Varas nekropole un antisistēmas stabilitāte

No valsts sistēmas viedokļa ārkārtējs gadījums ir varas institūtu bezspēcība sakarā ar A.Lemberga publiskajiem izteikumiem par organizēto noziedzību. Viņš žurnālistiem nosauca organizētajā noziedzībā (konkrēti kontrabandas „jumtošanā”) iesaistītās iestādes un to atbildīgos darbiniekus.

Katra sevi cienoša valsts cenšas nepieļaut organizēto noziedzību. Organizētā noziedzība pamatoti tiek uzskatīta par valsts drošības vienu no vislielākajiem apdraudējumiem. Katra sevi cienoša valsts pēc A.Lemberga publiskajiem izteikumiem būtu momentā attiecīgi reaģējusi, konstatējot ārkārtēja stāvokļa izveidošanos. Nav jāatgādina reaģēšanas formas. Noteikti sekotu aresti, krimināllietu ierosināšana, atbrīvošana no darba. Ripotu ģenerāldirektoru, priekšnieku, ministru galvas. Parlamentā un valdībā tiktu izveidotas speciālas komisijas. Izmeklēšanas procesu vadītu valsts visaugstākās amatpersonas. Tās rīkotos nesaudzīgi, kā to prasa ārkārtējā situācija.

Bet kas notika LR? Kā reaģēja LR Valsts prezidents, parlaments, valdība, valsts drošības dienesti?

Jā, protams! Bija sastopama zināma reakcija valsts varas kabinetos. Taču reakcija valsts varas kabinetos nedemonstrēja valsts sistēmas stabilitāti. Demonstrēja LR valstiskuma kardināli sapuvušo, nevarīgo, bezspēcīgo, absurdo, grotesko līmeni. Šim līmenim „kroni” vispirms uzlika KNAB priekšnieka pienākumu izpildītājas Ilzes Jurčas odiozā atzīšanās: „No A.Lemberga vairākkārt tika pieprasīta papildus informācija saistībā ar 2016.gada 08.jūnijā preses konferences laikā pausto informāciju. A.Lembergs uz Biroja pieprasījumiem līdz šim brīdim nav atbildējis. Ņemot vērā minēto, pārbaude tika pārtraukta.”

Nevaru iedomāties, ko ir spējīga saprast vai nesaprast Jurčas kundze, ja viņa žurnālistiem atzīstas savas iestādes neticami fantastiskajā bezspēcībā. Toties varu iedomāties A.Lemberga izturēšanos.

Viņš ir bijušais LKP CK darbinieks. Viņš lieliski atceras, kas būtu noticis LPSR pēc tāda paziņojuma par organizēto noziedzību. Viņš teicami atceras, kas būtu noticis, ja viņš nebūtu „atbildējis” uz LPSR iestādes pieprasījumu. „Neatbildēšana” principā nebija iespējama. Par „pārbaudes pārtraukšanu” arī nevarēja būt runas ne toreizējā LPSR, ne šodienas jebkurā īstā pasaules valstī.

Taču galvenais ir kas cits. Galvenais ir tas, ka LPSR tāds paziņojums presei nebija iespējams. Ja A.Lembergs būtu ieguvis informāciju par organizēto noziedzību, viņš LPSR gados nebūtu tā rīkojies. Viņš rīkotos pilnīgi citādāk.

A.Lembergs ļoti zemu vērtē LR un valsts varu Rīgā. Viņš nebaidās ignorēt valsts iestāžu prasības. Viņš pilnā mērā apzinās valsts varas bezspēcību un tāpēc nebaidās no šīs varas.

Un vēl kas. Viņš dziļi neciena šo valsti un tās varas institūtus. Neciena tik dziļi, ka apzināti to izrāda visai cilvēcei. Viņš acīmredzot uzskata, ka LR un tās vara ir pelnījusi necienīgu attieksmi. A. Lemberga pārliecībā LR un tās vara nevar būt elementāras cieņas objekts.

Lieki piebilst, ka viņam var būt domubiedri. Nav iespējams cienīt valsti, kura pati sevi neciena un savā dumjībā nemitīgi izrāda sava valstiskuma fundamentālo nevērtību. LR valsts vara ir debilitātes iemiesojums. Šī vara savā psihiskajā aprobežotībā nespēj pat aptvert, ka tautai nedrīkst atzīties bezspēcībā. Tautai nav vajadzīga bezspēcīga vara – varas nekropole, kā senie grieķi sauca lielu kapsētu. Tāpēc valsts cenšas tautai apliecināt savu spēku, bet nevis bezspēcību. Tikai idioti var tautai apliecināt bezspēcību – plātīties ar pilsoņu nepakļaušanos valsts iestāžu prasībām.

Par valsts varas bezspēcību liecina noziedznieku nebaidīšanās apkrāpt armiju, Valsts policiju. Liecina A.Lemberga nosaukto „jumtotāju” iesaistīšanās politikā un nodoms ieņemt Rīgas mēra sēdekli. Bet kāpēc lai viņi to nedarītu, ja arī Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets 2017.gada 17.februārī paziņo, ka sakarā ar Aivara Lemberga publiskajiem izteikumiem DP ir „pārtraukusi pārbaudi” un „2017.gada 14.februārī tika pieņemts lēmums rezolūcijas veidā par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu sakarā ar to, ka netika konstatēts, ka būtu izdarīts kāds noziedzīgs nodarījums”.

Turklāt N. Mežviets kategoriski piedraud: „Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 373.panta piektajai daļai, likums neparedz tiesības Jums pārsūdzēt minēto Drošības lēmumu, jo lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu var pārsūdzēt Kriminālprocesa likuma 369.panta otrās daļas 1., 2., un 4.punktā minētās personas, un tieši, noziedzīga nodarījuma rezultātā cietusī persona, kontrolējošās un uzraugošās iestādes to darbību regulējošos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un bērnu tiesību aizsardzības institūcijas un nevalstiskās organizācijas par nepilngadīgo tiesību aizskārumiem.”

Par valsts varas trūkumu liecina 200 000 neatklātie noziegumi, par ko lielās ģenerālis Ķuzis. Tāpat liecina nespēja „klusi un mierīgi” realizēt objektīvi nepieciešamo augstskolu apvienošanu, kā arī operatīvi pielikt punktu „Latvijas tautas mātes” Vīķes-Freibergas blēdībām ap savas ģints „mūža māju”. Valsts varas bezspēcības ilustrācija ir opozīcijas deputātu nepārtrauktā atklāto vēstuļu rakstīšana ministriem, it kā epistolārā darbība būtu politiķu galvenā profesionālā misija.  

Par valsts bezspēcības fantomu savdabīgi liecina valsts augstāko instanču zooloģiskā nekaunība. Tā, piemēram, Ārlietu ministrijas priekšnieks, pašlepnais pederasts, nesen kāda medija darbiniekus skaidri un gaiši pasūtīja „uz vienu vietu”. Medijs lūdza sniegt informāciju par ministrijas darbības atsevišķiem virzieniem. Informācija netika sniegta, un pederasts mediju pasūtīja griezties tiesā, ja kaut kas nepatīk.

Nupat uzzinājām, ka žurnālistus „pasūta uz vienu vietu” arī Valsts prezidenta kancelejas vadītājs. No varas puses tik ārkārtīgi nekaunīga izturēšanās vēl nebija novērota. Vara sniedza atbildes uz mediju jautājumiem, lai žurnālisti varētu informēt sabiedrību. Kā zināms, ārkārtīga nekaunība mēdz būt ārkārtīga vājuma, bezspēka, nevērtības pazīme. Totālas mazvērtības apziņa stihiski uzjundī zooloģisko nekaunību.

Viens no jaunākajiem ārkārtējiem gadījumiem ir lēmums pēc KNAB sešus gadus ilgā „izmeklēšanas darba” izbeigt slaveno "oligarhu lietu". Izrādās, KNAB nav saskatījis noziedzīgu nodarījumu. Un tas notiek apstākļos, kad sabiedrībai ir pieejams oligarhu sarunu autentisks (kriminālo aprindu žargona literāri nerediģēts) pieraksts. Tas ir vairākkārt publicēts. Publikācijas saturs neatstāj ne mazākās šaubas par organizētās noziedzības pastāvēšanu.

Valsts ir sistēma. Valstij tāpēc piemīt iekšēji konsolidēts spēks, kāds var būt tikai sistēmai kā strukturētam veselumam. Valsts ir sistēmiska izpausme. To saprot katrs.

Valsts sistēmiskumu nodrošina vara. Varas būtība nav atkarīga no varas lietotajām metodēm. Vara ir vara neatkarīgi no tā, vai metodes ir demokrātiskas vai autoritāras, godīgas vai negodīgas, provokatīvas vai tolerantas. Vara jebkurā valsts iekārtā ir prasme un spēja uzspiest savu gribu, valdīt, iedarboties uz cilvēkiem pat tad, ja viņi pretojās. Vara ir nepieciešama sociālās dzīves organizēšanai un cilvēku mijiedarbības regulēšanai sabiedrībā. Katrā valstī varas veidi ir likumdošanas vara, izpildvara, tiesu vara. Šie trīs veidi komplektē varas klasiku.

Rietumu civilizācijā vēl nesen bija arī t.s. ceturtā vara – masu komunikācijas līdzekļu (mediju) vara. No XX gs. 70.gadiem šī vara sāka strauji degradēt. Degradācijas process tika apzināti veicināts, lai mediji uzticami kalpotu nevis sabiedrībai, bet klasiskajām trim varām.

Varu realizē sociālā šķira vai grupa, iedarbojoties uz citām sociālajām šķirām un grupām. Pēcpadomju Latvijā saskaņā ar „perestroikas” negodīgajiem mērķiem varu ieguva kompartijas un specdienestu darbinieku grupa, kurai atļāva „prihvatizēt” sabiedrības kopīpašumus.

Šī grupa ir pelnījusi nosaukumu valdošā kliķe. Tā principā neiebilst pret šo necienīgo nosaukumu un necenšas izskaust necienīgā nosaukuma lietošanu publiskajā telpā. Acīmredzot valdošā kliķe intuitīvi apzinās savu noziedzīgo būtību, savas varas morālo un sociālo neleģitimitāti. Valdošā kliķe, domājams, intuitīvi jūt arī savas apziņas deformētību, jo šī apziņa ir pieblīvēta ar noziedzības un nacionālās nodevības baciļiem.

Latvijā „perestroika” dzemdēja timokrātiju – privileģēta mazākuma varu. Timokrātija visādā veidā cenšas nepieļaut meritokrātiju – valdīšanai vislabāk piemēroto, elementāri godīgo un gudro, personību varu neatkarīgi no viņu sociālās izcelsmes un materiālā stāvokļa. Pēc timokrātijas īpaši netiecās arī latviešu vairākums, kura nacionālisms un patriotisms joprojām mīcās pagānisma un etniskās nepilnvērtības kompleksa mērcē, kā arī atrodas neveselīgi politizēta pagātnes mantojuma un neveselīgi politizētas tagadnes gūstā.

Varas spēku dzīvē materializē valsts institūti, kas ir valsts sistēmas pamats. Jo spēcīgāka vara, jo stabilāki ir valsts institūti. Turklāt stabilie valsts institūti ar savu teicamo darbību sabiedrībai signalizē par varas spēku, rosinot sabiedrībā varas morālo autoritāti. Varas spēks iegūst papildu enerģiju, ja eksistē varas morālā autoritāte. Ja varas spēks mazinās un varai nav nekādas morālās autoritātes, tad mazinās un beigu beigās izzūd valsts institūtu stabilitāte. Valstiskums sāk deformēties, valsts sistēma nefunkcionē atbilstoši saviem uzdevumiem, un valstī sāk kārpīties antisistēma. Tā tas ir noticis LR. Antisistēma ir valsts kraha simbols.

Antisistēma nerodas pati no sevis. Nepieciešami galēji, krasi, iedarbīgi nosacījumi. Nākas atbildēt uz jautājumu „Kāpēc ir radusies antisistēma?”. Atbilde uz šo jautājumu ir izprasta. Radikālie nosacījumi ir noskaidroti. Taču loģiski vispirms ir atbildēt uz jautājumu „Kas ir antisistēma?”.

Antisistēma ir negatīvs, graujošs, postošs, iznīcinošs veidojums. Antisistēma savā ziņā arī ir sistēma, un tai piemīt sistēmisks spēks. LR tas ir spilgti redzams. Antisistēmas strukturālajā veselumā var ietilpt visdažādākie negatīvie elementi. Pie mums tie ir valsts institūti, kurus ir aptumšojusi negatīva darbība un negatīva realitātes skaidrošana. LR konstatējamās antisistēmas elementi ir neadekvāti funkcionējošie valsts institūti – Valsts prezidents, parlaments, MK, ministrijas, drošības dienesti un citas valsts iestādes.

Antisistēma savu mērķu sasniegšanā var noliegt reālo pasauli, kā tas pie mums notiek, noliedzot organizētās noziedzības pastāvēšanu. Antisistēma slēpj, maskē, demagoģiski attaisno savu negatīvo darbību. Antisistēma praktizē melošanu. Antisistēma ir himera, jo pati balstās uz slimīgām iedomām un tās uzspiež sabiedrībai.

Bet tagad par to, kāpēc ir radusies antisistēma. Atbilde ir šāda. Antisistēmas rašanās nosacījums ir noziegumu brīvība. Noziegumu brīvība ļauni atspēlējās. Pie mums lidinās noziegumu brīvības bumerangs, atņemot spēku valsts varai. Savukārt valsts varas bezspēcība nekavējoties paralizē valsts institūtus, tos padarot bezspēcīgus. Gala rezultāts ir valsts sistēmas stabilitātes zudums un antisistēmas stabilitāte.

Jēdziens „noziegumu brīvība” tiek lietots no 2013.gada oktobra. Tā aktualitāti nosaka dzīves īstenība. Jēdzienu „noziegumu brīvība” tagad var lietot kā terminu sociālajās zinātnēs un sociālajā filosofija. Jēdziens to ir pelnījis. Noziegumu brīvība progresē.

Noziegumu brīvības pamatā ir iespēja nesodīti pastrādāt noziegumus. Praktiski tas nozīmē, ka tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi kriminālajai timokrātijai. Notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.

Pie mums noziegumu brīvība aptver visu valsts sistēmu. Pie mums noziegumu brīvību nākas vērtēt kā sistēmisku nelaimi. Noziegumos ir iesaistīti valsts visi institūti, kuri sevi aizsargā un neļauj sodīt noziedzniekus. Turklāt šī aizsardzība ir kolektīvi vienota. Valsts katrs institūts rīkojās kolektīvi, stingri ievērojot kopējās intereses. Kolektīvā vienotība ir vitāli vajadzīga. Kolektīvā vienotība ir noziegumu brīvības eksistenciālais garants. Tas ir loģiski. Valsts visi institūti ir iepīti noziegumu brīvībā. Neviens institūts nav atsacījies piedalīties noziegumos. Tāpēc neviens institūts nevar vērsties pret citiem institūtiem. Noziegumu brīvību nevar uzsākt likvidēt kāds atsevišķs valsts sistēmas elements, jo tas pats nav godīgs un ir izmantojis noziegumu brīvības „kaifu”. Noziegumu brīvības stimulēto antisistēmu var likvidēt tikai valsts sistēmas revolucionāra maiņa – būtisks pavērsiens, krasas pārmaiņas, apvērsums, jauna tipa valstiskums tautas attīstībā. Antisistēmu var likvidēt vienīgi jauna valsts sistēma, kas kalpo tautai bez noziegumu brīvības.

Novērtē šo rakstu: