Vai piedzīvosim vēl vienu “Citadeles shēmu” jeb vienkārši par sagaidāmo gāzes tirgus “liberalizāciju”

“Nado, Fedja, nado!...” *

Neapšaubāmi – Latvijai ir jāpabeidz gāzes tirgus liberalizācija. To nosaka Eiropas likumdošana. Līdz ar to diskusijas par to, vajag mums to vai nevajag, ir bezjēdzīgas. Brisele ir jāklausa. Tas mums ir iezīsts līdz kaulam. Bet vērts būtu padomāt par to – kā šīs Eiropas prasības īstenot Latvijas patērētājam visizdevīgākajā veidā. Diemžēl, iepazīstoties ar sagatavoto liberalizācijas priekšlikumu, nākas secināt, ka parūpēties par Latvijas patērētāja interesēm “liberalizētājiem” īsti nav sanācis (varbūt pat nav ienācis prātā). Nu, bet par visu pēc kārtas.

2017. gada aprīlī beidzas Latvijas gāzes (LG) privatizācijas līgumā Latvijai noteiktās saistības pret esošajiem LG akcionāriem, kādēļ Latvijai bija jāatliek gāzes tirgus liberalizācijas pabeigšana. Pa šo laiku Lietuva ir jau paguvusi nodot ekspluatācijā Klaipēdas gāzes termināli. (Nav zināms, vai galu galā lietuvieši no tā iegūs, bet mēs gan no tā varam būt ieguvējos!), sekmīgi virzās uz priekšu Polijas-Lietuvas starpsavienojuma (GIPL) īstenošana. Līdz ar to ir parādījies ne tikai juridisks, bet arī ekonomisks (vismaz - teorētiski) pamatojums Latvijas gāzes tirgus liberalizācijai (nu, vismaz leiši dedzīgi jau solās mums gāzi piegādāt lētāk, bet mēs muļļājamies!).

Kāpēc viss ir tā jāsapin?

Tas viss nenotika uzreiz, vai bija jau zināms sen - tāpēc nav saprotams, ar ko vispār visu šo laiku kopš 2013. gada ir nodarbojusies Ekonomikas ministrija (EM)? Lai neaizkavētu tirgus atvēršanu, EM bija solījusi paveikt visu nepieciešamo uz 2014. gada vasaras beigām. Bet virkne normatīvo aktu nav izstrādāti joprojām, un tikai tagad līdz Saeimai ir atceļojis liberalizācijas pabeigšanai nepieciešamais likumprojekts, kas joprojām nav izstrādāts līdz galam.

Tam vajadzēja būt paveiktam jau sen. Jo, proti – kad ir zināms (joprojām tas nav zināms!), kādu tad īsti Latvijas gāzes tirgus modeli vēlas īstenot EM (jo Eiropas likumdošana paredz dažādus iespējamos risinājumus) un kad tas tiks apstiprināts un iegūs likumīgu spēku, un varēs sākt to īstenot, tad LG aktīvu sadalīšana un pārdošana - ko paredz šis EM piedāvātais likumprojekts, ne tālu nav nepieciešamais gala rezultāts, lai gāzes tirgus varētu sākt darboties. Kā to varbūt daudzi iedomājas, naivi uzskatot, ka līdz ar monopola sagriešanu gabalos darbs pie gāzes tirgus liberalizācijas būs padarīts. Patiesībā tas nav pat pusceļš!

Pēc tam, kad LG tiks sadalīta - tiks radītas divas jaunas struktūras. Turklāt sadalīt LG tiek piedāvāts tā, ka izveidosies divi jauni monopoli esošā viena vietā (tādu risinājumu ir izvēlējusies EM). Atsevišķi – pārvade un uzglabāšana, atsevišķi no tās – sadale.

Pēc tam šie monopoli ir jālicencē un jāsertificē. Tas ir sarežģīts un atbildīgs process – jo caur to ir jānodrošina un jāiegūst pārliecība, ka šīs divas jaunās struktūras ir ar atbilstošu kapacitāti, veiktspēju un kompetenci veikt tām uzticētās funkcijas gāzes tirgus efektīvas darbības nodrošināšanai. Un arī tas vēl nav viss.

Tad, kad šie divi jaunie monopoli tiks atzīti par labiem esam – atbilstošiem un spējīgiem pildīt tirgus izvirzītās prasības, lai tie varētu sniegt savus pakalpojumus –, tiem būs jānosaka pakalpojumu tarifi, jo, lai gan pēc būtības sniedzamo pakalpojumu saturs nemainīsies, tie taču būs jauni komersanti, un infrastruktūras pakalpojumu tarifiem ir jābūt apstiprinātiem tieši šiem komersantiem, balstoties uz to reālajām izmaksām. (Jo tie nevarēs sniegt savus pakalpojumus izmantojot citam komersantam (LG) noteiktos tarifus.)

Kļūs dārgāk vai lētāk?

Un te nu mēs nonākam pie pirmās skaudrās atklāsmes – ja liberalizācijas īstenotājiem būtu pilna sajēga par to veicamo darbību sekām un godīga un atbildīga attieksme pret Latvijas sabiedrību, tie neatļautos paust nepatiesus apgalvojumus, ka liberalizācijas procesā izmaksas nepieaugs – tie ir vai nu apzināti meli un sabiedrības maldināšana vai arī klaja nekompetence, ko kārtējo reizi demonstrē EM. Vai visdrīzāk diemžēl – viss kopā, kā to jau pierādīja elektrības tirgus liberalizācija.

Ir visnotaļ dīvaini censties noliegt acīmredzamo - piedāvātā gāzes tirgus sistēma būs sarežģītāka nekā esošā, tātad arī dārgāka (teiktais nav jāuztver kā esošā monopola aizstāvība), jo būs jāveido un jāuztur divas atsevišķas monopolu sistēmas – uzņēmumu vadībai, uzturēšanas un avārijas dienestiem, jāveido jaunas savstarpējās uzskaites un norēķinu sistēmas un IT risinājumi, utt. Lai gan tas izmaksās nozīmīgas summas (var pat sasniegt miljonus), tas ir mazākais.

Nosakot jaunos pakalpojuma tarifus, katram uzņēmumam būs jānosaka atsevišķi kapitāla atdeves likme, kuras objektīvi vērtējot būs augstākas nekā vienotam uzņēmumam (teiktais nav jāuztver kā esošā monopola aizstāvība), jaunie tarifi būs jāpārrēķina atbilstoši aktuālajam patēriņa apjomam, kurš, salīdzinot ar pašreiz spēkā esošajos tarifos (kuri tika noteikti 2008.gadā!) izmantoto apjomu, ir apmēram par 30% mazāks. Tātad proporcionāli apjoma samazinājumam pieaugs sistēmas izmaksas uz vienu patērētājam piegādātās gāzes vienību. Papildus tam kopš 2008.gada LG ir veikusi investīcijas desmitiem miljonu apmērā infrastruktūras uzturēšanā un modernizācijā, kas nav ņemtas vērā esošajos tarifos. Vai tiešām tas viss nesadārdzinās gāzes tarifu Latvijas lietotājam, kā tas mums kaismīgi tiek apgalvots?!

Kāpēc tāds laika plānojums?

Turklāt kā ir paredzēts to visu pagūt izdarīt likumprojektā paredzētajos termiņos? Jo pat, ja EM (vai arī tiem, kas izstrādāja šo priekšlikumu priekš EM) ir jau azotē paslēpts sagatavots pircējs, kurš tūlīt ir gatavs nopirkt tam sagatavoto LG aktīvu ”fileju” (Inčukalnu un pārvades sistēmu) un kļūt par vienu no šiem jaunajiem monopolistiem, pat tad, ja viss ies ideāli gludi un neviens šādu “risinājuma” ieviešanu neapstrīdēs (pieņemsim, ka EM ir tāda naiva vai varbūt pamatota cerība?...), – pat tad ar šādu EM piedāvāto “risinājumu” īstenot gāzes tirgus liberalizāciju likumā paredzētajos termiņos nav iespējams. To netieši atzīst arī pati EM, jo joprojām izvairās iesniegt piedāvātā liberalizācijas modeļa ieviešanas iespējamo grafiku, kurš parādītu – cik tad reāli ir paredzēts katrai no procedūrām nepieciešamais laiks, lai EM piedāvāto risinājumu ieviestu. Pat teorētiski iekļauties EM noteiktajos termiņos - tas izskatās neizpildāms uzdevums.

Bet, ja nav ne kāda pamatojuma likumā piedāvātajiem termiņiem – ja EM nespēj parādīt laika grafiku, pie kura vismaz teorētiski būtu iespējams ieviest šo EM “risinājumu” tās paredzētajos termiņos, un paralēli par šo termiņu neievērošanu tiek piedāvāts paredzēt vairāku desmitu miljonu soda naudu (par to, ka netiek izdarīts neiespējamais!) – tad, ja tā nav muļķība, tā ir reāla provokācija kā “uzkārt” gāzes tirgus liberalizāciju, jo caur šādiem nosacījumiem esošajam monopolistam tiek dota iespēja pamatoti apstrīdēt šāda tirgus liberalizācijas piedāvājuma pamatotību, un tiek radīta maksimālā iespējamā motivācija monopolistam torpedēt gāzes tirgus liberalizāciju, jo censties tam izpildīt neiespējamo nebūs jēgas.

Tas rada pamatotas bažas, ka EM piesauktie “kompetentie juristi”, kuri ir ieteikuši šādu gāzes tirgus liberalizācijas risinājumu, vai nu tomēr nav bijuši gana kompetenti vai arī ir darījuši to ar mērķi, lai radītu situāciju, kurā to pakalpojumi būs atkal pieprasīti un labi apmaksāti – tiesājoties dārgās, ilgstošās tiesvedībās. Vai pat, kā to liecina pagaidām neoficiāla informācija, EM ir izmantojusi “kompetentu juristu” pakalpojumus, kuri ir strādājuši uz “abām pusēm”. Šīs bažas pastiprina EM rīcība - jo kādēļ gan EM vajadzētu slēpt šo “kompetento juristu” veikumu no likumdevēja, kuram tagad būs jālemj par šo, uz minētā atzinuma bāzes sagatavoto, gāzes tirgus liberalizācijas modeli.

Līdz ar to rodas pamatots jautājums - kāds ir šī likumprojekta patiesais mērķis, par kādām interesēm domājot ir sagatavots šāds piedāvājums?

Kuras intereses ir ievērotas?

Tik tiešām - iepazīstoties ar likumprojektu, rodas pamatotas bažas – ka tas ir gatavots, nevis vadoties no Latvijas patērētāju interesēm, bet gan piesedzoties ar tām, lai patiesībā nodrošinātu ērtu iespēju kādam “investoram” izdevīgi iegādāties atsevišķu Latvijas gāzes infrastruktūras daļu, nerūpējoties par Latvijas patērētājam kritiski svarīgiem aspektiem – piegādes drošumu un izmaksām, tādējādi kopumā padarot gāzes sistēmu Latvijas patērētājam dārgāku un nedrošāku.

Šeit sakarsētiem prātiem ir svarīgi nepārprast – netiek iebilsts pret to, ka ir jāveic LG sadalīšana, lai nodrošinātu visiem tirgus dalībniekiem vienlīdzīgas iespējas izmantot tirdzniecībai nepieciešamo infrastruktūru, bet gan pret to – kādā veidā to piedāvā izdarīt EM. Tā vietā, lai nodalītu dabīgo monopolu (infrastruktūru) no gāzes tirdzniecības (jomas, kur iespējama konkurence), kā to arī paredz Eiropas likumdošana, tiek piedāvāts izveidot divus, dažādiem īpašniekiem piederošus monopolus, no kuriem viens joprojām būs saistīts ar tirdzniecību, un visdrīzāk tas būs dominējošais pašreizējais gāzes tirgotājs!

Jā, šāds risinājums būs gana ērts tiem tirgotājiem, kuri vēlēsies darboties Lietuvas un Igaunijas, nākotnē arī Polijas un citu valstu tirgos – lai tam varētu izmantot mūsu pārvades sistēmu un Inčukalna gāzes krātuvi. Prieks par viņiem. Bet diez vai gāzes tirgotājam, kurš vēlēsies ieiet Latvijas gāzes tirgū, lai konkurētu par iespēju piegādāt gāzi Latvijas patērētājam, būs ērtāk, ja vajadzēs par to vienoties ar diviem monopolistiem, no kuriem viens (sadales sistēmas īpašnieks) turklāt pats būs gāzes tirgotājs (konkurents), kā to paredz EM piedāvātais modelis. Ja vien vispār tāds modelis tiks īstenots, jo nebūs, kas ir gatavs to īstenot.

