Vēloties slēpt nodokļu maksātāju naudas izlietojumu, Ārlietu ministrija tiesā zaudē arī trešo lietu

Dzīres īpašiem viesiem pie Mārtiņa Rītiņa klātiem galdiem un ar kontrtenora Sergeja Jēgera uzstāšanos, - šādas „svinīgās vakariņas” 1. decembrī pieczvaigžņu viesnīcā Ēģiptes galvaspilsētā Kairā sarīkojusi Latvijas vēstniecība šajā valstī. Tagad roku rokā ar Ārlietu ministrijas vadību tā mēģina slēpt gan virkni izdevumu pozīciju, gan pat ielūgto viesu sarakstu.

Dzīres „apburošā atmosfērā”

„Viņas ekselence, Latvijas Republikas vēstniece Iveta Šulca vēlētos ielūgt Jūs un Jūsu dzīvesbiedri uz vakariņām ceturtdien, 1. decembrī, no pulksten 19.00 līdz 21.30,” – šāda satura ielūgums aizvadītās nedēļas nogalē nonāca Pietiek rīcībā. Dzīres 150 viesiem bija sarīkotas vienā no lepnākajām Ēģiptes galvaspilsētas viesnīcām – pieczvaigžņu Intercontinental Cairo Semiramis. Divas nedēļas pēc 18. novembra notikušās dzīres formāli bijušas veltītas Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai.

Uz vēstniecības rīkoto vakariņu izmaksu līmeni norāda fakts, ka galdus klājis pazīstamais pavārs Mārtiņš Rītiņš, kurš ielūgumā pieteikts kā „Latvijas smalkākais šefpavārs”. Tāpat Latvijas vēstniecība Ēģiptē parūpējusies arī par ielūgto viesu izklaidi, - speciāli par godu šim pasākumam organizēta un apmaksāta pazīstamā operdziedātāja Sergeja Jēgera uzstāšanās, I. Šulcas vērtējumā nodrošinot “apburošu atmosfēru”.

Iespaidu par „apburošo atmosfēru” apēno tikai tas, ka, pēc amatpersonu reakcijas spriežot, gan Latvijas vēstniecība Ēģiptē, gan Ārlietu ministrijas vadība bija vēlējušās informāciju par šo pasākumu paturēt slepenībā no Latvijas sabiedrības, kurai pēdējā laikā budžeta līdzekļu tērēšana ir viena no sāpīgākajām tēmām. Turklāt virkne izdevumu pozīciju saistībā ar 1. decembra dzīrēm netiek atklātas vēl joprojām, un gan ministrija, gan vēstniecība slēpj arī ielūgto viesu sarakstu.

Noklusēšanas mēģinājumi

Sākotnēji I. Šulcas vadītā vēstniecība uz jautājumiem par pasākuma izmaksām, organizēšanas apstākļiem, veiktajiem iepirkumiem un viesu sarakstu klusēja, bet pēc tam paziņoja, ka atbilžu sniegšana atbilstoši likumam varot prasīt pat mēnesi laika. Savukārt vēl pēc tam vēstniecība pavēstīja, ka uz jebkuriem jautājumiem tā nevēloties atbildēt, - atbildes vēstniecības vietā sniegšot Ārlietu ministrija.

Tikmēr jau tās pašas dienas – 5. decembra pievakarē vēstniecības interneta mājas lapā parādījās lakoniska informācija par to, ka tā esot organizējusi „Latvijas valsts svētku pieņemšanu ar vakariņām 150 lūgtiem viesiem – vēstniecības sadarbības partneriem, tai skaitā augstu stāvošām Ēģiptes valdības amatpersonām, ārvalstu diplomātiem, latviešu diasporai, Ēģiptes uzņēmējiem un Ēģiptes sabiedriskās domas veidotājiem”.

Vēstniecības paziņojumā tika apgalvots, ka pasākums guvis plašu atspoguļojumu „vadošajos Ēģiptes medijos”. Kā apliecinājums tam bija pievienotas vairākas saites uz lakoniskām, 4-5 teikumus garām, faktiski identiskām publikācijām interneta medijos, kurās reizē ar standarta frāzēm par Latviju cita starpā bija aprakstīts, kā pasākuma viesus pieņēmusi „Latvijas valsts vēstniece Ēģiptē Evita Čilka”.

