Vara barikādēs

Tajā vakarā ugunskura gaisma nobālēja spilgtos fotoaparātu zibšņos. Ēkas galvenajai ieejai tuvojās divi cilvēki – vīrietis un sieviete. Vīrietis gāja pa priekšu, un pie viņa izstieptās rokas pirkstu galiem pieturējās sieviete. Abi centās veikli pārvarēt šķēršļus un pakāpienus, lai tiktu līdz barikāžu centrālajai vietai – laukumiņam pie durvīm. Tur nokļuvis, vīrietis atkāpās malā, atstādams savu pavadoni stāvam vienu.

Apgaismotā vietā varēja ciešāk apskatīt sievieti. Jaunā dāma bija ģērbusies kažokādas mētelī, kas, lai cik tas dīvaini liktos, labi izcēla viņas sievišķīgās formas. Kājās bija gari augstpapēžu zābaki, kā radīti sievietes slaidajām kājām. Tomēr visvairāk pārsteidza seja. Tā šķita pazīstama un reizē pārāk skaista, lai noticētu, ka tā ir īstenība. Tikai tad, kad sieviete sāka runāt, šaubas izgaisa un kļuva skaidrs – tā tik tiešām ir viņa.

Droši vien vārdi bija pareizi, iedvesmojoši un sacīti ar lielu pārliecības spēku. Tikai tie nepalika atmiņā, jo tā visa bija piepildīta ar vizuālo informāciju. Vienu no trešās Atmodas līderēm pirmo reizi skatījām nevis kā vienu no mums, parasto cilvēku no tautas, bet gan kā dāmu no augstākas sabiedrības. Tās sabiedrības, kurā iekļūs atsevišķi izredzētie un kuras dēļ mēs atrodamies barikādēs.

Vizuālais šoks lēnām mazinājās, un līdz apziņai sāka nonākt izteikto vārdu jēga. Kā taisnodamās par savu izskatu, jaunā dāma pateica, ka arī viņai jādodas uz svarīgu cīņu. Cīnīties pret tumsu, lai uzvarētu gaisma. Ģildes iekštelpās izcīnītā uzvara būs ne mazāk svarīga par ārējiem nocietinājumiem un barikādēm. Viņa labprāt paliktu barikādēs kopā ar visiem, taču atbildība pret valsti liek pildīt politiķes pienākumus.

Runa beidzās tāpat kā sākusies – klusumā. Līdzās sēdošie esošie un bijušie Padomju Savienības izlašu sportisti novērsa skatienu sānis un jutās acīmredzami neērti. Kā pieklājīgi cilvēki, kuri izliekas nemanām kāda pastrādāto muļķību. Mēs zinājām, ka sportisti savas vietas atstātu tikai tad, ja tos iznestu ar kājām pa priekšu, un šī ticība deva drosmi un apņēmību visiem apkārtējiem. Politiķes uzstāšanās valdošajā noskaņojumā ienesa citas vēsmas, kas neviļus lika apšaubīt pašus dziļākos pamatus – uzcelto barikāžu jēgu. Tauta bija gatava atdot savu dzīvību, lai vara kļūtu par tās kalponi, bet vai kalpot tautai vēlējās pati vara?

Kalpošanas pretstats ir brīvība, un turpmākie notikumi parādīja varas izvēli. Ierobežojumi rodas no pretrunām, tāpēc viens no galvenajiem brīvības priekšnoteikumiem ir pretrunu likvidēšana. Atkarība un neatkarība ir pretstati, bet tos pārvēršot par savstarpēji vienādiem jēdzieniem, tiek iegūts process, kurā viens jēdziens papildina otru. Atkarība kļūst par procesu ceļā uz neatkarību. Tad deputātu pārliecībai zūd jēga, jo jebkurš balsojums kļūs par apliecinājumu procesa norisei.

Kā pirmie ar šo parādību sastapās deputāti, izbrīnā konstatējot, ka ir iebalsots likums, kuru neviens nav atbalstījis. Pilnīgai varas brīvībai traucēja noslēgtais līgums starp tautu un varu – konstitūcija. Tajā bija uzskaitīti varas pienākumi pret tautu, liekot varai ievērot tiesiskās normas. Dažādu valstu konstitūcijas atšķirīgi traktēja fundamentālus pamatlikumus, tāpēc vienu pretrunu līdzsvarojot ar otru, tika likvidēts varas pienākums kalpot tautai. Veimāras un Filadelfijas tipa konstitūcijās atšķīrās uzskati par tautas un indivīda tiesībām uz zemi, tāpēc Satversme tika papildināta ar cilvēktiesību sadaļu. Konstitūcijas sākumā zeme piederēja tautai, bet beigās – indivīdam. Vara kļuva brīva un neatkarīga no tautas.

Varas brīvība bija vajadzīga svešajiem, kuri iekarotajās zemēs nedzīvoja, bet vēlējās tās pārvaldīt. Cīņā par varu svešo lielākais konkurents ir tauta, tāpēc bija jāpanāk, lai tautas un varas savstarpējās attiecības būtu naidīgas. Par politiķiem bija jākļūst cilvēkiem, kurus tauta atklāti nicināja, un kuri tāpat nicināja savu tautu. Tad politiķi vienīgo glābiņu meklētu svešo sabiedrībā un būtu gatavi izpildīt jebkuru viņu vēlmi.

Visātrāk tautas necieņu izdodas iegūt, ja tiek pārkāptas acīmredzamas, visām tautām pašsaprotamas un nepieciešamas tradīcijas. Ja politiķis bēdājas, kad piedzimst bērns, un priecājas, kad mirst cilvēks. Ar savu uzvedību iznīcina tik dabisko spēju vairoties un pasludina to par vērtību. Turklāt šī politika tika slavēta tautā, kura sasniegusi rekorda cienīgu izmiršanas tempa ātrumu. Bet svešos tas neuztrauca, - viņi joprojām rīko akcijas, kuru īstais mērķis ir atrast jaunus un sev uzticamus politiķus. Politiķus, kuri cīnās par vietām, nevis varu.

Tauta bez varas arī kļūst brīva. Diemžēl tā kļūst par nevajadzīga darbinieka atlaišanas brīvību. Tad tauta bez jebkādas pienākuma apziņas var brīvi un skaļi apsaukāt nelietīgo varu, taču no tās vairs nekas nav atkarīgs. Emocionālā brīvība ir vērtība īstermiņā, taču ilgtermiņā tā nogurdina un rada bezcerības sajūtu.

Naidīgo sabiedrības attieksmi svešie izmanto savās interesēs. Viņi rada augstāk organizētu sabiedrību, kurā nevis vara likvidē citādi domājošos, bet gan tos iznīcina pati sabiedrība. Jebkuri indivīda atšķirīgie uzskati tiek uztverti ar emocijām, ļaujot valdošajam negatīvajam noskaņojumam  pilnībā dominēt pār prātu. Svešo mērķis ir radīt iespaidu, ka attiecībā pret varu vairs nav iespējamas ne jaunas idejas, ne saprotami problēmu risinājumi.

Barikāžu laikā ar jēdzienu “svešais” tika saprastas citu valstu intereses. Mūsdienās tas ir kļuvis par spēku, kas cenšas likvidēt ne tikai tautas un varas jēdzienus, bet arī pašu valsti. Izveidot sistēmu, kurā visi deputāti droši varēs balsot “par” un būs tikai un vienīgi attīstība. Briest globāls konflikts starp divu dažādu uzskatu piekritējiem. Iespējams, ka konflikta rezultātā mainīsies pasaules politiskā karte un valstiskuma statusu iegūs tikai tās tautas, kuras par to cīnīsies. Būs pierādījušas, ka viņu griba veidot valsti būs spēcīgāka par gribu kalpot svešajiem. Ideoloģiski vājās tautas izšķīdīs starp citām valstīm un pakļausies nācijām ar daudz spēcīgāku gribu.

Daudzus no mums barikādēs sildīja vīzija par tautas un varas kopību, kā rezultātā izveidotos pašiem sava valsts. Tā varētu cerēt mazs bērns, no vecākiem gaidot savstarpējo mīlestību. Klusā cerībā, ka lielie būs pietiekami pieauguši, lai pārvarētu savstarpējā naida pinekļus un izveidotu laimīgu ģimeni. Augt, strādāt, mīlēt un vairoties savā valstī, nevis svešumā. Mācīties savas, ne svešas gudrības, un vienmēr turēt godā savas valsts pagātni, tagadni un nākotni.

Novērtē šo rakstu: