Vai esat gājuši uz Rīgas cirku ar bērniem? Klauni, burzma, cukurvate, krāsainie lukturīši... Tā es iemigu, plānojot cirka apmeklējumu.
Redzu sarkanos mīkstos krēslus, esam atraduši savas vietas, sākas izrāde. Pēkšņi arēna ir piepildījusies ar dūmiem, sākas panika, kliedzieni, es nevaru atrast savus bērnus.
Man smokot no dūmiem, šajā murgā parādās Ravšans un Džamšuts, kuri sāk vervelēt: “Ne vinovataja ja... Kak nasjaļņika skazala, tak mi i sdelali. Nasjaļņika skazala nado bistro i chtobi nikto ne zametil. Eto možno vmesto železnogo profiļa derevjannie brusja. I glavnoe brusja zadutj, čtobi požarniki priņjali. I tak sojdjot. Mi ne vinovati...”
Tā es pamodos nakts vidū aukstos sviedros un sāku prātot: “Nu nevar būt tā, ka mūsu valstī joprojām tā notiek. Pa desmit gadiem pēc Zolitūdes traģēdijas noteikti valsts iestādes ir parūpējušas, lai visas ēkas tiek būvētas droši un vairs nekas tamlīdzīgs nenotiek...un visi ģenerāļi ir godīgi. Bet varbūt tomēr nē? Varbūt atkal atradis kādu sergetu, kurš par visu būs atbildīgs?”
Tā ir pienācis rīts. Uz Rīgas cirku es iet pārdomāju, labāk aiziešu uz Rīgas zoodārzu.