Iesaki rakstu: 
Vienmēr esmu uzskatījis, ka tie kaitējumi, kas nodarīti nācijas garīgajai bagātībai, pašcieņai un pašapziņai, ir daudz nozīmīgāki par tiem, kas nodarīti tās materiālajai labklājībai.
Pašapzinīga un garīgi spēcīga tauta spēj pat pēc katastrofām un kariem atjaunot savu dzīves līmeni īsā laikā. Savukārt tāda tauta, kuras pašapziņa ir neizteikta un kautrīgi pieklusināta, pamazām zaudē arī visus tās rīcībā esošos materiālās pasaules resursus.
Tādēļ šodien es nespēju klusēt, kad redzu mūsu valsts valdošo aprindu attieksmi, netaisnīgi izšķiežot 40 miljonus kopējo līdzekļu, lai izpatiktu kādam ārējam spiedienam un īstenotu savas savtīgās intereses.
Teikt, ka tas ir absolūti nepieņemami, patiesībā būtu nepateikt neko!
Kā jau minēju ievadā, no budžeta nelietderīgi iztērētā naudas summa ir mazāks kaitējums par to, ko šis solis atstāj kopīgajai apziņai. Protams, summa nav maza, īpaši laikā, kad daudzi palikuši bez darba piespiedu kārtā, kad nevar samaksāt par siltumu, zālēm, pārtiku, taču īstais kaitējums ir cits.
Ar šo soli tiek uzspiests kolektīvās vainas zīmogs, turklāt nodarījumā, kam ar Latvijas valsti nav nekāda sakara.
Šādi tiekam padarīti par vainīgiem totalitāro režīmu noziegumos. Latvijas valstij, kas pati ir cietusi no nacisma un komunisma noziegumiem, nav un nevar būt nekādas atbildības par zaudējumiem, ko nodarījušas svešās lielvaras! Latvija joprojām nav saņēmusi nekādas kompensācijas par karā un okupācijas periodā nodarīto kaitējumu un visticamāk arī nekad nesaņems.
Visabsurdākais ir tas, ka vainīgiem justies un netieši izmaksāt atlīdzību par kaitējumu šaubīgu aktīvistu grupai, kam ir visai nosacīta saikne ar Latviju gan šodien, gan vēsturiski, šobrīd spiesti arī mūsu tautas represētie, kas izgājuši Gulaga šausmas, zaudējuši ģimenes, mājas, īpašumus.
Vēl netaisnīgāku šo lēmumu padara fakts, ka aicinājumi izmaksāt zināmu pabalstu visiem Latvijas iedzīvotājiem – latviešiem, čigāniem, poļiem, krieviem, kas cietuši represijās, nesastapa ne mazāko atbalstu un netika uzklausīti.
Man ir kauns par šādu valsts vadības rīcību! Tā ir nožēlojama! Īpaši, ja skatāmies kontekstā ar citu, latviešiem un Latvijas valstij nozīmīgu vēsturiskā taisnīguma precedentu – mūsu izcilā lidotāja H.Cukura lietu. Nevienam no varas elites nav pieticis ne drosmes, ne pašapziņas, lai šo bez pamata, bez vainas noslepkavoto cilvēku reabilitētu un viņa portretu noliktu blakus citiem mūsu tautas spējīgākajiem dēliem!
Kā labā, un kā vārdā darbojas pašreiz Latvijas valsts virzienu nosakošie – partijas, politiķi, amatpersonas –, lai paliek uz viņu sirdsapziņas un tautas vērtēšanā! Paliksim uzticīgi saviem ideāliem un vērtībām!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
