vienīgo patiesību tad kļūst pašas varas uzskats, jo citu uzskatu pastāvēšana nav iespējama. Šāda pārvaldes sistēma ir daudz efektīvāka, jo varai nav jātērē resursi cīņai pret citādo, - to veic pati sabiedrība.

Liela nozīme šajā procesā ir informācijai. Palielinoties informācijas daudzumam, cilvēkam vairs nepietiek laika iepazīties ar pirmavotu, bet viņš samierinās ar īsu atstāstu. Rezultātā tas nav paša cilvēka, bet gan citas personas uzskats. Šo cilvēka pārliecību ļoti viegli var ietekmēt, informējot, ka līdzšinējais uzskats nav bijis pareizs. Pietiek kādam paziņot, ka karalis ir kails, kad cilvēkā uzreiz rodas šaubas. Aklais tic skaņām, bet redzīgais savām acīm.

Izcilas personības var cilvēciskot, attēlojot tās kailas. Tāpat var attēlot personību radītos simbolus, tiem pievienojot cilvēka dzimumorgānus. Šādi pazemota personība cilvēku sāk interesēt no “kas gan viņā tik īpašs” viedokļa. Tad tiek sniegta informācija, ka personībai, atšķirībā no viņa vienaudžiem, ir garšojuši sīpoli. Personības iznīcināšana ir pabeigta, tās vietā atstājot tukšumu.

Apšaubot mūsdienīgo uzskatu par intimitāti, netiek noliegta tās sākotnējā izpratne. Intimitātei ir jāatklājas pakāpeniski, nevis uzmācīgā atklātībā. Tai jābūt saistītai ar paša cilvēka unikalitāti, nevis vispārīgo standartu. Kā piemēru intīmā attēlošanai atļaušos pieminēt notikumu no V. Beļinska dzīves.

Pirmā mīlestība topošajam kritiķim nebija veiksmīga. Jauneklis pārāk izsmējīgi izturējās pret dzejoļu grāmatu, kura bijusi dārga viņa iecerētajai. Meitene apvainojās, bet jauneklis nolēma tomēr panākt savu, no galvas iemācoties visu dzejoļu grāmatu. Viņš cerēja atgūt mīlestību, pierādot, ka dzeja viņam nav vienaldzīga. Dienām un naktīm mācoties jaunos dzejoļus un atkārtojot vecos, jauneklis pēkšņi atskārta, ka arī viņš ir spējīgs uzrakstīt par saviem pārdzīvojumiem dzejoļu formā. Tika nosūtītas vairākas vēstules, un viņš beidzot saņēma tik ilgi gaidīto ielūgumu uz tikšanos.

Meitene bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, - viņas acīs bija mirdzums, kurš nekad agrāk nebija redzēts. Drīz vien jauneklis saprata, ka ir pārcenties, - meitene viņu uztvēra kā augstāku garīgu būtni, ar kuru grēcīgas attiecības nav iedomājamas. Kaut arī viņš bija apguvis jūtu izteiksmes formu, tomēr nebija mainījis pārliecību, ka vērtība ir darbiem, nevis vārdiem.

Tikšanās toreiz beidzās neveiksmīgi, un vēsture nav saglabājusi informāciju, vai viņi vēl kādreiz ir  tikušies. Toties kultūra ieguva neparastu personību, kuras spēcīgais analītiskais prāts daudz uzmanības veltīja mīlestības tematikai.

Mūsdienās tiek gatavots uzbrukumu arī V. Beļinska atstātajam mantojumam. Par atslēgas figūru izmanto vārdu “reālisms”, un notiek mēģinājums parādīt, ka kritiķis ir aizstāvējis mākslinieciski bezvērtīgos morāliskos darbus. Netiek ņemtas vērā pašas personības īpatnības – V. Beļinskis pasauli redzēja savādāku kā citi cilvēki, tāpēc viņš nesaprata, kāpēc vārda meistari izliekas, bet neattēlo pasauli tādu, kāda tā ir īstenībā. Pēc viņa pārliecības, Krievijā ir bijuši atsevišķi rakstnieki, bet vēl nav bijusi literatūra. Nākotnē kritiķis paredzēja jaunas literatūras rašanos, kura ietekmētu citādu sabiedrisko attiecību veidošanos.

Manuprāt, pietiktu ar nedaudz citātiem, lai briestošā kampaņa izgāztos. “Jaunrade sastāv no mīlestības, kaislības un tieksmes pēc baudas. Kā vīrietim ieplūstot sievietē rodas jauna dzīvība, tā autoram savienojoties ar dievišķo, rodas jauns teksts. (…) Par to, vai tiešām ir radies jauns teksts, var pārliecināties, vēlreiz pārlasot paša uzrakstīto. Ja radīsies agrāk nebijušas domas, tad varēs apgalvot, ka teksts ir dzimis. Par tā autoru viņš var uzskatīt pats sevi, taču īstais autors būs dievišķais. (…) Velti gaidīt, ka dievišķais atklāsies sīkumainībā, autoram jāpievēršas radītāja līmeņa problemātikai.”

Cilvēkam, kurš dzīvo pārliecībā, ka zināšanas rodas no informācijas, ir nepieciešams sīkāks citātu komentārs. Radoša persona par sevi zina daudz vairāk nekā kritiķis, kurš analizē personas uzrakstīto tekstu. Kritiķis var uzskatīt, ka autors atkārto citas personas domas, taču viņš būtu ļoti pārsteigts, uzzinot, ka autors nav pat zinājis par otras personas eksistenci. Tas, kas ir skaidrs kritiķim, nav skaidrs pašam teksta autoram. Ar laiku radošā persona saprot, ka teksta atbilstība īstenībai atkarīga no viņa paša izjūtām, - jo tās pašam dod lielāku emocionālo pārdzīvojumu un estētisku prieku, jo patiesāks ir uzrakstītais teksts.

Augstāko attīstības pakāpi cilvēks sasniedz tad, kad teksta radīšanas principus viņš sāk attiecināt uz savu dzīvi. Tad, kad no sevis sāk veidot jauna tipa cilvēku. Ebreju kultūrā šāda līmeņa personības tiek reliģiskotas, un viņu teksti, kuri apliecina šo atklāsmi, iekļauti svētajos rakstos. Arī mūsu kultūrā bija šāda līmeņa personība – dzejnieks Jānis Rainis. Mums J. Raini nevajadzēja attēlot kailu, - mums pietika ar daudz mazāku intimitātes devu, lai savas tautas radošuma simbolu sabiedrības uzskatā pārvērstu par Tvaika ielas iemītnieku.

Par cenzūras aizliegto V. Beļinska vēstules N. Gogolim publisko lasīšanu vara F. Dostojevskim piesprieda nāvessodu. Mūsdienu vara ir daudz humānāka, - tā pacentusies mainīt sabiedrību, lai šādi pārsteigumi vairs nebūtu iespējami. Mīlestība sāk simbolizēt jēdzienu, kurā pat teorētiski nekas vairs nevar rasties, - ne fiziski, ne garīgi, - tā kļuvusi par galveno kaislības apmierināšanas formu. Savukārt pati kaislība kļuvusi par nezāli, kuru jāizravē no rūpīgi koptā kultūraugu dārziņa. Apmierināta kaislība pazūd, tāpēc patērētājam tiek piedāvātas visdažādākās iespējas to izdarīt vēl pirms viņš pats ir apjautis par kaislības rašanos. Informācija par šīm iespējām tiek sniegta jau agrā bērnībā, lai droši izslēgtu nekontrolētas radošuma izpausmes.

Problēma ir apstāklī, ka zinātne vēl nav spējusi izskaidrot zināšanu rašanās cēloņus, bet vara nevar kontrolēt neizskaidrojamo. Līdz šim ir zināma tikai viena enerģija, kuru cilvēku atdala no dzīvnieka, - tā ir mīlestības radīta kaislība, kurā cilvēks izdara kaut ko apkārtējiem pilnīgi negaidītu. Noliedzot šo enerģiju, sabiedrība tiek atmesta atpakaļ pirmsreliģiju laikmetā. Taču, - jo vairāk tiks likvidētas personības un jēdzieni, un ap varu radīsies lielāks tukšums, jo vieglāk mūsdienu cilvēkam atkal būs kļūt par Cilvēku. Pavisam vienkārši – atceroties nākotni.

Novērtē šo rakstu: