Iesaki rakstu: 
2015. gada 20. decembrī “De Facto” sižetā “Ietekmīgākie zemes iznomātāji - maksātnespējas administratori" izskanēja apgalvojums, ka lielākie zemes īpašnieki Rīgā ir maksātnespējas administratoru pārvaldīti uzņēmumi "Pilsētas zemes dienests", "Reversed" un "Zemes īpašnieku ģilde". Šā raidījuma iespaidā es uzrakstīju rakstu ar nosaukumu “Nacionālo baronu runasvīrs nebeidzamu šausmu vietā piedāvā šausmīgas beigas”. Šis uzskatāms par pirmā raksta turpinājumu.
Zemes baronu augošā impērija
Noskatoties minēto raidījumu, varēja rasties aplams iespaids, ka nosauktie uzņēmumi savā starpā sadalījuši daudzdzīvokļu namiem piesaistīto zemi. Patiesība ir vēl dramatiskāka. Papētot uzņēmumu reģistra datu bāzes, kļūst skaidrs, ka gan visi nosauktie, gan daži vēl nenosauktie uzņēmumi faktiski pieder ļoti šauram personu lokam, kura centrā ir Normunda Šlitkes ģimene (domāta arī viņa sieva Indra Kaniņa-Šlitke). Turklāt Normunds Šlitke ir arī zvērināts advokāts, maksātnespējas administrators, zemes īpašnieku lobija (biedrības un šķīrējtiesas) “Zemes reformas komiteja” galvenais runasvīrs un arī galvenais Saeimas likumdevēju padomnieks ar zemes piespiedu jomu saistītajos jautājumos. Šlitke kā padomdevējs raksta tādus likumus, kādi nepieciešami Šlitkem-zemju baronam. Vai interešu konflikts? Nieki, un tas vēl nav viss!
Tātad darīšana ir nevis ar trim lieliem, patstāvīgiem uzņēmumiem, bet vienotu uzņēmumu tīklu, kas paver fantastiskas manipulāciju, manevrēšanas un shēmu veidošanas iespējas, piemēram, pēc vajadzības aktīvus pārvietojot uz to pašu īpašnieku dažādām kabatām, sadalot lomas tiesvedības procesos, vienlaikus izmantojot arī maksātnespējas administratoru pavērtās iespējas u.tml. Šos uzņēmumus pārvalda vieni un tie paši cilvēki dažādās kombinācijās. Tiesu šie manipulatori izmanto tikai kā sava biznesa veicināšanas instrumentu.
Un to visu var darīt gandrīz anonīmi, jo likums neprasa Uzņēmumu reģistrā uzrādīt akciju sabiedrību dalībniekus, akcionārus un citus labuma guvējus, un gandrīz vienmēr īstenie īpašnieki var ērti paslēpties aiz šķietami neitrāla maksātnespējas administratora muguras. Šim nolūkam AS “Reversed” tiek turēta maksātnespējas režīmā (nu jau otrajā pēc kārtas). Nav smādējama arī neformāla zicdirektoru padarīšana. Jā, Latvijā dzirdam daudz eiropeiski tukšu runu par interešu konfliktiem un to novēršanu, taču likumi tiek rakstīti parastajai publikai (reņģēdājiem), īstenie saimnieki var vienmēr atrast veidu, kā šiem likumiem pārkāpt vai tos apiet.
Tiesiska valsts? Tās vien runas "priekš publikas"
Kādi vēl uzņēmumi ietilpst Normunda Šlitkes zemes baronu impērijā? Var nosaukt SIA “Reģionālā zemju pārvalde”, AS “Zemju pārvalde”, SIA “Šmerļa priedes” u.c. Tiesa, vairākus namus, kuri agrāk bija piesaistīti AS “Reversed” zemei, pārņēmis savulaik no amata atbrīvotais “Valsts nekustamo īpašumu aģentūras” vadītājs un vēlākais miljonārs Kalvis Bricis, kurš ir vienīgais SIA “Maltavas” īpašnieks un vadītājs. Acīmredzot, guvis labu padomu no AS “Reversed” pieredzes, Kalvis Bricis ar saviem dzimtcilvēkiem vispār neielaižas nekādās sarunās un atsakās slēgt zemes nomas līgumu, lai gan likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta pirmajā punktā skaidri noteikts: “Zemes gabala īpašniekam ir pienākums noslēgt zemes nomas līgumu ar privatizētā objekta īpašnieku. (..)” Līdzšinējā pieredze, Satversmes tiesas īpašā Satversmes 105. panta tulkošana un pakalpīgu juristu komentāri baroniem radījuši pārliecību, ka savu laupījumu viņi saņems arī bez līguma parakstīšanas un citām kaitinošām formalitātēm.
Jaunie zemes baroni tāpat uzspļauj citam šī panta punktam: “Ja zemes gabala īpašnieks pārdod zemes gabalu, uz kura atrodas privatizācijas objekts, pirmpirkuma tiesības uz to ir privatizētā objekta īpašniekam (īpašniekiem).” Ja tiktu ievērotas šīs pirmpirkuma tiesības, nebūtu iespējamas spekulācijas ar šo zemi un nevarētu tik krasi uzskrūvēt šīs zemes kadastrālo vērtību, pēc kuras tiek aprēķināti baroniem ar likumu garantētie mesli. Kā jau norādīju, likumi tiek rakstīti reņģēdājiem, nevis privileģētai baronu kārtai.
Ar ko dzīvokļu īpašnieki atšķiras no zemes īpašniekiem?
Daži lasītāji varbūt iebildīs, ka abi pieder buržuju, rantjē un ekspluatatoru kārtai, un daudzi dzīvokļu īpašnieki tāpat dīrā deviņas ādas no saviem īrniekiem. Daļēji tā ir taisnība, jo daļa nekustamo īpašumu spekulantu “treknajos gados” nodarbojās ar dzīvokļu uzpirkšanu ienesīgos rajonos, un daļa šo īpašnieku patiešām cenšas izspiest maksimālu peļņu no dzīvokļu īres. It īpaši prestižos centra rajonos, kur dzīvokļus mēdz īrēt naudīgi ārzemnieki.
Tomēr sekmīgs dzīvokļu izīrēšanas bizness no īpašnieka prasa daudz pūļu un atbildības. Lai gūtu labu īres maksu, dzīvoklis ir jāuztur labā stāvoklī, jāveic remontdarbi un labiekārtošanas darbi, jākārto dažādas formalitātes ar namu pārvaldi un citiem iestādījumiem, jāiegādājas labas mēbeles un citas ērtības, jāpiedāvā dažādas ekstras. Turpretī zemes īpašniekam, lai saņemtu ar likumu garantētos meslus, vispār nekas nav jādara, pat nav jāinformē namu iedzīvotāji, ka viņiem uzradies jauns piesaistītās zemes īpašnieks. Namiem piesaistīto zemi šo namu iedzīvotāji uztur un sakopj par saviem līdzekļiem, līdz 2015. gadam par šo zemi īpašnieka vietā maksāja NĪ nodokli (1,5% kadastrālās vērtības), 6% kadastrālās vērtības zemes nomas maksu un vēl 21% šīs summas kā PVN.
Taču dzīvokļu īpašnieku lielum lielākā daļa ir tādi paši reņģēdāji kā pārējie lūzeri, kuri neprata vai sirdsapziņas apsvērumu dēļ negribēja labi iekārtoties “tirgus ekonomikā”. Atšķirība vien tā, ka viņus savulaik ar skaistiem solījumiem un iebaidīšanu pārliecināja savus dzīvokļus privatizēt par sertifikātiem. Privatizācija viņiem nedeva nekādas priekšrocības, ja neskaita papildu izdevumus, iespēju dzīvokli ieķīlāt bankā (lai zaudētu), pārdot vai zaudēt maksātnespējas dēļ.
Tad jau dzīvokļu īrnieki ir daudz brīvāki savā izvēlē un pat bauda zināmas priekšrocības. Paīrēji vienā vietā, sataisīji parādus, pārcēlies uz citu vietu. Ej nu ar tādu tiesājies. Vai pat iespītējies, nemaksā, bet turpini dzīvot, mierīgi noskatoties, kā dzīvokļa īpašnieks izmisis gadiem skraida pa tiesām, bet nespēj tikt vaļā no sava nekaunīgā īrnieka un viņa sadzīvotajiem parādiem. Likums dzīvokļu īpašniekiem nekādu nomas maksu negarantē (kā zemes īpašniekiem). Gluži otrādi – parasti nostājas īrnieka pusē.
Taču vislielākā un vistraģiskākā atšķirība starp dzīvokļu īpašniekiem un zemes īpašniekiem ir tā, ka pēdējie ir labi organizēti un aktīvi, bet pirmie – neorganizēti un pasīvi. Tieši šī dzīvokļu īpašnieku pasivitāte, nespēja solidarizēties un organizēties, lai cīnītos par savām tiesībām, ir galvenais faktors, kas zemes īpašniekiem ļāva bez liekas spriedzes radīt savu efektīvu lobiju, “sakārtot likumus” atbilstoši savām vajadzībām, uzpūst nekustāmo īpašumu burbuli un uzskrūvēt “aktualizēto kadastrālo vērtību”.
Un nu Saeimā jau nonācis likumprojekts, kas paredz mājām piesaistītās zemes izpirkšanu no zemes īpašniekiem. Kā norakstīts no Šlitkes izlolotās “Zemes reformas komitejas” programmas. Runa ir par simtiem miljoniem eiro, kurus plānots izspiest no dzīvokļu īpašniekiem, lai Šlitke un vēl daži baroni varētu diži uzvārīties.
Taču šī gadsimta afēra ieplānota tikai uz kādu 2020. gadu. Bet jau tagad maksātnespējas režīmā turētā AS “Reversed” sākusi masveida tiesāšanos ar daudzu namu iedzīvotājiem, cenšoties no tiem izspiest zemes nomas maksu uzreiz par vairākiem gadiem. Tas nekas, ka tā perioda namu pārvalde pēc pamatīgas savu klientu apzagšanas ir jau likvidēta un tās maksātnespējas procesu administrēja Šlitkes ģimene. Arī namu pārvaldes dokumenti mistiski pazuduši. Daudziem dzīvokļu īpašniekiem šāda “parāda piedzīšana” var izrādīties liktenīga un beigties ar dzīvokļa zaudēšanu.
Es nezinu, uz ko vēl cer pie baronu zemes piesaistītie dzīvokļu īpašnieki? Vai turpinās klausīties miegainiem kaķiem domātās tukšās runas par “tiesisku valsti”, “eiropeiskām vērtībām”, partiju solījumiem, valdības deklarācijām un citām jau apnikušām muldamlietām, par ko muldētāji saņem algu? Vai dzīvokļu īpašnieki cer, ka kāds cits viņu vietā organizēsies un cīnīsies par viņu tiesībām uz elementāru pajumti? Kas cits to darīs, ja ne paši?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