Šāds modelis ir izdevīgs EM – jo radīs riktīgu jezgu (tātad masu mēdiju un sabiedrības interesi) ap tās aktivitātēm, ļaujot tai demonstrēt savu varonīgo un apņēmīgo cīņu ar visiem tik ļoti nīsto monopolistu, kura gan patiesībā vairāk līdzināsies Vinnija Pūka cīņai ar Milzu lempi (vajājot to pa pēdām, kas patiesībā būs paša iemītas)

Lai cik tas paradoksāli neskanētu – šāds modelis ir izdevīgs arī esošajam monopolistam, ar kuru tik varonīgi ir apņēmusies cīnīties EM. Jo – jo duļķaināks ūdens (juridiska neskaidrība), jo ilgāk tajā var peldēt nenotverts. Turklāt, kad beidzot to notvers (sadalīs un pārdos), tam sagatavotais EM “sapiņķerētais” risinājums, kas turklāt atstāj iespēju paturēt vienās rokās Latvijas patērētāju apgādei nepieciešamo sadales sistēmu un tirdzniecību, ir visnotaļ labvēlīgs – ko arī nekautrējoties ir apliecinājis pats monopolists, norādot, ka EM ministrijas piedāvātais modelis to apmierina, pretenzijas ir vien par tā ieviešanas termiņiem - kas dod tam iespējas spēlēt pretī savu spēli un, ja galu galā nesanāks nekas labāks, tad pieņemt šo EM piedāvājumu.

Šeit ir svarīgi saprast, sevišķi tiem, kuri rīvē rokas, priecājoties par esošo monopolistu sagaidošām ķibelēm – ar visu sadalīšanu, restrukturizēšanu, pārdošanu, tiesāšanos, utt. – lai cik tas dārgi un sarežģīti sanāks, tas galu galā būs uz mūsu – Latvijas patērētāju un nodokļu maksātāju pleciem. Monopolistam pa lielam ir vienalga, cik sarežģītu vai dārgu sistēmu tam uzliks izveidot EM izstrādātais LG sadalīšanas modelis – katram, kurš vēlēsies darboties šajā sistēmā, nāksies apmaksāt monopolistam tās izmaksas, kuras tālāk iegulsies gala cenā par gāzi, kuru mēs saņemsim caur šo sistēmu no jebkura tirgotāja.

Un tas ir tas skumjākais šajā “liberalizācijas” stāstā - šis modelis ir ticis apspriests ar monopolistu un pa lielam tapis saskaņā ar tā paustajām vēlmēm (tāpēc pret to LG nav principiālu iebildumu), bet Latvijas sabiedrībai tas ir ticis slēpts, un ir acīmredzami, ka tās intereses, veidojot šo modeli, ir atstātas novārtā. Nerunājot par izmaksām, ne mazāk svarīgs aspekts – gāzes piegāžu drošums Latvijas patērētājiem, ar šo EM piedāvāto modeli netiek nodrošināts.

Piedodiet, bet izskatās, ka tie, kas ir gatavojuši šo modeli, ir bez īstas sajēgas - kas tas tāds gāzes tirgus un kā tas darbojas, vai arī tiem ir bijis dots pavisam cits uzdevums…

“Citadeles shēma” dzīvo un uzvar?

EM piedāvātais tirgus modelis (kurš patiesībā nemaz netiek piedāvāts, jo ir tikai piedāvājums, ko iesākt ar LG aktīviem) piedāvā sarežģīti īstenojamu (ja vispār īstenojamu) un Latvijas patērētājiem dārgu gāzes tirgus liberalizācijas risinājumu, kas turklāt nedod skaidrību, kā tad tiks nodrošināts gāzes piegāžu drošums Latvijas patērētājam, kas ir kritiski svarīgi.

Patiesībā EM ar šo likumprojektu nemaz nav pacentusies (vai nav sapratusi) izveidot un aprakstīt Latvijas gāzes tirgus modeli. Tas, ko šis likumprojekts ļoti skaidri un detalizēti cenšas aprakstīt, – kā un kam pārdot (vai kam nedrīkst pārdot) LG aktīvus.

Atkal skaidrojums sakarsētiem prātiem – ar šeit rakstīto netiek iebilsts pret esošā monopola sadalīšanu, taču tas, kā to mēģina piedāvāt EM, rada daudzus pamatotus jautājumus un déjà vu sajūtu ar neseniem notikumiem saistībā ap Citadeles banku.

Līdzīgi kā ar Parex banku, kad tika izveidota “labā” un “sliktā” banka - arī šeit speciāli tiek izdalīti LG vērtīgākie aktīvi (pārvade un uzglabāšana) no aktīviem ar dilstošu vērtību – sadales sistēma, kura ir vajadzīga tikai Latvijas patērētāju apgādei un kur patēriņš tikai samazinās.

Tālāk līdzīgi kā “labajai bankai” (Citadelei) šai LG “filejas daļai” tiek paredzēta īpaša pārdošanas kārtība. Tikai, tā kā šoreiz tas nav valsts īpašums, to nevar izlemt ar slepenu valdības lēmumu, bet var uzlikt darīt ar likumu – atkal tiek noteikti sasteigti laika termiņi, aizbildināšanās ar Briseles prasībām (kuras, starp citu, paredz arī citus iespējamos risinājumus, kas nodrošinātu Latvijas gāzes tirgus liberalizāciju vienkāršākā un ātrākā veidā).

Tālāk - tāpat kā ar Citadeles pārdošanu - likumprojektā parādās nosacījumi, kas nozīmīgi sašaurina iespējamo pircēju klāstu - nedod iespēju iegādāties LG esošo akcionāru akcijas nevienam citam pircējam nekur citur pasaulē, kas kaut ko praktiski sajēdz no enerģētikas biznesa. Savdabīgi. Var, protams, šeit mēģināt piesegties interpretējot ES prasības – tā saucamo “GAZPROM klauzulu”, kura tika radīta, lai GAZPROM liegtu iespēju iegādāties stratēģiski svarīgo infrastruktūru Eiropā, bet šajā gadījumā jau ir otrādi – GAZPROM ir tas, kuram ir jāpārdod savas akcijas.

Tālāk – līdzīgi kā ar banku Citadele - likumprojektā parādās īpašs subjekts – “finanšu investors” (likumprojekts paredz, ka pircējs var būt arī šī "investora" radīta kompānija), kuram tiek paredzētas īpašas tiesības, kādu nav citiem iespējamajiem pretendentiem, kuri varētu iegādāties LG aktīvus.

Nu nav jau žēl, ka kāds varēs izdevīgi iegādāties LG akcijas no esošajiem akcionāriem (jo šie akcionāri ir gana labi nopelnījuši, darbojoties Latvijas tirgū), ja EM ir izdevies par to vienoties ar LG akcionāriem un tas netiks torpedēts ar garām, dārgām tiesvedībām, kurās galu galā mēs līdz vajadzīgajam rezultātam varam arī nenonākt.

Tas, kas uztrauc šajā jaunajā “Citadeles stāstā” - ka mēs grasāmies atdot stratēģiski svarīgu infrastruktūru īpašniekam, kuram atšķirībā no stratēģiskā investora (kuram likumprojekts aizliedz iegādāties akcijas) kā finanšu investoram prioritāri būs no tās gūt vajadzīgo finanšu atdevi (ko var panākt, arī pārdodot to tālāk kādam izdevīgā/neizdevīgā brīdī, necenšoties to atbilstoši uzturēt), nevis domāt par infrastruktūras ilgtspējīgu uzturēšanu un attīstību, kas ilgtermiņā mums var radīt nopietnus drošības riskus.

Kādu mērķu dēļ tas tiek darīts?

Pierādīt patiesību nav grūti!

EM piedāvātais likumprojekts rada daudz neskaidrību un pamatotu bažu, līdz ar to rodas pamatots jautājums – ar kādu kompetenci un atbildības sajūtu tas ir izstrādāts, un kāds ir šī likumprojekta patiesais mērķis, par kā interesēm domājot ir sagatavots šāds “modelis”? Vai tiešām – Latvijas patērētāju interesēs, vai tikai piesedzoties ar Latvijas patērētāju interesēm, lai īstenotu pavisam citus mērķus?

Ja kāds joprojām karstasinīgi uzdrošinās sabiedrībai apgalvot, ka tas ir sagatavots rūpējoties par Latvijas patērētāju interesēm, tad, lūdzu, paskaidrojiet:

- Kāpēc vajadzīgi ir divi jauni monopoli viena vietā, jo infrastruktūras atsaistīšanu, lai nodrošinātu tās izmantošanu atbilstoši brīva tirgus principiem, varēja veikt, izveidojot vienu monopolu? Latvijas gadījumā tas būtu daudz loģiskāk un arī ES direktīvai atbilstoši, turklāt tad to varētu ieviest daudz ātrāk un ar mazākām izmaksām, ja EM tik tiešām patiesi rūp ātrāka tirgus liberalizācija un iespēja iegādāties lētāku gāzi no Klaipēdas termināla.

Ja kāds tomēr vēlas apgalvot, ka šāds sarežģīts modelis tiek īstenots Latvijas patērētāju interesēs – tad tas noteikti ir bijis izvērtēts un tam ir pamatojums.

- Tādā gadījumā - kur ir iespējamo “liberalizācijas modeļu” salīdzinošie izmaksu aprēķini, priekšrocību un trūkumu novērtējums (vadoties no Latvijas patērētāju interesēm)?

Lūdzu – skaitļus un argumentus uz galda! Bez pasakām un varoņstāstiem par cīņām ar visvareno gāzes monopolu – jo visus tos pašus neatkarības, atsaistīšanas principus, kas ir vajadzīgi efektīvas konkurences nodrošināšanai, var arī panākt ar krietni vienkāršāku modeli, bez visas skaļās un sarežģītās jezgas. Šādu iespēju paredz arī Eiropas likumdošana, un tas būtu krietni lētāks un ātrāk paveicams.

- Un visbeidzot – ja tik tiešām, šo “modeli” veidojot, vispār tika domāts par Latvijas patērētāju interesēm (ko ir pamats apšaubīt) - lūdzu, izskaidrojiet, kā ar šo EM piedāvāto likumprojektu tiks nodrošināts vajadzīgais piegāžu drošums Latvijas patērētājam?

Ne uz vienu no šiem jautājumiem EM nav spējusi atbildēt. Tā vietā Ekonomikas ministre, lai nevajadzētu pēc būtības diskutēt par šiem jautājumiem, publiski pauž apmelojošus apgalvojumus, ka šie jautājumi tiek uzdoti, lai aizstāvētu monopola intereses.

Tieši tāpat savulaik rīkojās viens no tās priekšgājējiem, kad šī raksta autors tam pamatoti norādīja, ka EM izstrādātais pārmērīgi dāsnais atbalsts vietējiem elektrības ražotājiem pēc dažiem gadiem radīs graujošu ietekmi uz elektrības cenu Latvijas patērētājiem – lai sabiedrība šo informāciju uztvertu "pareizi", no EM puses šis trauksmes signāls sabiedrībai tika pasniegts kā GAZPROM lobijs un vēršanās pret Latvijas enerģētisko neatkarību.

Kam galu galā tomēr izrādījās taisnība, to mēs visi tagad zinām un dārgi par to maksājam.

Nav šaubu, ka arī šoreiz izteiktajām bažām ir pamats - tās balstās uz vairāk nekā desmit gadus ilgu darba pieredzi, diendienā profesionāli strādājot ar enerģētikas jautājumiem.

Būs lētāk vai dārgāk – kam īsti ir taisnība?

Publiskajā telpā tiek uzstājīgi virzīti divi pretēji viedokļi:

Monopolists apgalvo, ka liberalizācijas rezultātā gāze Latvijas patērētājam kļūs dārgāka, savukārt EM apgalvo, ka gāze kļūs lētāka. Paradoksāli, bet apgalvojumi nav pretrunā viens ar otru!

Divas galvenās izmaksu komponentes, kas veidos gala cenu patērētājam, – infrastruktūras izmaksas (pa kuru gāze tiek transportēta līdz patērētājam) un pašas gāzes cena (ko piesauc EM). Ir acīm redzams, ka liberalizācijas rezultātā infrastruktūras izmaksas pieaugs, tātad ir pamats gala cenas pieaugumam (un to var diezgan precīzi izrēķināt, ja ir zināms, kāds būs tirgus modelis). Savukārt liberalizētais tirgus (ja tas tiks veiksmīgi īstenots) dos iespēju iegādāties gāzi lētāk – kas savukārt samazinās gala cenu patērētājam. Tādejādi tas, vai liberalizācijas rezultātā Latvijas patērētājam maksājumi par gāzi samazināsies, ir atkarīgs no gāzes cenas līmeņa - vai tas lietotājam spēs kompensēt “liberalizētās infrastruktūras” izmaksu pieaugumu, kas nav atkarīgs no gāzes avota un tās cenas.

Latvijai beidzot ir iespēja atbrīvoties no ilgi nīstā gāzes monopola važām, un pavisam drīz mēs varēsim ar saviem maciņiem objektīvi novērtēt, cik īsti smagas ir bijušas šīs važas. Galvenais, lai EM nekļūst par “ezīti miglā”, kurš, meklēdams zirdziņu (liberalizējot gāzes tirgu), nepazūd miglā ar visu avenīšu ievārījumu.

* -“Nado Fedja, nado!..” -“Vajag, Fjodor, vajag!” (krievu val.) - citāts no kinofilmas “Operācija I un citi Šurika piedzīvojumi”.

Novērtē šo rakstu: