Vai šodien jau esi ļāvis sevi apmuļķot? Ja ne, ņem vērā šo rakstu!

Pēdējos pāris gadus dzīvojam informatīvā kara apstākļos, nemitīgā ārkārtēju situāciju plūsmā, arī kaimiņus neizvēlamies, un nav pamata cerēt, ka šī situācija tuvākajā laikā radikāli mainīsies. Provokācijas un eksperimenti, cik tālu var iet, noteikti turpināsies, un mums jābūt gataviem tiem stāties pretī. Ne tikai bruņotajiem spēkiem un citiem formastērpos ģērbtajiem, bet arī valsts pārvaldei un sabiedrībai kopumā – jo mazāk caurumu sētā, jo mazāk iespēju ielauzties.

Informatīvajā telpā nepastāv robežas

Informācijas un nomelnošanas operācijas Latvijai nav nekas jauns: ar tām valsts pārvalde, īpaši diplomātiskais dienests, cīnās jau kopš 90. gadiem, kad skaidri pateicām, ka gribam iestāties Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Latvija gadiem ir cīnījusies ar Krievijas vēstījumiem par mums kā neizdevušos, rusofobisku valsti, kuriem bijis viens mērķis – parādīt, ka Latvija nebija cienīga pievienoties ES un NATO un labāk būtu bijis draudzēties ar Krieviju. Lielākā daļa pasaules informatīvajam karam pievērsās pēc 2014. gada, kad dezinformācija palīdzēja Krievijai nozagt Ukrainai Krimu. Vēl citi to pamanīja tikai Covid-19 pandēmijas laikā vai pēc nemieriem Kapitolijā 2021. gadā.

Kopš Putina atgriešanās pie varas Krievija ir īpaši investējusi informatīvā kara metodēs, ik gadu tērējot tām ne mazāk kā miljardu eiro. Tai netrūkst resursu dažādās valodās, kas šobrīd tiek aktīvi izmantoti Ukrainas kontekstā, lai ietekmētu sabiedrisko domu valstīs ārpus Eiroatlantiskās telpas, kurās nevalda skaidra un vienota nostāja pret Krieviju.

Lielākoties Kremļa naidīgie vēstījumi ir paredzēti pašas Krievijas auditorijām, lai parādītu, cik rietumos viss ir slikti, kādas izvirtību straumes tur plūst, kāda nabadzība valda un cik dārga ir dzīve, un samazinātu risku šaubīgajiem rīkot apvērsumus. Tomēr arī Latvijā joprojām ir gana daudz krievvalodīgo, kuri izmanto Krievijas informācijas kanālus un veicina šo naratīvu ieplūšanu pie mums, jo informatīvajā telpā valstu robežas nepastāv.

Pirkt medijus un zīmēt koruptīvas shēmas Latvijā ir krietni grūtāk nekā daudzviet citur, tāpēc tādā ziņā neesam pats gardākais kumoss. Bet jāsaprot, ka dezinformācija nekad nav kaut kas viens, tā ir daļa no plašāka arsenāla. Lielākoties uzdevums ir nevis pārliecināt par vienu naratīvu, bet radīt apjukumu ar 20–30 dažādiem naratīviem, lai to aizsegā sasniegtu savus mērķus. Ideja, ka nav vienas patiesības, bet pastāv tikai dažādi viedokļi un informācijas manipulācijas, ir bīstama un liek apšaubīt mediju spēju objektīvi strādāt. Tāpēc ir svarīgi noturēt līniju, kur spēks ir zinātnei, pārbaudāmiem faktiem un datiem.

Emocionālais spiediens ir spēcīgs ierocis

Dezinformācijas naratīvi var mainīties, bet manipulatīvās metodes paliek vienas un tās pašas. "Karstu" tematu nekad netrūks: šodien tā ir Ukraina, rīt varbūt klimata pārmaiņas, parīt kas cits. Noturība pret manipulatīvām metodēm ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk, bet, lai to panāktu, ir jāspēj šīs manipulācijas atpazīt. Fokusējoties uz metodēm, nevis tikai naratīviem, sabiedrība var kļūt gudrāka un noturīgāka, vienlaikus stiprinot arī demokrātiju pret ārvalstu iejaukšanās riskiem.

Krāpšana ir viena no metodēm – vienalga, vai to dara viens zaglis un krāpnieks, vai vesela valsts industriālos apmēros. Nereti tie ir cilvēki ar nerealizētām ambīcijām biznesā vai politikā, kas atkārto Kremļa vēstījumus par neizdevušos valsti, indējot un šķeļot sabiedrību, mazinot vēlmi iesaistīties demokrātiskos procesos. Tas atspoguļojas, piemēram, parlamenta vēlēšanās – jo zemāka aktivitāte, jo lielāka varbūtība, ka Saeimā un arī Eiropas Parlamentā nonāks pārstāvji ar valstij nelojālām idejām, un cietīs arī mūsu valsts reputācija.

Jāteic, sabiedrības izpratne par dezinformāciju kopumā ir augusi – to rūdījusi gan Covid-19, gan Ukrainas kara pieredze. Daļa sabiedrības kļuvusi daudz prasmīgāka informācijas iegūšanā, bet netrūkst arī tādu, kas jūtas no visa noguruši un meklē vainīgos pie savām nebūšanām, tāpēc labprāt tic, ka mediji un valdība melo, lai sagandētu viņiem dzīvi, un patiesību meklē slēgtās Telegram grupās vai TikTok džungļos. Netrūkst arī citu zemūdens akmeņu. Piemēram, tehnoloģijas attīstās un dziļviltojumi jeb deep fake kļūst arvien ticamāki, paverot plašas informācijas manipulācijas iespējas.

Kā tad neļaut sevi apmuļķot?

Trīs pīlāri, kā pretoties manipulācijām informatīvajā telpā, ir efektīvi mērķēta valsts stratēģiskā komunikācija, kvalitatīva žurnālistika, un medijpratībā un informācijpratībā balstīta sabiedrības noturība. Mediju loma ir ārkārtīgi svarīga. Pasaules tendences ir biedējošas, arvien vairāk lietotāju no tradicionālajiem medijiem pāriet uz sociālajiem medijiem un par savu ikdienas ziņu avotu izvēlas nevis laikrakstu vai televīziju, bet, piemēram, Telegram vai TikTok.

Tāpēc aktualizējas nepieciešamība sabiedrībai saskarsmē ar dezinformāciju un maldinošu informāciju ieslēgt kritisko domāšanu. Nedalīties ar nepārbaudītu informāciju un ziņot Valsts kancelejai vietnē melnsuzbalta.lv par maldinošu saturu vai apzinātu manipulēšanu – to var jebkurš. Tāpat jebkurš var pats ziņot par dezinformāciju sociālo mediju platformām. Pieprasījums veido piedāvājumu un arī mūsu rīcība vai arī tieši pretēji – pasivitāte, ir tā, kas sniedz iespējas izvērsties gan krāpniekiem, gan arī maldinošas informācijas izplatītājiem. Jo labāk mēs spēsim atpazīt un attiecīgi rīkoties, sastopoties ar aizdomīgu informāciju, jo mazākas iespējas iekrist melu lamatās.

Veidot savu kvalitatīvu avotu sarakstu, savu ziņu "ēdienkarti" un, tēlaini runājot, neaprobežoties ar brokastu pārslām visu dienu, bet sabalansēt diētu no vairākiem informācijas kanāliem. Pārbaudīt, ko par tēmu saka žurnālistikas autoritātes. Izlasīt ne tikai virsrakstu, bet arī pašu rakstu. Dzirdot ļoti skaļus paziņojumus – sākot no lielā laimesta, beidzot ar iebrukumiem, – mēģināt saprast, kas varētu būt ziņu avota mērķis: sēt paniku, apmānīt vai kas cits. Apskatīties ziņas avotu – izsvērt, vai vispār kaut kas ir dzirdēts par tādu personu, vai attēls sakrīt ar virsrakstu. Jo skaļāks un neticamāks paziņojums, jo rūpīgāk tas jāpārbauda. Un tā vietā, lai spiestu "Dalīties" vai "Patīk", kas prasa sekundi, atvēlēt desmit sekundes, lai padomātu. Nevienam nepatīk, ka viņu apmuļķo. Tad kāpēc tā vietā, lai lietotu saturu, ļaut saturam lietot mūs?

* Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta vadītājs

Novērtē šo rakstu: