Iesaki rakstu: 
Valsts drošības iestāžu darbinieku vidū parādījies "Sparāns numur divi" - cilvēks, kura talants iekulties visdažādākajās publiskajās nepatikšanās, pateicoties rakstura īpašībām un intelekta līmenim, ir salīdzināms ar Satversmes aizsardzības biroja bēdīgi slavenā darbinieka Aigara Sparāna (attēlā) spējām šajā jomā. Šis "jaunais Sparāns" ir pašreizējais Ieslodzījuma vietu pārvaldes sistēmas darbinieks Andrejs Savko.
Līdz šim bija zināms, ka Savko ir viens no trim drošībniekiem, ko Starptautiskās lidostas Rīga valde pagājušā gada decembrī atstādināja no amatiem aizdomās par nelikumīgu noklausīšanos, izmantojot lidostas iepirkto aparatūru.
Reizē ar tobrīd vēl mazzināmo Savko no amatiem atstādināja arī Drošības departamenta vadītāju, savulaik skandalozo "drošības likumu grozījumu tēvu" Raimondu Lazdiņu un otru viņa padoto - Intu Rubezi, un pašlaik Drošības policija jau vienpadsmito mēnesi šajā lietā imitē izmeklēšanas darbību veikšanu.
Pietiek jau informējis, ka šīs trīs personas laikā posmā no 2011.gada līdz pat pagājušā gada novembrim, rupji pārkāpjot LR Satversmi, kā arī detektīvdarbību un operatīvo darbību reglamentējošus likumus, ar tehniskiem līdzekļiem izspiegojuši gan visus lidostas Rīga valdes locekļus, gan lidostas darbiniekus, tiesībsargājošo iestāžu darbiniekus, kuri strādā lidostā, un virkni uzņēmēju. Izsekošana skārusi arī valsts augstākās amatpersonas, tiesībsargājošo un drošības iestāžu amatpersonas, par kurām vākta informācija, iespējams, ar mērķi ietekmēt to lēmumus un šantažēt.
Taču, kā izrādās, pirms ķeršanās pie jauniem izaicinājumiem lidostas Rīga Drošības departamentā Savko savus talantus apliecinājis, ar dažādām metodēm izspiežot vajadzīgās liecības no Rīgas Centrālcietuma iemītniekiem, - par to liecina Pietiek jau publiskotās liecības no Vladimira Vaškeviča spridzināšanas atkārtotās prāvas Rīgas apgabaltiesā.
Liecinieks - vairākkārt tiesātais Rolands Babris tiesai apliecinājis, kā cietumā viņu izsaucis operatīvais darbinieks Savko, kurš "man prasīja, kādas ir manas attiecības ar [šajā lietā par grēkāzi izvēlēto uzņēmēju] M[ārtiņu].Putniņu, kā arī prasīja, vai es varēšu sniegt liecību pret M.Putniņu. Ja es sniegšu liecības pret M.Putniņu, man tiks samazināts termiņš".
Savko Babri informējis, ka "atnāks cilvēks un pateiks, kas man ir jāsaka, iespējams, par to, ko M.Putniņš it kā ir darījis kamerā, tas ir, runājis pa telefonu, varbūt vēl kaut ko". Babris esot dzirdējis, ka Savko arī pašam Putniņam "piedāvāja sniegt nepatiesas liecības, pretim solot nevis mūža ieslodzījumu, bet gan 20 gadu cietumsodu".
Taču, neraugoties uz šiem notikumiem, Savko tāpat kā "nenogremdējamais" Sparāns, pēc Pietiek rīcībā esošas informācijas, nav pat zaudējis pielaidi valsts noslēpumam. Turklāt pēc lidostas skandāla, šo lietu izmeklējot Drošības policijai, Savko ir spējis atgriezties augstā amatā Ieslodzījuma vietu pārvaldes sistēmā - atpakaļ Rīgas Centrālcietumā.
"Jūsu rakstā norādītais Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas darbinieks Andris Savko, kurš ar viltu licis sniegt nepatiesas liecības un kurš tika atstādināts no amata lidostas Rīga lietā nu jau kādu laiku strādā Rīgas Centrālcietuma Drošības daļā! Līdz ar ko viņš netraucēti kopā ar cietuma Drošības daļas priekšnieku Rihardu Bunku "skaļās" lietās varēs "piemeklēt" vajadzīgo cilvēku, kurš sniegs vajadzīgās liecības," - šādu vēsti Pietiek šajās dienās saņēmis no kāda avota, kas portālu regulāri informē par notiekošo Rīgas Centrālcietumā.
Kā rāda Valsts ieņēmumu dienesta datu bāze, Savko patiešām šā gada 8. septembrī ir atkal pieņemts darbā Ieslodzījuma vietu pārvaldē par vecāko inspektoru. Savā amatpersonas deklarācijā viņš minējis, ka vēl joprojām esot arī lidostas Rīga analītiķa postenī.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
