Vai patiesi Zemessardzē reāli ir tikai 2000-3000 zemessargu?

Pašlaik dienu vienā no Zemessardzes bataljoniem. Kaut gan vēlējos iestāties Zemessardzē jau no tās pirmsākumiem. Tomēr esmu no tiem, kas iestājās Zemessardzē, reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā. Līdz šim mani atturēja tas, ka man nebija pieņemami augstākie Zemessardzes politiskie vadītāji. No sākuma tas bija Anatolijs Gorbunovs, bijušais kompartijas ideoloģiskais sekretārs. Pēc tam kā valsts prezidents un armijas virspavēlnieks nāca Guntis Ulmanis, kurš arī bija bijis komunistiskā nomenklatūras pārstāvis. Savukārt Vairu Vīķi Freibeirgu no sākuma nevarēja īsti saprast, bet tad, kad viņa aizliedza doties pie Brīvības pieminekļa 16.martā, apliekot ap to ierobežojošo žogu, man vairs ilūziju par viņu nebija.

Tā arī 90. gados un turpmākajos neiestājos ZS, kaut arī vienmēr esmu uzskatījis, ka sava valsts ir jāaizstāv. Savu pirmo militāro pieredzi ieguvu, dienot PSRS armijā, ķīmijas bataljonā Baltkrievijā. Atjaunojoties Latvijas valstij, atguvu vecāku zemes īpašumus un sāku nodarboties ar piena lopkopību, un darba man netrūka, jo govju ganāmpulks pārsniedza simtu. Tomēr ar interesi sekoju notiekošajiem procesiem Zemessardzē. Bija arī izveidojušies kontakti ar zemessargiem un komandieriem.

Tad pienāca 2014.gads ar Krievijas agresiju Ukrainā, okupējot Krimu un daļu Austrumukrainas. Bēgt no valsts negribas, un kur tad bēgsi? Paņemot karti, var redzēt, ka apkārt ir jūra un ceļi, kuri tāpat būs pilni. Kam es tur rietumos esmu vajadzīgs? Man jau ap 50 gadiem. Mājās arī saimniecību pamest nedrīkst.

Nevarēja zināt, kas būs ar mums. Maniem tuvākajiem domubiedriem bija tāds liberāls viedoklis, ka nevajag pretoties. Viņi uzskatīja, ka galvenais ir neprovocēt Krieviju. Viņu runāšanas līdzinājās Jurkāna, “Vienotības” un “Latvijas ceļa” garam.

Ko gan nozīmē frāze “nevajag provocēt”. Ja Krievija uzskatīs, ka tā var mūs pakļaut, tā to darīs, un iemeslus agresijai tā vienmēr spēs atrast ar mūsu “provocēšanu” vai arī bez tās. To mums skaidri māca vēsture. Tāpat kā to, ka tad, kad esi zaudējis karu, tad pret tevi izturas kā pret karu zaudējušu, un nav nozīmes, vai karš ir politisks, ekonomisks, hibrīda, konvencionāls, vai tas notiek šodien vai ir noticis pirms vairākiem simtiem gadu. Zaudētājiem nav atlaides, un okupants no zaudētāja paņems to, ko tas uzskatīs par vajadzīgu, un darīs ar zaudētāju, ko uzskatīs par vajadzīgu.

Tā, reaģējot uz 2014.gada notikumiem Ukrainā, 2015.gadā pavasarī iestājos Zemessardzē. Iestājos tajā, lai aizstāvētu savu valsti un savu pliko dzīvību. Kas man cits atlika! Arī mums ir pietiekoši daudz krievvalodīgo, kuri to tik vien gaida, ka atnāks “zaļie cilvēciņi” no Krievijas viņus atbrīvot.

Ar ko es sastapos Zemessardzē!

Zemākie komandieri, par kuriem varu spriest, bija labi. Nodarbības bija labi organizētas, ievērota drošība. Viņi ļoti labi māk vadīt un mācīt. Par šo komandieru spējām varu spriest, jo esmu dienējis PSRS armijā, pabeidzis inženiertehnisko augstskolu un vadījis savu uzņēmumu. Visu saliekot kopā, mūsu komandieros neredzēju nekādas vainas. Tie bija labi sagatavoti.

Negatīvais bija tas, ka varēja redzēt, ka viņiem noskaņojums ir slikts, nenāk finansējums, trūkst līdzekļu rīkot mācības, trūkst ticības savām spējām. Šīs negatīvās iezīmes varēja manīt, arī satiekoties ar augstākiem komandieriem. Viss tāds depresīvs. Reizēm izdzirdu frāzes no komandieriem, ka kara gadījumā mums var nebūt augšas, kuras mūs vada, ka nebūs apgādes, kaut kur mežā būs aprīkojums un munīcija, bet šaubās, ka to kāds papildinās. Tāpat no viena komandiera esmu dzirdējis arī tādas frāzes, ka Krievijas armija mūsu Zemessardzi ignorēs un neņems vērā, bet brauks tur, kur tiem ir vajadzīgs. Tad kāpēc lai es neticētu savam komandierim, kuru ļoti cienīju.

Savu dienestu Zemessardzē uzsāku ar jaunkareivja pamatapmācības kursu, kurš ilga trīs nedēļas. Tiesa, man sanāca izlaist otrajā nedēļā pāris dienas, jo radās neplānotas problēmas manā saimniecībā. Mācību beigu posmā bija jānoiet 80 km maršs četrās dienās. Viena ceturtdaļa no maršruta bija jāveic, pārvietojoties pa ūdeni.

Mācībās nonācu pie atziņas, ka pēc gadiem esmu nedaudz par vecu, bet dzīves pieredze dod savas priekšrocības attiecībā pret jaunākiem. Tajās mācībās bija kādi trīsdesmit cilvēku. Man nebija problēmas ar ieroču izpratni, disciplīnas, subordinācijas ievērošana, ko jau biju apguvis PSRS armijas obligātajā dienestā. Šajās mācībās, kaut arī fiziski biju vājāks, man nekādas atlaides nedeva. Mūsu starpā bija sievietes, kuras apbrīnoju, kā viņas spēja tikt galā ar visiem uzdevumiem. Man daudz kas bija jauns, jo krievu armijā nebiju dienējis kājniekos.

Stājoties Zemessardzē, sev biju nosolījies nepiedalīties nekādās parādēs, kur man jāatdod gods augstākajai vadībai un prezidentam, aizsardzības ministram. Diemžēl arī šoreiz nācās atteikties no principiem, jo trūka cilvēku un, lai atbalstītu savu tiešo rotas komandieri, gāju.

Piedaloties dažāda līmeņa vada, rotas, bataljona, novada un NBS mācībās, esmu ievērojis nesakritību starp presē Aizsardzības ministrijas pārstāvju un augstāko komandieru pēdējā laikā teikto un maniem personīgiem novērojumiem. Tiek apgalvots, ka mums ir 8000 zemessargu, ka 2020.gadā ir mērķis sasniegt 13 000 zemessargu. Savukārt es esmu ievērojis, ka šie skaļie paziņojumi īsti neatbilst reālajai situācijai.

Tiesa, par to pēdējā laikā vairs nerunā! Tiek veikta pastiprināta aģitācija par stāšanos Zemessardzē. Tie jaunie zemessargi, kas iestājās ar mani, reti kurš vairs ir palicis ierindā. Es tos vairs neredzu. Varbūt kāds ir aizgājis uz citu bataljonu vai iestājies profesionālā dienestā, bet daudz tādu nav, un tad paliek jautājums, kur paliek pārējie, jo viņu militārās prasmes ir acīmredzami nepietiekamas.

Tad sāku domāt, cik tad īsti zemessargu ir Zemessardzē. Sarunājoties ar vienu zemessargu, kurš nodienējis kādus 30 gadus Zemessardzē, izskaitļojām, ka vairāk par 4000 zemessargiem nevarētu būt. Kāds komandieris man apstiprināja, ka tā realitātē varētu būt. Domāju, ka viņam informācija bija vairāk pieejama nekā man.

Piedaloties mācībās, savā bataljonā neesmu vienlaicīgi redzējis vairāk par simt cilvēkiem. Arī pārrunājot ar citu bataljonu zemessargiem, viņi apstiprināja to pašu, ka arī pie viņiem vairāk par simtu uz mācībām nesanāk. Esmu pat dzirdējis no dažiem komandieriem apgalvojumus, ka vairāk par 2 000 aktīvo zemessargu Zemessardzē nav. Kam man tagad ticēt?

Manā bataljonā pat simt cilvēki īsti nevar sapulcēties, kur nu vēl 400. Reālā krīzes situācijā stipri šaubos, ka Zemessardzē vairāk par 3000 zemessargu atnāktu, jo pat tagad uz mācībām neiet. Pat tad, ja tie, kas neapmeklē mācības, ierodas krīzes mobilizācijas laikā, viņiem jau daudz kas pēc gada būs aizmirsies.

Vērojot to visu rodas priekštats, ka viņi iedomājas, ka Krievijas armija atnāks līdz Latvijas austrumu robežai, apstāsies pie tās un teiks: “Šodien mēs vēl neuzbruksim. Mēs pagaidīsim mēnešus divus trīs vai varbūt pusgadu, lai jūs varat veikt mobilizāciju, apmācību un apbruņošanu. Citādāk pat īsta cīņa nesanāks, un jūsu vājums pazemos mūs.” Tā, protams, nenotiks, un ienaidnieks izmantos mūsu kaujas nespēju. Armijai, Zemessardzei jābūt gatavai šodien vai, pareizāk sakot, vakar reālam īstam karam, kurš, kā rāda Ukrainas notikumi, būs nežēlīgs, prasīs lielus upurus, drosmi un izturību, kā arī prasmes no mūsu karavīriem un valsts iedzīvotājiem.

Savukārt, pievēršoties profesionālā dienesta karavīriem, uzskatu, ka daudzi no tiem nenāk tikai patriotisma vadīti, bet arī par algu. Viņi taču faktiski ir algotņi! Ja zemessargi neiet ar nolūku aizsargāt savu valsti, bet iet, lai saņemtu tos 30-40 eiro, tad arī viņi kļūst par algotņiem. Redzot, ka zemessargi nenāk uz mācībām, ka komandieriem ir grūtības savākt uz tām pietiekošu skaitu zemessargu, būtu jāuzdod jautājums – kāpēc tā notiek?

Manuprāt, tas viss izriet no tām liberālajām vērtībām, kuras proponē pie varas esošās partijas. Kad tu vari dzīvot pēc principa, ka galvenais - lai tu tikai citus netraucētu. Ja te ir slikti, tad dodies uz to vietu, kur ir labāk. Tu vari doties uz Lielbritāniju vai citu ārvalsti strādāt, jo šeit Latvijā algas par mazu. Viņi dodas uz gatavu infrastruktūru un uz labām algām.

Bet kā tad tās tautas izveidoja savu valsti? Tām bija spēcīgas armijas, un tādas tās uztur joprojām. Viņi to visu neizveidoja tukšā vietā, gadsimtu gaitā viņi karoja par savu valsti, kolonizēja citas, lai iegūtu līdzekļus, attīstītu ekonomiku. Bet kur tad mēs esam? Mums pat tādas domas nav. Augstākajos varas ešelonos tikai pēdējos četrus piecus gadus sākuši ko domāt. Uzņēmuši filmu “Dvēseļu putenis”, bet sen jau bija jābūt seriālam “Dvēseļu putenis” trīsdesmit gadu garumā ar piectūkstošo sēriju.

Augstākie ierēdņi un politiķi visus šos gadus attiecībā pret aizsardzības sistēmu ir rīkojušies bezatbildīgi nolaidīgi. Rīkojušies tā, lai ierindas pilsoni - tādu kā mani - ienaidnieks varētu iznīcināt, represēt, pazemot bez cīņas. Vēl vairāk, šī cīņas par savu valsti nepieciešamība nav ieviesta tautas apziņā. Nacionālās drošības padome vēlas, lai okupanti un kolonizatori mani nogalina bez iespējas organizēti cīnīties kopā ar saviem tautas brāļiem.

Tad, kad es ieraugu lietuviešu un igauņu obligātā dienesta karavīrus, tad man ir pārliecība, ka viņi ir gatavi reāli cīnīties un karot par savu tēvu zemi. Toties, ieraugot mūsu militāros spēkus, izskatās, kā tā ir tikai butaforija – Potjomkina sādža. Militārās zināšanas un prasmes paaugstina valsts pilsoņu vispārējās spējas, kuras savukārt reducējas arī kopējā valsts attīstībā. Ir taču acīmredzami, ka lielākoties visām attīstītām sabiedrībām ir arī lieliska militāra varēšana. Man šķiet, ka tie, kas ir pie varas Latvijā, šo nesaprot vai negrib saprast un liedz mūsu valsts attīstības iespēju.

Uzskatu, ka ir jāsāk atklāti runāt par to, kas patiesi notiek ar Zemessardzi. Šodien pieļautās kļūdas nākotnē mums izmaksās dārgi!

Novērtē šo rakstu: