Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?
Pietiek lasītājs04.08.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi žurnālisti ar misijas apziņu un degošām krūtīm vai ik dienu krīt uz ambrazūras, lai sabiedrības interesēs atmaskotu neliešus. Uzmanīgāks vērotājs gan pamanītu sakritību, ka šī misijas apziņa vai vismaz tās publiskās izpausmes ieslēdzas un izslēdzas atkarībā no tēmas vai skartajiem personāžiem. Savukārt reālists vien pasmīkņātu un pievērstu uzmanību šo personāžu sižetiem un rakstiem tikai ar mērķi saprast, kurš šoreiz kuram un kura interesēs samaksājis.
Manās rokās ir nonācis kāds sacerējums, ko parakstījis kāds pilsonis Vladislavs Krikets, kura personas dati aizdomīgi līdzinās kāda slavena eiroskeptiķa datiem. Taču štrunts ar Kriketu, krietni interesantāks ir saturs iesniegumam, ko viņš pirms kāda laika iesniedzis vairākām Saeimas frakcijām. Kas zīmīgi, tas nav nonācis uz Jaunās Vienotības galda, mūsu reālistam liekot izdarīt vēl kādu secinājumu.
Pīārists Gints Feders un viņa paņēmieni jau vairākkārt publiski apspriesti, tostarp viņa maniere piedāvāt krīzes komunikācijas pakalpojumus un, ja no tiem uzņēmums atsakās, pašam šādu krīzi sarīkot, kā arī ieradums panākt publicitāti pa pašu vienkāršāko, “iepiķošanas” ceļu.
Taču šoreiz interesi izraisījis kas cits – TV3 žurnālista, drausmīgām manierēm apveltītā sensāciju meklētāja Jāņa Eglīša iekļaušana Federam pietuvināto ļautiņu pulciņā. Kā raksta Krikets, “viens no pastāvīgi G. Federa “piebarotajiem” žurnālistiem ir tuvs viņa kompanjona Mārča Krastiņa draugs Jānis Eglītis. Visi trīs kungi savu draudzību nekad nav slēpuši. Ņemot vērā J. Eglīša statusu TV3 televīzijā, viņš vērtību ķēdē ir augstākā pozīcijā un saņemot ikmēneša maksājumus gan par dažādu tēmu pieteikšanu Twitterī, gan tam sekojošu iztirzājumu TV3 ziņu sižetos.”
Te nu mūsu reālists, protams, iet lūkot Twitter. Nepaiet pavisam neilgs laiks, kad viņš ierauga – neuzpērkamā Eglīša, patiesības cīnītāja profilā visi Konkurences padomes un Rīgas domes atkritumu cīņai veltītie epiteti aizdomīgi saskan ar kāda Viestura Tamuža, plaši apspriestā atkritumu apsaimniekošanas līguma pretinieka lietoto retoriku. Vārdi “afēra”, “shēma”, “monopolists” no abiem dižgariem birst kā no pārpilnības raga, gan jau sagadīšanās, ka abi arī Konkurences padomes vadītāju dēvē par “drosmīgu”.
Ja papēta Eglīša iepriekšējās gaitas, viņš nekad nav izcēlies ar īpašu sabiedrības sargsuņa talantu, taču ik pa brīdim pagadās tēmas, kurās viņš iekampjas ar īsta buldoga tvērienu. Vai tam varētu būt kāds sakars ar regulāriem honorāriem no Federa un viņa kompanjoniem, var tikai minēt.
Iespējams, Eglīša gadījumu vajadzētu izskatīt mediju vides pieskatītājam, Saeimas deputātam Artusam Kaimiņam. Ja vien viņš pats nebūtu tajā pašā laivā ar Tamužu un Zakatistovu, no kuras ar visādu eglīšu palīdzību tiek zvejotas pašu naivāko un dumjāko vēlētāju balsis.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
