Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Izdevniecības “Dienas grāmata” vēstures romānu sērijā iznācis Arno Jundzes romāns “Sarkanais dzīvsudrabs”. Vēsturiskās grāmatu sērijas iznākšanu ir finansējis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Valērija Belokoņa (attēlā pirmais no labās) “Baltic International Bank”. Romānu labi pērk, daudz lasa un apspriež.

Džordžs Orvels savā romānā “1984.” rakstīja: ”Kas pārvalda pagātni, pārvalda nākotni. Kas pārvalda tagadni, tas pārvalda pagātni.” Nav noslēpums, ka visos laikos ir notikušas manipulācijas ar rakstīto vēsturi, dažādas valstis rūpīgi veido savu oficālo vēstures versiju. Valstu tapšanas, revolūciju, sociālo pārmaiņu dzīvie liecinieki pamazām atstāj šo pasauli, un viņu vietā nāk jaunā paaudze, kuras zināšanas par nesenajiem vēstures notikumiem veido vecāku atmiņas, skolā gūtās zināšanas un, protams, arī plašsaziņas līdzekļos, filmās un daiļliteratūrā gūtā informācija.

Lielas masu apziņas manipulāciju iespējas sniedz it kā vēsturi atainojoša daiļliteratūra un filmas. Nāk atmiņā padomju pseidovēsturisko romānu autors Valentīns Pikuļs, kurš masu apziņā iedēstīja tādas aplamības, par kurām sašutuši bija pat padomju vēsturnieki. Jundze pretrunā ar grāmatu sērijas nosaukumu “vēstures romānu sērija” grāmatas sākumā deklarē: “Šis ir daiļliteratūras darbs. Visas situācijas un personāži ir izdomāti; jebkuras situāciju un raksturu sakritības ar īstenību uzskatāmas par nejaušību.” (8.lpp).

Pašlaik Latvijas vēsturnieki saņem pārāk mazu finansējumu Latvijas vēstures izpētei, turklāt vērojama būtiska asimetrija jaunāko laiku vēstures apzināšanā - LTF 25. jubilejas pasākumiem no valsts budžeta tika piešķirti 550 000 Ls, tika uzņemtas filmas un izdotas grāmatas, bet Pilsoņu Kongresa dibināšanas 25.gadadienas pasākumiem piešķirts netika faktiski nekas.

Valsts Kultūrkapitāla fonds nepiešķīra finansējumu Pilsoņu Kongresa fonda rīkotajai vēsturnieku konferencei, kura notika 2015. gada 29. maijā Kara muzejā un bija veltīta PK 25. gadadienai, un kura varēja kļūt par pagrieziena punktu PK vēstures izpētē. Arī Latvijas simtgades programmā Kultūras ministrija nav iekļāvusi nevienu Pilsoņu Kongresam veltītu pasākumu. Bet tagad ar VKKF finansiālu atbalstu ir tapis pseidovēsturisks romāns, kurā sagrozīti atainota Trešās atmodas vēsture, tajā skaitā Pilsoņu Kongresa darbība, un noniecināti latvieši.

Latvija pēcatmodas gados ir piedzīvojusi rūpniecības likvidēšanu, banku afēras, iedzīvotāju skaita katastrofālu samazināšanu, un pašlaik centrālās valdības ārējais parāds sasniedz 10 miljardus eiro. Latvijas vēstures izpētei naudas nav. Bet bankas “Baltic International Bank” īpašnieks, bijušais komjaunatnes funkcionārs Valērijs Belokoņs ir atsaucīgs un finansējumu “vēstures romānam” piešķir. Rodas jautājums - vai tas, kurš maksā, nepasūtīs arī mūziku? Cik objektīvs var būt futbola tiesnesis, kuram algu maksā pretinieka komanda? Un vai interešu konflikti pastāv tikai politikā un valsts pārvaldē, bet ne vēsturisku romānu rakstniecībā?

Sāksim ceļojumu pa grāmatas lapaspusēm. Pēc īsa vēsturisko apstākļu raksturojuma jau 18.lpp. autors ķeras vērsim pie ragiem un lasītāju iepazīstina ar VDK aģentu Renāru Zivtiņu ar segvārdu Valis, kuram uzdots organizēt Pilsoņu Kongresu, lai radītu alternatīvu Latvijas Tautas frontei. Nav ne vārda par Atmodas laika garīgā pacēluma vilni, par pēkšņi radušos iespēju brīvi paust savus uzskatus. Ne vārda par plaši pieejamo, līdz šim noklusēto informāciju par okupāciju, nogalinātajiem, izsūtītajiem.

”Medīt nacionāli noskaņotos domubiedrus Gorbačova perestroikas gaisotnē izrādās vienkārši. Atliek vien ieminēties par to pašu nelaimīgo dzelzceļa biļeti vienā virzienā līdz Abrenei, lai tie pulcētos bariem vien”(21.lpp). Tātad nacionāli noskaņotie ir muļķīgi, lētticīgi, viegli izprovocējami, bet, ja tā, tad lasītājam jānoprot, ka arī nacionālā pašapziņa ir kaut kas novecojis, vecmodīgs un atmetams.

Renārs Zivtiņš jeb aģents Valis uz mītiņiem iet ar metāla blašķīti kabatā un cigarešu paciņu, lai pacienātu sarunu biedrus. (22.lpp). Lai gan viņam ir radi ārzemēs, pietiekoši turīgais Renārs Zivtiņš nez kāpēc brauc ar tramvaju, nevis ar žiguli, un bieži, apmeklējot stacijas tualeti, blēdīgi izvairās no samaksas.

Varbūt Arno Jundze varētu uzrakstīt autobiogrāfisku romānu, kurā pastāstītu, kā pats piedalījās Trešās atmodas notikumos? Vai varbūt viņš tolaik uzdzīvoja studentu kopmītnēs, vai varbūt cītīgi mācījās, darbojās komjaunatnē, bet Trešās atmodas notikumos neiesaistījās, lai nesabojātu savu karjeru? Ja autors būtu kaut cik interesējies par Atmodas notikumiem, tad viņš zinātu, ka Vides aizsardzības klubu un LNNK dibināja mītiņos Arkādijas parkā, bet Pilsoņu Kongresu dibināja vairāku sabiedriski politisku organizāciju pārstāvji, kurus bija izvirzījušas to nodaļas visā Latvijā, un sanāksmēs nekādas “cienāšanas ar balzamiņu no blašķītes un cigaretēm” nenotika. Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Arno Jundzem to nezināt ir kauns.

Vēl lielāku negodu Visu Rakstnieku Priekšniekam dara apgalvojums, ka Pilsoņu Kongresu dibināja čeka. Pilsoņu Kongresa dibināšanas ideja Latvijā nāca no Igaunijas, kur, pāris mēnešus apsteidzot latviešus, igauņi pēc vispārējām demokrātiskām un tiesiskām vēlēšanām nodibināja savas valsts tiesisku pārstāvību - Igaunijas Kongresu. Tā mērķis bija sagatavot apstākļus likumīgām parlamenta vēlēšanām un pēc tā ievēlēšanas nodot tam savas pilnvaras. Igaunijas Kongress pārņēma varu, un šobrīd Igaunija ir droši nostājusies uz attīstības ceļa - bez vecajiem komunistiem un komjauniešiem, bez valsts ārējā parāda, ar labākiem demogrāfiskajiem rādītājiem, ar mazāku korupciju, ar augstāku ekonomiskās attīstības līmeni.

Latvija savā ceļā uz neatkarību atšķīrās no Igaunijas ar to, ka Igaunijas Augstākā Padome sadarbojās ar Igaunijas Kongresu, bet Latvijas Augstākā Padome lauza ar Pilsoņu Kongresu noslēgto sadarbības līgumu jau dienu pēc tā parakstīšanas, jo Anatolijs Gorbunovs janvāra barikāžu aizstāvjiem aiz muguras Tallinā parakstīja līgumu ar Borisu Jeļcinu, kurā bija paredzēts, ka Latvijas pilsonību varēs iegūt jebkurš PSRS pilsonis, pat tad, ja tobrīd nedzīvo Latvijas teritorijā.

 Ar šur tur iestarpinātām īsām, aprautām frāzēm, neko tuvāk nepaskaidrojot, Jundze nomelno Pilsoņu Kongresu: “... februārī visa tā rīvēšanās par un ap referendumu. Tur pat dumjam bija skaidrs, ka tauta nobalsos par brīvu Latviju. Tā arī notika, bet uzklīda, kā viņi tur...Nu tie, no Pilsoņu komitejām un sāka stāstīt - latviešiem neesot jābalso. Ko tad? Sēdēs un gaidīs, lai viss paliek pa vecam? Nez vai arī nav kādi čekisti?”(85.lpp.)

Jau tobrīd bija skaidrs, ka Latvija būs neatkarīga, bet jautājums bija par atjaunotās neatkarības kvalitāti - vai tiks likvidētas okupācijas sekas, vai neatkarīgajā valstī vara nepiederēs tiem pašiem vecajiem komunistiem? Plašu tautas līdzdalību referendumā komunistu nomenklatūra varētu starptautiskajai sabiedrībai skaidrot kā atbalstu sev - Augstākajai padomei, tādēļ Pilsoņu Kongresa vadība - Latvijas Komiteja aicināja referendumu boikotēt.

Līdzīgi kā Holivudas filmās lasītājs tikai daiļdarba vidū uzzina, ka patiesībā romāns ir par gejiem - Renārs Zivtiņš jaunībā ir pieķerts homoseksuālās attiecībās, un kopš tā laika viņš ir VDK aģents Valis (98.lpp.) Lasītājam ir izvēle - nolikt romānu malā, nožēlojot izšķiesto laiku, vai, pārvarot riebumu, lasīt tālāk. Varam iedomāties, kāds skandāls izceltos, ja autors romānā rakstītu, ka Tautas Fronti dibinājis gejs. Bet tā rakstīt par Pilsoņu Kongresu, izrādās, viņam šķiet pieņemami.

Vēl viena pavirši, bet tendenciozi garāmejot aizķerta tēma - namu denacionalizācija, par kuru 111.lpp nicīgi raksta Jundze - “uzradīsies bijušie saimnieki, viņu mantinieki un mantinieku mantinieki baltās ķēves trešajā augumā”. Var noprast, ka autors uzskata - latvietim pieklājas būt nabadzīgam, bet pilsētu namiem jābūt pārpircēju-svešinieku un banku īpašumā.

Situācija bija sāpīga gan īrniekiem, gan arī namu īpašniekiem. Jaunuzceltajos namos dzīvokļus saņēma pārsvarā iebraucēji no PSRS, bet vecajos nacionalizētajos namos dzīvoja galvenokārt pamatiedzīvotāji, kuriem pēc denacionalizācijas vajadzēja meklēt citu dzīvesvietu. Īpašnieki un mantinieki, ja pēc izsūtīšanas uz Sibīriju vēl bija izdzīvojuši, savus namus atguva piecdesmit gados stipri nolietotus - ar cauriem jumtiem, sapuvušām pārsegumu sijām un drūpošām fasādēm, ar padomju laika īrniekiem, kuru līgumi bija spēkā vēl septiņus gadus pēc denacionalizācijas, ar desmit tūkstošus latu lieliem parādiem par siltumenerģiju un diviem trim brīviem dzīvokļiem visā piecstāvu namā, kurus varēja izīrēt izdevumu segšanai. Daudzi nami, kurus īpašnieki, nespēdami apsaimniekot, pārdeva, nonāca uzpircēju rokās, kuri pēc tam jau meta īrniekus laukā pilnīgi patvaļīgi, neskatoties ne uz kādiem padomju laika īres līgumiem.

Arī 164 lpp. minētie “sliktie” zemes īpašnieki laukos, autoraprāt, ir visu nelaimju cēlonis, toties romānā nav pausta ne mazākā nožēla par deportācijām, par slēpšanos mežā no okupācijas režīma represijām, par pēckara gadu kolhozu dzimtbūšanu, latviešu tradicionālā dzīvesveida un sabiedrības struktūras sagraušanu.

Romāna 129. lapaspusē vēl viena pavirša piezīme - “Pilsoņu komiteja aicina nepakļauties iedzīvotāju reģistrācijai, ko veic neleģitīmā Augstākā Padome, bet saņemt pilsoņu apliecības”. Pilsoņu komitejas veica Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju un rīkoja Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, bet Augstākās padomes atbalstītāji arī pēc Pilsoņu Kongresa ievēlēšanas, cenšoties pazemināt tā statusu, joprojām to dēvēja par “pilsoņkomitejām” vai labākajā gadījumā par Pilsoņu komitejām.

“Čekas maisu” satura noniecinājums lasāms 132. lpp.: “Čekas maisos palikušais ir sīka vienība, makulatūra.” Arī 443. lpp. rakstīts: ”... bet vai nu maisi ir kāds nopietns avots - vistīrākā lelle, ēsma muļķiem.” Secinājumi jāizdara lasītājam pašam - maisus publicēt nevajag.

Autors droši soļo cauri Latvijas vēsturei, ik pa brīdim uzgāzdams šmucspaini atsevišķiem faktiem un notikumiem Latvijas un latviešu tautas vēsturē. Citiem vārdiem to varētu saukt par “mītu” dekonstrukciju labāko kultūrmarksisma tradīciju garā. Kad romāna varonis arhivārs Jānis Ozoliņš pēta savu senču izcelsmi, viņš uzzin, ka dzimta no tēva puses cēlusies no barona fon Šulca un poļu istabmeitas Jagdas (157.lpp). Vistīrākā “mītu” dekonstrukcija lasāma 385. lapaspusē - noprotams, ka, autoraprāt, 1905. gada revolūcija notikusi tīri aiz muļķības, ka mūsu senči bijuši barbari, ka vispār nepastāv nekādas likumsakarības, bet ir tikai nejaušu notikumu virknes.

Romāna pēcvārdā Jundze raksta: “Romāna varonis Arhivārs ... nonāk pie pārsteidzošiem secinājumiem par latviskuma relativitāti. Romāna varoņi lielākoties ir poļu istabenes un vācu barona neiespējamās mīlestības pēcnācēji, vienas dzimtas pārstāvji, kas, paaudzēm mainoties, bieži vien pat neapzinās savu radniecību” (465. lpp). Lasītājam ir jāsaprot, ka viņš nav nekas, viņa latviskā ģenētiskā identitāte vispār neeksistē. Lai Jundze šo savu teoriju varētu pilnīgi apstiprināt, viņš savā autobiogrāfiskajā romānā varētu uzrakstīt, no kādiem muižas ļaudīm, ceļojošiem tirgotājiem vai krodziniekiem cēlies viņš pats.

Reiz rakstnieks Zigmunds Skujiņš radiointervijā minēja, ka virsaitim Tālivaldim bijuši daudzi dēli un Vidzemes saimnieku dzimtas ir lielākoties cēlušās no viņiem. Kuram no abiem rakstniekiem ir taisnība? Šeit būtu vajadzīgi visaptveroši latviešu DNS pētījumi, kuri varētu atklāt pārsteidzošas lietas par Vidzemes saimnieku dzimtām, kuršu ķoniņiem un citām latviešu dzimtām ar kopīgu izcelsmi, pētījumu rezultātus salīdzinot ar bronzas laikmeta senkapos atrastajiem DNS paraugiem. Bet kur ņemt finansējumu šādam nopietnam pētījumam, ja tam nepieciešamie valsts līdzekļi bezjēdzīgi izšķiesti VKKF atbalstītu pseidovēsturisku “vēstures romānu” tapšanai?

Nekur, nevienā romāna epizodē autora paustais vēstures notikumu vērtējums nenonāk pat vismazākajā pretrunā ar oficiālo vēstures versiju un mūsdienu Latvijas valsts oficiālajām politiskajām nostādnēm. Baņķieru aprindas ir ieinteresētas tādas Latvijas valsts pastāvēšanā, kura nodrošina ilglaicīgu neizsīkstošu naudas plūsmu un peļņu viņu bankām. Tādēļ tās atbalsta sev vēlamu vēstures romānu tapšanu, kuri stiprinātu jau pastāvošo oficiālo Latvijas jaunākās vēstures skaidrojumu. Vēsture un daiļliteratūra ir kļuvusi par mūsdienu reālpolitikas kalponi.

 Lauku sievas Zelmas sarunas ar govi Madaru rakstnieks izmanto, lai raksturotu laikmeta apstākļus. Zelma par Atmodas laika notikumiem uzzina netieši no komunistu nomenklatūras kontrolētās televīzijas ziņām, tāpēc gribot vai negribot pauž oficiālo viedokli, un, viņasprāt, labi vien ir, ka 1993. gada 18.februāra naktī Rīgas Latviešu biedrību vardarbīgi izmeta no telpām (183.lpp). Šis joprojām ir noklusēts, neizmeklēts un neizpētīts notikums Latvijas jaunākajā vēsturē.

Autors romāna pēcvārdā raksta, ka vecā lauku sieva Zelma un govs Madara ir atsauce uz laikmeta zīmi Imantu Ziedoni un viņa “Poēmu par pienu”. Man gan drīzāk šķiet, ka govs ir pacietīgā tauta, kurai lauku sieva Zelma - 4. maija varas oficiozs var iestāstīt gandrīz jebko: govs tikai klausās un dara savu darbu - gremo sienu un dod pienu. Rodas jautājums - vai reiz pienāks brīdis, kad govs apgāzīs slauceni, izlies pienu un izskries no kūts?

Viss romāns ir viena vienīga dekonstrukcija - Pilsoņu Kongresu dibinājis VDK aģents, nacionāli noskaņotie - aprobežoti, kāri uz cigaretēm un alkoholu, čekas maisi nav jāpublicē, čekisti tiek attaisnoti, jo “nagus nav maukuši” (358 lpp), “mītu” graušana, atainojot Ozoliņu dzimtas vēsturi (385.lpp), kopumā - nekā iepriecinoša, cerības raisoša. Visu romānu neuzkrītoši caurvij doma - tu jau, latvieti, nekas neesi.

Pazemot, izņirgt, nomelnot ir kreiso liberāļu taktika. Iesākumā neuzkrītoši - noder ceturtdaļa vai puse no iznīcinošās devas, vēlāk, ja upuris nepretojas, devu var palielināt.

Pašā autorā ir jaušams kaut kas neīsts, dubults, aģentvaliski-renārzivtiņisks, bet par to lai spriež lasītāji. Nevar apgalvot, ka Arno Jundze būtu slikts rakstnieks - uzņēmēju un tirgotāju gaitas deviņdesmito gadu sākumā romānā ir atainotas diezgan ticami. Bet te jāpiebilst, ka arī Vilis Lācis savulaik bija tīri labs un lasītāju iecienīts rakstnieks. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Apkaunojošais 24.septembris jeb Melnā Pirmdiena

Foto2018.gada 24.septembrī būs pirmdiena. Tā būs apkaunojošākā pirmdiena Latvijas vēsturē. Tā būs Melnā Pirmdiena – Latvijā līdz šim finansiāli nepiedzīvotas un ārprātīgas prettautiskās rīcības diena. Melnā Pirmdiena kļūs kolosālas bezjēdzības, izšķērdības, bezatbildības, vienaldzības diena. Melnā Pirmdiena kļūs uzskatāms simbols visiem finansiālajiem noziegumiem, kādus politiskā vara ir pastrādājusi pēcpadomju gados.
Lasīt visu...

6

KNAB priekšnieks, Kučinska pīppartneris Straume atstrādā savu politkrusttēvu labvēlību

FotoŠodien žurnālā Ir KNAB priekšnieks Jēkabs Straume paudis "savu neizpratni par vairāku senu lietu neizmeklēšanu līdz galam", un nu viņš tās esot cēlis gaismā.
Lasīt visu...

21

Vai VID piesedz miljonu afēru?

FotoLatvijas Tirgotāju asociācijas (LTA) daudzkārt paustās bažas par kases aparātu reformas nesamērīgajām izmaksām un nereālajiem ieviešanas termiņiem, ir izrādījušās pamatotas. LTA jau pirms noteikumu pieņemšanas pauda iebildumus, uzskatot, ka reformai jābūt taisnīgai un pamatotai.
Lasīt visu...

21

Salut d'amour! jeb urķīgā latvieša atklāsme par koncertbiznesa „ķēķi”

FotoPirms nieka pāris mēnešiem ( 3.maijā) Latvijas medijos sevi pieteica jauns festivāls “Šalc”, klausītājiem piedāvājot augstvērtīgu, ar pasaules mēroga zvaigznēm piepildītu programmu. Preses konferencē festivāla rīkotāji vēstīja, ka festivāla īpašā “odziņa “ ir simfoniskās mūzikas koncerts "Salut d'Amour" ar Marikas Rebekas piedalīšanos un Latvijas festivāla orķestri Karela Marka Šišona vadībā. Tas norisināsies Ventspilī, Liepājā un 22.jūlijā Cēsu Pils parka estrādē.
Lasīt visu...

21

Aizstāvības viedoklis par Anša Ataola Bērziņa nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu

FotoAtbilstoši KL 61.panta pirmajai daļai personu, kas, notiesāta ar brīvības atņemšanu, var nosacīti pirms termiņa atbrīvot no pamatsoda izciešanas, ja ir pamats uzskatīt, ka tā pēc atbrīvošanas spēs iekļauties sabiedrībā, neizdarot noziedzīgu nodarījumu. Esmu absolūti pārliecināts, ka A.A.Bērziņš ir nekavējoties atbrīvojams no turpmākas sodas izciešanas, no soda izciešanas, ko patiesībā viņš nemaz nekad nebija pelnījis.
Lasīt visu...

21

Dažas atziņas pēc NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes

Foto1. Lai gan tā bija spriedzes pilna, tomēr tālu no Pastardienas. 2. Tajā pieņemtie lēmumi objektīvi nostiprina NATO militārās spējas un atbilst mūsu drošības interesēm. 3. Sen nebiju redzējis tādu vienprātību saistībā ar draudu un risku vērtējumu, tostarp Krievijas rīcības kontekstā.
Lasīt visu...

21

Civilizācijas norieta enciklopēdija: mantojums

FotoĻoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vai TV3 politisko ziņu reportieris barojas no pirista Federa?

Vakar noskatījos visu televīziju sižetus par Reģionālās apvienības rīkoto preses konferenci par startu vēlēšanās. Sižeti kā jau...

Foto

Liksim svešus bērnus mierā

Iedomājieties - jūs pavadāt nedēļas nogali mājās ar ģimeni. Kamēr jūs esat virtuvē un gatavojat pusdienas, jūsu mājās kāds ielaužas un aizved...

Foto

Džungļu likumi

Lielākā cilvēku daļa, arī latviešu, dzīvo ilūziju varā. Bieži nākas dzirdēt sašutušas runas un pārmetumus par kādu politiķi – nu kā viņš tā drīkst,...

Foto

Kāpēc es raudāju?

Es esmu ļoti nemuzikāls cilvēks. Man ne tikai nav muzikālās dzirdes, man pat ir problēmas ar elementāra ritma sadzirdēšanu (pat valsī man ir...

Foto

Esiet sveikti, Ziemas... nē, Dziesmusvētku dalībnieki

Svētku dalībnieki! Šodien mēs svinam latviešu dziesmas un dejas svētkus! Es sveicu Vispārējo latviešu dziesmusvētku kopkori – mūsu tautas diženāko...

Foto

Viss sākas galvā – gan attieksme, gan diskriminācija

Vēlos izteikt pārdomas par vienu tēmu, kura nav atrodama nevienas politiskās partijas līdz šim zināmajām priekšvēlēšanu programmām. Varbūt...

Foto

Nosaukšu uzvārdus rīt

Godātā redakcija, steidzu paust savu atbalstu lieliskai iniciatīvai, kurai pievienojas jauni un veci. Es šeit domāju a. god. zv. adv. Gobzema kga pasākto...

Foto

Latvijas dilemma

2018.gada 24.maijā portālā „Delfi” publicēja Viļa Krištopana „versiju” ar nosaukumu „Izniekotās iespējas”. Tā ir laba publikācija. Šī „versija” tāpat kā jebkura versija aicina radoši...

Foto

Vēstule Romas pāvestam: lūdzam iniciēt starptautisku izmeklēšanu saistībā ar Latvijā katastrofiskos apmēros radīto nabadzību

Latvijas Katoļu baznīca un valsts augstākās amatpersonas ir aicinājuši Jūsu Svētību apmeklēt...

Foto

Putins jau rokas stiepiena attālumā no NATO Ahileja papēža

Tas ir tikai burtiski dažu mēnešu jautājums, kad Putina Krievija var satricināt NATO un visus 21. gadsimta...

Foto

Par Dziesmu svētkiem (raksts tapis pirms pieciem gadiem)

Deju svētku biļetes nopirku „no rokas” par 50 latiem gabalā. Labi, ka pirku laikus, pēdējā dienā cena uzkāpa...

Foto

Ko aizstāv Aldis Gobzems?

Pēdējo nedēļu laikā bijušais Maksātnespējas administrācijas direktors Aldis Gobzems ir nācis klajā ar virkni skaļiem paziņojumiem. Tiek izmantoti visi līdzekļi, lai, iespējams,...

Foto

Kāpēc es nekad nebalsošu par „Saskaņu”: privātas pārdomas vēlēšanu sakarā

Man tas vienmēr šķitis pašsaprotami. Taču pēdējo notikumu sakarā gribēju pateikt arī tādā melns uz balta...

Foto

Klusais centrs var gulēt mierīgi – ogle uzlabos jūsu kuņģa darbību

Gruzīniem esot desmitiem lielisku attaisnojumu gadījumam, ja šašliks nav izdevies gluži tik labs kā vajadzētu....

Foto

Stulbuma modernizācija

Principā nekas negaidīts nav noticis. Stulbeņi nekad brīvprātīgi nepadodas. Stulbums atrodas ambiciozuma virsotnē. Stulbums nepazīst paškritiku un piekāpību. Stulbeņu godkārību var apturēt, kā tautā...