Sākotnēji salīdzinoši runīgs bija pavārs M. Rītiņš, kurš gan paziņoja, ka izmaksu jautājums esot komercnoslēpums, taču apsolījās nekavējoties atsūtīt dzīru ēdienkarti un piebilda, ka šādi pasākumi viņam gadoties „diezgan reti”. Taču ēdienkarte tā arī netika saņemta, un pats pavārs uz turpmākajiem telefona zvaniem vairs nevēlējās atbildēt.

Savukārt S. Jēgers uz jautājumu, cik Latvijas nodokļu maksātājiem izmaksājusi viņa uzstāšanās vēstniecības pasākumā, ieskaitot uzturēšanās un transporta izmaksas, paziņoja, ka tas ir „nepieklājīgs jautājums”.

Atklāj tikai dažas izdevumu pozīcijas

Klusēt saistībā ar šī pasākuma izmaksām, lietderību un organizēšanu izvēlējās arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš uz jautājumiem neatbildēja. Savukārt viņa vadītā ministrija tikai pēc trīs dienu pārdomām un aizrādījuma, ka Latvijas sabiedrība budžeta apspriešanas gaisotnē varētu nesaprast tās kavēšanos atklāt ziņas par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu, publiskoja vairākas izdevumu pozīcijas.

Kopējās 1. decembra kairas dzīru organizēšanas izmaksas Ārlietu ministrija gan tā arī neatklāja, vien informējot, ka „vēstniecības izmaksas bija 8317 EUR” un ka šajā summā ietilpusi ēdināšanas nodrošināšana 167 personām par 4500 eiro, honorārs māksliniekiem – 1500 eiro, kā arī telpu, virtuves un digitālo klavieru īre un pieņemšanas ielūgumu izgatavošana.

Taču pat pēc atkārtota pieprasījuma Ārlietu ministrija neatklāja ne to, kādas tieši summas iztērētas transporta pakalpojumiem, uz Ēģipti nogādājot māksliniekus, pavārus un visus nepieciešamos pārtikas produktus, kā arī atpakaļ uz Latviju nogādājot pavārus un māksliniekus, ne to, kādas personas vēl tikušas nogādātas uz Ēģipti un atpakaļ šī pasākuma ietvaros un cik izmaksājuši šie transporta pakalpojumi.

Slepenie „sponsori – Ēģiptes uzņēmumi”

Turklāt no vēstniecības mājas lapā sniegtās informācijas izriet, ka Latvijas valsts neatkarības svētku pasākuma rīkošanai ir pieņemti materiāli labumi arī no nenosauktiem Ēģiptes uzņēmumiem.

Taču arī atbildi uz jautājumu, kādas tieši summas vai cita veida materiāls atbalsts ir saņemts no „sponsoriem – Ēģiptes uzņēmumiem” un vai šie labumi tika pieņemti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, Pietiek no vēstniecības nesaņēma. Šī informācija jau ir nosūtīta izvērtēšanai Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja.

Neskaidrības paliek arī par to, kā tieši ir notikusi un vispār notiek šādu dzīru rīkotāju un izklaidētāju izvēle. Ārlietu ministrija apgalvo, ka tas noticis „saskaņā ar ministrijas iekšējo kārtību” un „pēc attiecīgās diplomātiskās pārstāvniecības izvēles”, taču tā arī nav sniegusi atbildi uz jautājumiem par it kā rīkoto cenu aptauju un to, kādi tieši normatīvie dokumenti tiek dēvēti par „ministrijas iekšējo kārtību”.

Ārlietu ministrija gan vērš uzmanību uz to, ka, „izdarot izvēli, tika ņemta vērā nepieciešamība veicināt Latvijas pārtikas uzņēmumu atpazīstamību Ēģiptē un Latvijas eksportu” un šī veicināšana esot notikusi tā, ka „99% produktu vakariņām restorāna Vincents pavāri atveda no Latvijas, kuras laikā tika pasniegti tradicionālie latviešu ēdieni”.

Taču Pietiek tā arī nesaņēma Ārlietu ministrijas atbildi uz jautājumu, kā tieši šādu ēdienu pasniegšana varēja veicināt Latvijas uzņēmumu atpazīstamību, jo publiski pieejamie pasākuma videoieraksti neliecina, ka dzīrēs jebkādā veidā būtu tikuši reklamēti Latvijas pārtikas uzņēmumi. Arī no atbildes uz jautājumu, vai tā tāpat kā vēstniecība uzskata pasākuma atspoguļojumu Ēģiptes medijos par adekvātu un veiksmīgu, Ārlietu ministrija izvairījās.

Kur vēl notika dzīres?

„Vai mums ir kādas īpašas ekonomiskas attiecības ar Ēģipti? Es saprastu, ja būtu noslēgts kāds liels ekonomisks darījums ar daudzu kompāniju iesaisti, tad vēl varētu rīkot šādas pusdienas. Tā ir vienkārši naudas izšķiešana. Pēdējos 25 gados nav tik bezjēdzīgi šķiesta nauda, kā tagad,” – tik kritisks saistībā ar šo pasākumu sarunā bija kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns.

Tikmēr no Ārlietu ministrijas sniegtās informācijas izriet, ka līdzīgas dzīres, visticamākais, notikušas arī citviet, tikai ziņas par tām nav nonākušas atklātībā. „Katras vēstniecības budžetā ir paredzēti finanšu līdzekļi Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas atzīmēšanai. Finanšu tāmi katram pasākumam sastāda vēstniecība piešķirtā/plānotā budžeta ietvaros,” vēsta ministrija. Konkrēta summa jau atkal netiek minēta.

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2018.gada 16.februārī

Administratīva rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese L.Andersone,

rakstveida procesā izskatīja Lato Lapsas pieteikumu par Ārlietu ministrijas faktiskās rīcības, nepienācīgi sniedzot informāciju, atzīšanu par prettiesisku, pienākuma uzlikšanu sniegt informāciju 2016.gada 11.decembra iesnieguma pieprasīšanu un pienākuma uzlikšanu ministrijai izsniegt instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās” un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, uzliekot pienākumu Ārlietu ministrijai atvainoties pieteicējam.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs Lato Lapsa 2016.gada 11.decembrī vērsās Ārlietu ministrijā, lūdzot sniegt informāciju par pasākumu, kuru Latvijas vēstniecība Ēģiptē bija rīkojusi Kairā 1.decembrī. 2016.gada 11.decembra iesniegumā tika uzdoti šādi jautājumi:

1) kādas tieši summas vai cita veida materiālu atbalstu pasākuma organizēšanā Latvijas vēstniecība Ēģiptē saņēma no šīs valsts uzņēmumiem vai privātpersonām (miniet konkrētos labumus un personas, no kā tie tika saņemti)? Vai šie labumi tika pieņemti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem;

2) kad tika veikta cenu aptauja, kuras rezultātā ēdināšanas pakalpojumu sniegšanai minētajā pasākumā tika izvēlēts, restorāns Vincents? Kas to veica, pēc kādiem kritērijiem, kas bija pārējie aptaujātie;

3) saskaņā ar kādu Ārlietu ministrijas iekšējo kārtību veikta cenu aptauja? Miniet konkrētos normatīvos dokumentus, atbildei pievienojot to kopijas;

4) kādas tieši summas tika iztērētas transporta pakalpojumiem, apmaksājot biļetes pavāriem (abos virzienos) un nogādājot pārtikas produktus;

5) kādas tieši summas tika iztērētas, apmaksājot transporta pakalpojumus māksliniekiem, kuru pakalpojumi tika izmantoti pasākuma ietvaros;

6) kā tieši tika veicināta Latvijas pārtikas uzņēmumu atpazīstamība Ēģiptē pasākuma ietvaros;

7) kādas vēl personas tika nogādātas uz Ēģipti un atpakaļ šī pasākuma ietvaros, cik izmaksāja šie transporta pakalpojumi, kas tos apmaksāja;

8) vai arī Ārlietu ministrija ir novērtējusi minētā pasākuma mediju atspoguļojumu Ēģiptē par adekvātu un veiksmīgu?

[2] Ārlietu ministrija 2016.gada 27.decembrī sniedza pieteicējam atbildi Nr. 19/11-4422, kurā norādīts turpmāk minētais.

[2.1] Cenu aptauja tika veikta no 2016.gada 17.oktobra līdz 15.novembrim. Cenu aptauju veica vēstniecība saskaņā ar Ārlietu ministrijas instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās”. Tajā ir minēts, ka, lai arī normatīvie akti ļauj pārstāvniecībām, veicot iepirkumus līdz 99 000 euro, nepiemērot Publisko iepirkumu likuma normas, saimnieciskuma, lietderības un ekonomiskā izdevīguma principa, kā arī iepirkuma procesa caurspīdīguma un pieņemto lēmumu pamatotības nodrošināšanai pārstāvniecības pirms iepirkuma veic cenu aptauju.

Vēstniecība saņēma trīs piedāvājumus no uzņēmumiem Mariott, Ney un Vincents. Cenu aptaujas kritēji bija: vakariņas 150 personām; ēdienu Latvijas tradīcijās iekļaušana ēdienkartē; aperitīva uzkodas un vakariņas ar trim ēdieniem; pieredze ēdienu sagatavošanā augsta līmeņa valsts institūciju pieņemšanām.

[2.2] Transporta pakalpojumi uz Ēģipti un atpakaļ ekonomiskajā klasē tika apmaksāti četriem pavāriem, izlietojot 2 565,88 euro. Pārtikas produktu nogādāšanai uz Ēģipti netika tērēti valsts budžeta līdzekļi.

Transporta pakalpojumi uz Ēģipti un atpakaļ tika apmaksāti tikai un vienīgi pavāriem. Pieteicēja minētajiem māksliniekiem transporta pakalpojumiem netika tērēti valsts budžeta līdzekļi.

[2.3] Latvijas pārtikas uzņēmumu atpazīstamība Ēģiptē pasākuma ietvaros tika veicināta, dodot iespēju 150 ielūgtajiem viesiem degustēt Latvijas pārtikas ražotāju produktus, kā arī saņemt Latvijas produktu izplatītāju Ēģiptē sarūpētās reprezentācijas dāvanas.

[2.4] Pasākuma formāts un koncepcija ne tikai nodrošināja pamatfunkciju: svinīgu Latvijas proklamēšanas 98.gadskārtas atzīmēšanu, bet vienlaicīgi arī parādīja mūsu amatniecības tradīcijas, tautas tērpus, dziesmas, ēdienus, kā arī Latvijas uzņēmumu ražojumus un Latviju kā tūrisma mērķi. Medija „Veto” sagatavotais materiāls par Latvijas valsts svētku pieņemšanu ir pārpublicēts 7 Ēģiptes medijos, kuru kopējais lasītāju skaits sasniedz daudzos tūkstošos mērāmu auditoriju. Sociālajā-platformā ir publicēts videomateriāls par notikumu, kas uz 8.decembri apskatīts 6873 reizes saskaņā ar informāciju, kas iegūta no „Veto”.

[2.5] Vēstniecība 1.decembra pieņemšanas organizēšanai nav izmantojusi ziedojumus (dāvinājumus) likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” izpratnē.

[3] Konstatējot, ka Ārlietu ministrija nav sniegusi atbildi uz visu 2016.gada 11.decembra iesniegumā pieprasīto informāciju, 2017.gada 8.janvārī pieteicējs vērsās Ārlietu ministrijā, atkārtoti lūdzot sniegt informāciju par to, kādas tieši summas vai cita veida atbalstu minētā pasākuma organizēšanā Latvijas vēstniecība Ēģiptē saņēma no šīs valsts uzņēmumiem vai privātpersonām. Vienlaikus izteikts lūgums iepazīties ar Ārlietu ministrijas instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās”.

Ārlietu ministrija 2017.gada 24.janvāra atbildē Nr.11-2049 norādīja, ka uz jautājumu par naudas summām un cita veida materiālu atbalstu pieteicējam sniegta 2016.gada 27.decembra atbildē Nr.l9/12-4422. Savukārt lūgums iepazīties ar Ārlietu ministrijas instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās” noraidīts, pamatojoties uz tās ierobežotās pieejamības statusu.

[4] Uzskatot, ka pieprasītā informācija nav sniegta, pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā, norādot, ka Ārlietu ministrijas rīcība ir prettiesiska.

[5] Ārlietu ministrija tiesai iesniegtajā paskaidrojumā norāda, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms turpmāk minēto argumentu dēļ.

Ministrija 2016.gada 27.decembra atbildē Nr.19/11-4422 sniedza visu iespējamo informāciju, kuru tā bija tiesīga sniegt saskaņā ar normatīvajiem aktiem, lai nepārkāptu pieteicēja tiesības uz informāciju. Pieteicējs 2016.gada 1 1.decembra informācijas pieprasījumā un 2017.gada 8.janvāra atkārtotajā informācijas pieprasījumā par Latvijas vēstniecības Ēģiptē organizēto pasākumu 1.decembrī Kairā, kā arī 2017.gada 27.februāra pieteikumā Administratīvajai rajona tiesai norāda, ka vēlas uzzināt, kādas tieši summas vai cita veida materiālu atbalstu minētā pasākuma organizēšanā Latvijas vēstniecība Ēģiptē saņēma no šīs valsts uzņēmumiem vai privātpersonām, kā arī nav varējis iepazīties ar ministrijas izstrādāto dokumentu „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās”.

Uz pieteicēja 2016.gada 1 1.decembra un 2017.gada 8.janvāra informācijas pieprasījumiem sniegta atbilde gan ministrijas 2016.gada 27.decembra vēstulē Nr.19/12-4422, gan 2017.gada 24.janvāra vēstulē Nr.11-2049. Latvijas vēstniecība Ēģiptē nav saņēmusi no Ēģiptes uzņēmumiem vai privātpersonām materiālu atbalstu (ziedojumu) likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” izpratnē, tādēļ nav iespējams sniegt atbildi par to, kādas tieši summas vai cita veida materiālu atbalstu pasākuma organizēšanā Latvijas vēstniecība Ēģiptē saņēma no šīs valsts uzņēmumiem un privātpersonām, kā arī par to, vai šie labumi tika pieņemti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Ārlietu ministrijas izstrādātais dokuments „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās” ir ministrijas iekšējās sarakstes dokuments, kam ir ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informācijas statuss. Saskaņā ar Arhīvu likuma 13.panta otrās daļas 3.punktu, Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 26.panta otro daļu un ministrijas 2011.gada 13.oktobra Kārtību Nr.14 „Ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informācijas aprites kārtība” (lietas 27.-30.lapa) ministrijas centrālajā aparātā un pārstāvniecībās radītajiem dokumentiem, kā arī ministrijas informācijas sistēmu datiem ir ierobežotas pieejamības informācijas statuss un, līdz ar to, nevar tikt sniegta informācija nedz par to skaitu, nedz saturu.

Ministrijas ieskatā pieteicējam nav radies kaitējums ministrijas tiesiskas darbības rezultātā, nesniedzot atbildes tādā apmērā, kā to vēlējies pieteicējs, bet tādā, kā to pieļauj tiesību akti. Pieteikumā nav sniegts Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.panta otrajā daļā noteiktais pamatojums kaitējuma apmēram un tā cēloņsakarībai ar ministrijas rīcību.

[6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.'panta pirmo daļu lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes.

Motīvu daļa

[7] Izvērtējot lietas materiālus to kopsakarībā ar administratīvā procesa dalībnieku rakstiskajiem paskaidrojumiem, tiesa secina, ka pieteikums ir apmierināms daļā.

[8] No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs vērsies Ārlietu ministrijā ar lūgumu sniegt informāciju par pasākumu, kuru Latvijas vēstniecība Ēģiptē bija rīkojusi Kairā, uzdodot konkrētus jautājumus. Ārlietu ministrija, atbildot uz iesniegumu, pieteicējam pieprasīto informāciju pēc viņa ieskata izsniedza tikai daļēji. Līdz ar to pieteicējs atkārtoti vērsās iestādē ar lūgumu sniegt informāciju par to, kādas tieši summas vai cita veida atbalstu minētā pasākuma organizēšanā Latvijas vēstniecība Ēģiptē saņēma no šīs valsts uzņēmumiem vai privātpersonām un lūgumu iepazīties ar Ārlietu ministrijas instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās”. Atbildot uz šo iesniegumu. Ārlietu ministrija paskaidroja, ka uz jautājumu par naudas summām un cita veida materiālu atbalstu pieteicējam sniegta atbilde jau iepriekš, savukārt iepazīties ar Ārlietu ministrijas instrukciju pieteicējam nav iespējams, jo šim dokumentam noteikts ierobežotas pieejamības statuss.

Līdz ar to lietā pastāv strīds, vai Ārlietu ministrija tiesiski ir atteikusies iepazīstināt pieteicēju ar Ārlietu ministrijas instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās” un vai pieteicējam tika sniegta informācija par to, kādas tieši summas vai cita veida atbalstu minētā pasākuma organizēšanā Latvijas vēstniecība Ēģiptē saņēma no šīs valsts uzņēmumiem vai privātpersonām.

Pieteicējs ir izteicis lūgumu un tiesa ir ierosinājusi lietu arī par atlīdzinājuma prasījumu, tādējādi konstatējams, ka tiesvedības ietvaros kā patstāvīgs izspriežams arī prasījums par iestādes rīcības (informācijas nesniegšanas) atzīšanu par prettiesisku. Minētais pamatojams ar to, ka prasījums par atlīdzinājumu nevar pastāvēt bez prasījuma par to rīcību (vai lēmumu), kas zaudējumus vai kaitējumu izraisījusi (ja vien attiecīgās rīcības vai lēmuma prettiesiskums jau nav saistoši konstatēts) (skat. Augstākās tiesas 2017.gada 24.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-358/2017 6.punktu).

[9] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 1.panta 1.punktu informācija ir ziņa vai ziņu kopums jebkurā tehniski iespējamā fiksēšanas, uzglabāšanas vai nodošanas veidā.

Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 2.panta otrajā un trešajā daļā ietvertajām tiesību normām minētā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē. Savukārt minētā likuma 2.panta trešajā daļā noteikts, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi.

[10] Pieteicējs 2016.gada 11.decembra iesniegumā Ārlietu ministrijai lūdza sniegt informāciju, kādas tieši summas vai cita veida materiālu atbalstu pasākuma organizēšanā Latvijas vēstniecība Ēģiptē saņēma no šīs valsts uzņēmumiem vai privātpersonām, minot konkrētos labumus un personas, no kā tie tika saņemti, un vai šie labumi tika pieņemti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Ārlietu ministrija 2016.gada 27.decembra atbildē Nr.19/11-4422 paskaidroja, ka vēstniecība 1.decembra pieņemšanas organizēšanai nav izmantojusi ziedojumus (dāvinājumus) likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” izpratnē.

No minētās atbildes tiesas ieskatā ir secināms, ka Latvijas vēstniecība Ēģiptē nav saņēmusi no šīs valsts uzņēmumiem vai privātpersonām ne finansiālu, ne cita veida materiālu atbalstu pasākuma organizēšanai. Minēto apstiprina arī Ārlietu ministrijas paskaidrojumi, ka Latvijas vēstniecība Ēģiptē nav saņēmusi no Ēģiptes uzņēmumiem vai privātpersonām materiālu atbalstu (ziedojumu). Līdz ar to tiesa arī piekrīt Ārlietu ministrijas paskaidrotajam, ka tieši šī iemesla dēļ nav iespējams pieteicējam sniegt atbildi par to, kādas tieši summas vai cita veida materiālu atbalstu pasākuma organizēšanā Latvijas vēstniecība Ēģiptē saņēma no šīs valsts uzņēmumiem un privātpersonām, kā arī par to, vai šie labumi tika pieņemti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Tādejādi tiesa atzīst, ka Ārlietu ministrija ir atbildējusi uz pieteicēja uzdoto jautājumu, bet pieprasīto informāciju nevar izsniegt, jo šāda veida informācija nav iestādes rīcībā un iestādei atbilstoši tās kompetencei nav pienākums to radīt, tā kā vēstniecība 1.decembra pieņemšanas organizēšanai nav izmantojusi ziedojumus (dāvinājumus) likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” izpratnē.

[11] Tiesa parbauda, vai Ārlietu . ministrija pamatoti ir atteikusies iepazīstināt pieteicēju ar Ārlietu ministrijas instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās”, uzskatot to par ierobežotas pieejamības informāciju.

[11.1] Ierobežotas pieejamības informācija saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm. Informācijas atklātības likuma 5.panta otrajā daļā ir dots izsmeļošs uzskaitījums, kādai informācijai var tikt piešķirts ierobežotas pieejamības statuss. Atbilstoši šā panta 1 .punktam par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kurai šāds statuss noteikts ar likumu.

Arhīvu likuma 13.panta otrās daļas 3.punkts paredz, ka pieejamība tiek ierobežota publiskajiem dokumentiem, kuri radīti vai saņemti valsts drošības iestādēs, Aizsardzības ministrijā, Ārlietu ministrijā, Iekšlietu ministrijā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Valsts prezidenta kancelejā, Valsts kancelejā vai tiek glabāti Latvijas Nacionālajā arhīvā, kuri satur ar nacionālo drošību, aizsardzību vai ārlietām saistītu informāciju, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm. Šiem dokumentiem attiecīgās institūcijas vadītājs var noteikt vispārēju 30 gadus ilgu informācijas pieejamības ierobežojuma periodu.

Saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 26.panta otro daļu diplomātiskā un konsulārā dienesta informācijai, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm vai privātpersonu tiesībām un likumiskajām interesēm, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs var noteikt vispārēju 30 gadus ilgu informācijas pieejamības ierobežojuma periodu no informācijas radīšanas vai saņemšanas brīža.

Ministrijas 2011.gada 13.oktobra kārtība Nr.14 „Ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informācijas aprites kārtība” (turpmāk - Ārlietu ministrijas kārtība Nr.14) nosaka ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informāciju un rīcību ar šo informāciju un tā attiecas uz Ārlietu ministrijas centrālo aparātu un Latvijas Republikas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām.

[11.2] Tiesa Ārlietu ministrijas kārtības Nr.14 tekstā nesaskata tiesību normu, kura noteiktu, ka informācija par Ārlietu ministrijas instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās”, ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju.

Tiesa uzskata par nepamatotu Ārlietu ministrijas viedokli, ka Ārlietu ministrijas kārtība Nr.14 nosaka ierobežotas pieejamības statusu visiem Ārlietu ministrijas centrālajā aparātā un pārstāvniecībās radītajiem dokumentiem, jo tiesa konstatē, ka Ārlietu ministrijas kārtība Nr.14 paredz tikai noteiktu dokumentu veidu uzskaitījumu, attiecībā uz kuriem ir piemērojams ierobežotas pieejamības informācijas statuss.

Ārlietu ministrija norāda, ka tās izstrādātais dokuments „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās” ir ministrijas iekšējās sarakstes dokuments, kam ir ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vienlaicīgi neatsaucoties ne uz vienu Ārlietu ministrijas kārtības Nr.14 punktu, kurš ierobežotu šāda veida sarakstes aizsardzību.

Tiesa nesaskata, un arī Ārlietu ministrija nav norādījusi, ka Ārlietu ministrijas radītā instrukcija „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās” satur tādu informāciju, kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm.

[11.3] Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka Ārlietu ministrija prettiesiski ir atteikusies iepazīstināt pieteicēju ar Ārlietu ministrijas instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās”, uzskatot to par ierobežotas pieejamības informāciju.

[12] Tiesa uzskata, pat, ja pieteicēja pieprasītā informācija būtu uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, pieteicējs ir pamatojis minētās informācijas saņemšanas nepieciešamību un tās izmantošanas mērķus, iesniegumā norādot, ka pieprasītā informācija viņam ir nepieciešama, lai veicinātu tiesiskumu valsts pārvaldē un labas pārvaldības principus.

Augstākā tiesa 2017.gada 20.aprīļa spriedumā lietā Nr.SKA-463/2017 ir norādījusi, ka Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtajā daļā ietvertā prasība pamatot informācijas pieprasījumu, kā arī norādīt mērķi, kuram pieprasītā informācija tiks izmantota, nav pašmērķīga. Tās jēga ir nodrošināt, lai iestādei būtu iespējams izvērtēt pieprasītās informācijas izsniegšanas pieļaujamību. Līdz ar to, lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, izšķiroša nozīme ir nevis tam, cik detalizēti attiecīgajā informācijas pieprasījumā ir norādīts informācijas nepieciešamības pamatojums, bet gan tam, vai iestādei pastāvošajos apstākļos objektīvi ir iespējams novērtēt, vai personas informācijas pieprasījuma pamatā ir likumisku interešu aizsardzības nepieciešamība, kas prevalē pār interesēm, kuru aizsardzībai attiecīgā informācija ir atzīta par ierobežotas pieejamības informāciju (sa1. Augstākās tiesas 2017.gada 20.aprīļa spriedums lietā Nr.SKA-463/2017 (A420305515) 11.punkts).

Minētajā tiesas spriedumā paustā atziņa norāda uz to, ka lūgumā izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju nav nepieciešams izvērsts un detalizēts ierobežotas pieejamības informācijas saņemšanas nepieciešamības un tās izmantošanas mērķu apraksts, ja no konkrētās lietas konteksta vai faktiskajiem apstākļiem ir iespējams izvērtēt, vai personas informācijas pieprasījuma pamatā ir likumisku interešu aizsardzības nepieciešamība, kas prevalē pār interesēm, kuru aizsardzībai attiecīgā informācija ir atzīta par ierobežotas pieejamības informāciju.

No minētā secināms, ka atbildētājai bija jāzina, ka pieteicējs nav vērsies Ārlietu ministrijā ar informācijas pieprasījumu nezināmu vai nekonkrētu mērķu īstenošanai, jo sabiedrībai un noteikti arī Ārlietu ministrijai ir zināms, ka pieteicējs ir žurnālists, kurš pēta valsts līdzekļu izmantošanas efektivitāti un regulāri publicē savus secinājumus šajā jomā portālā wwvv.Dictiek.com. Tādējādi tiesa uzskata, ka šīs lietas faktiskajos apstākļos ir uzskatāms, ka pieteicējs ir sniedzis pamatojumu minētās informācijas saņemšanas nepieciešamībai un norādījis tās izmantošanas mērķus.

[13] Ievērojot to, ka tiesa lēmumu ir daļēji atzinusi par prettiesisku, tiesai ir pamats izvērtēt pieteicēja prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

Latvijas Republikas Satversmes 92.pants noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Administratīvi tiesiskajās attiecībās tiesības uz atlīdzinājumu paredz Administratīvā procesa likuma 92.pants un tās detalizē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums (turpmāk - Atlīdzināšanas likums).

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 9.pantu morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Atlīdzināšanas likuma 11.panta trešā daļa paredz, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. Privātpersonai ir pienākums norādīt morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru.

Pieteicējs lūdz atlīdzināt morālo kaitējumu, uzliekot pienākumu Ārlietu ministrijai atvainoties pieteicējam.

Tiesa uzskata, ka pieteicējam šajā lietā ar Ārlietu ministrijas prettiesisko lēmumu ir nodarīts morālais kaitējums, jo pieteicējam prettiesiski ir liegta Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā noteikto pamattiesību īstenošana, tādējādi ir noticis būtisks personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo un ceturto daļu morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Ja tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, morālā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka izskatāmajā gadījumā ir pamats apmierināt pieteicēja prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, uzliekot par pienākumu Ārlietu ministrijai rakstveidā atvainoties pieteicējam par tiesību aizskārumu, kas radies ar ministrijas prettiesisko lēmumu, atsakot iepazīstināt pieteicēju ar Ārlietu ministrijas instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās”. Tiesas ieskatā, saņemot šādu rakstveida atvainošanos, pieteicējs gūs pietiekošu morālu gandarījumu par viņa tiesību aizskārumu.

[14] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmajai daļai, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Pieteicējs samaksājis valsts nodevu 30 euro apmērā par pieteikuma iesniegšanu tiesā. Ņemot vērā minēto, no atbildētājas piespriežama par labu pieteicējam viņa samaksātā valsts nodeva 30 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīva procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Informācijas atklātības likuma 15.panta otro daļu Administratīvā rajona tiesa nosprieda daļēji apmierināt Lato Lapsas pieteikumu.

Uzlikt par pienākumu Ārlietu ministrijai 30 dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas iepazīstināt Lato Lapsu ar Ārlietu ministrijas instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās”.

Uzlikt par pienākumu Ārlietu ministrijai 30 dienu laikā no sprieduma stāšanās spēkā rakstveidā atvainoties Lato Lapsam par viņa tiesību aizskārumu, neļaujot iepazīties ar instrukciju „Par labo praksi normatīvo aktu piemērošanā, veicot iepirkumus diplomātiskajās pārstāvniecībās”.

Noraidīt Lato Lapsas pieteikumu pārējā daļā.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu Lato Lapsam (personas kods 160569- 13068) viņa samaksāto valsts nodevu 30 euro, kas izmaksājama Lato Lapsam no Ārlietu ministrijas budžeta līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) L.Andersone

Novērtē šo rakstu: