Vai ģimenei ar bērniem ir droši būt trūcīgai?

Vairumam šī banku krīze neaprobežojās ar algas samazinājumu par ~50%, daudzi palika vispār bez darba un ienākumiem. Visgrūtāk klājas ģimenēm ar bērniem, jo Latvijā nav likuma vai noteikumu, kas regulētu to personu aizsardzību, kurām ekonomiskās krīzes apstākļos (pēc visiem šiem ekonomikas stabilizācijas pasākumiem, ar kuriem tika palielināti iedzīvotāju izdevumi un samazināti ienākumi) radās grūtības pildīt vai arī vispār zuda iespējas pildīt uzņemtās saistības.

Pēc statistikas datiem Latvijā ir tikai 1,15 miljoni ekonomiski aktīvu iedzīvotāju, bet vairāk nekā 900 000 personu ir Latvijas Bankas kredītu reģistrā, un vairumam no viņiem ir arī ģimene, kas liecina, ka parādu piedziņas jautājums ir nopietna sociāla problēma, kuru nedrīkst ignorēt.

Ja ticam statistikai, tad puse Latvijas iedzīvotāju objektīvu apstākļu dēļ pašlaik slīgst parādu jūgā. Parādu piedziņas prakse, ne spēkā esošā likumdošana, ļauj parādniekam atņemt visu - gan paša parādnieka, gan galvotāja īpašumus. Banku uzpūstā nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas rezultātā straujā nekustamo īpašumu cenu krituma dēļ arī ar ieķīlāto īpašumu pārdošanu izsolēs vēl nav gana, lai dzēstu parādus, un cilvēki paliek bez jumta virs galvas un ar parādiem.

Tie, kas ir saskārušies ar tiesu varu, var apstiprināt, ka tiesas klaji nostājas kredītiestāžu pusē. Lai pārsūdzētu sev nelabvēlīgo tiesas spriedumu, būtiska problēma ir valsts nodeva, kas padara tiesas nolēmumus nepārsūdzamus, jo tiesneši nelabprāt atbrīvo apelācijas sūdzības iesniedzējus no valsts nodevas samaksas, aizbildinoties, ka personai nav piešķirts trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss.

Daudzi reāli trūcīgie, kas ir mēģinājuši iegūt trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu, ir saskārušies ar bāriņtiesu un sociālo darbinieku draudiem atņemt bērnus un ievietot tos bērnu namā, ja vecākiem nav pietiekami daudz līdzekļu bērnu uzturam. Otrreiz šie grūtībās nonākušie cilvēki uz šiem dienestiem vairs neiet un palīdzību nelūdz, jo kurš gan vēlas zaudēt savus bērnus? Šiem cilvēkiem neatliek nekas cits kā slēpties vai doties uz kādu citu valsti, kur cilvēks ar bērniem ir vērtība un nav draudu pazaudēt bērnus tikai tāpēc, ka esi palicis bez darba.

Līdz ar to izveidojas absurda situācija, ka no tiem cilvēkiem, kuriem krīzes laikā ar algu samazināšanu, darba vietu likvidēšanu ir radītas grūtības veikt ikmēneša maksājumus kredītiestādēm, tiesas ceļā tiek piedzīts viss aizņēmums, kurš ņemts uz 20 gadiem, un līdz ar to arī dažādi procenti un līgumsodi, kas bieži vien pārsniedz pašu sākotnējo aizdevumu.

Naudas trūkuma un tiesu attieksmes dēļ parādnieks un iesaistītie galvotāji tiesas nolēmumu pārsūdzēt nevar, tiesas lēmums stājas likumīgā spēkā, un tad pie durvīm klauvē tiesu izpildītājs, kurš pieprasa nekavējoties atdot tiesas pielemto parādu kopā ar tiesu izpildītāja izdevumiem.

Kredītiestādes vērtētais un ieķīlātais īpašums, kas vairumā gadījumu ir parādnieka vienīgā dzīvesvieta, tiek pārdots izsolē par piespiedu pārdošanas vērtību, kas nesedz pat pusi no tiesas piedzītās summas, ar tiesas akceptu cilvēki tiek izlikti uz ielas, neskatoties uz to, vai šajā īpašumā mitinās bērni vai invalīdi.

Starpība tiek piedzīta, pārdodot par piespiedu pārdošanas vērtību galvotāju īpašumus, atstājot arī šos cilvēkus bez mājām. Ja piedziņa tiek vērsta uz darba algu un tai pielīdzinātajiem ienākumiem, piemēram, pensijām, tad parādniekiem tiek atņemti 30% no šiem ienākumiem, neskatoties uz to, vai parādniekam paliek minimālā alga, no kā izdzīvot pašiem un apgādībā esošajām personām.

Esam ievērojuši pretrunu dažādu parādu piedziņas gadījumos, jo tajos gadījumos, kad tiek piedzīti uzturlīdzekļi, tad tiesu izpildītāji ievēro, ka parādniekam obligāti ir jāatstāj 50% no minimālās algas, bet visos pārējos gadījumos tiesu izpildītāji nekādus likumos noteiktos ierobežojumus neievēro. Rezultātā izveidojas situācija, ka bieži vien uzturlīdzekļus piedzīt nevar un šis pienākums gulstas uz valsts pleciem, bet tai pašā laikā notiek piedziņa par labu citam piedzinējam, kas ir kredītiestāde.

Piemēram, parādnieka bērniem uzturlīdzekļus maksā valsts no budžeta līdzekļiem, bet tajā pašā laikā par labu kredītiestādei tiek piedzīti pat 50% no parādnieka ienākumiem, kas bieži vien pat pārsniedz ar tiesas spriedumu piedzīto uzturlīdzekļu apmēru. Valsts un bērnu interesēs būtu novērst šo pretrunu tiesu izpildītāju darbībās, bet tiesu izpildītājus uzraugošajai iestādei - Tieslietu ministrijai svarīgākas liekas kredītiestāžu intereses.

Secinu, ka Tieslietu ministrija atbalsta apzinātu likumu neievērošanu, bērnu tiesību pārkāpšanu, kā arī ēnu ekonomiku, jo velti cerēt, ka cilvēki, kam atņem pusi no algas, pat minimālās, ir motivēti strādāt un maksāt nodokļus. Nelielam ieskatam skaitļi no algu kalkulatora:

1) Darbinieks ar 2 apgādājamajiem, kas saņem minimālo algu uz papīra, darba devējam izmaksā Ls 248,43, pats saņem Ls 178, valstij tiek Ls 70,43. Tiesu izpildītāji no parādnieka nopelnītajiem Ls 178 paņem līdz pat Ls 89, kas ir vairāk par valstij samaksātajiem nodokļiem..

2) Darbinieks ar 2 apgādājamajiem, kas saņem algu Ls 400 apmērā uz papīra, darba devējam izmaksā Ls 496,61, pats saņem Ls 313,25, valstij tiek Ls 183,36.

3) Darbinieks ar 2 apgādājamajiem, kas saņem algu Ls 600 apmērā uz papīra, darba devējam izmaksā Ls 744,79, pats saņem Ls 446,75, valstij tiek Ls 298,04.

4) Darbinieks ar 3 apgādājamajiem, kas saņem algu Ls 800 apmērā uz papīra, darba devējam izmaksā Ls 992,97, pats saņem Ls 597,75, valstij tiek Ls 395,22.

Katrs, kas prot rēķināt, saprot, ka valstij ir izdevīgi, ka cilvēki legāli strādā un maksā nodokļus, un Tieslietu ministrijas viedoklis ir pretrunā ne vien ar likumiem, bet arī valsts interesēm, jo valsts budžetā nenonāk pat Ls 70 mēnesī no minimālās algas saņēmēja. Nevaram nosodīt nevienu, kas, lai uzturētu savu ģimeni, aizsargā sevi pret Tieslietu ministrijas atbalstīto zvērinātu tiesu patvaļu, izvairās strādāt legālu darbu un maksāt nodokļus.

Tieslietu ministrijas darbiniekiem vajadzētu iepazīties ar citu ES valstu pieredzi, piemēram, Anglijā un Velsā attiecībā uz rīkojumiem par naudas līdzekļu arestu tiesa ņems vērā, cik daudz līdzekļu atbildētājam ir nepieciešams pārtikai, nomas maksai vai ķīlu zīmei un ikdienai, kā arī, lai regulāri apmaksātu rēķinus, piemēram, par elektrību. To dēvē par “aizsargātu ienākumu līmeni”. Rīkojums par naudas līdzekļu arestu tiks izdots, ja atbildētājs nopelna vairāk par aizsargātu ienākumu līmeni.

Arī Zviedrijā var apķīlāt tikai darba algas daļu, proti, to, kas paliek pāri no tā, kas vajadzīgs parādniekam sevis un ģimenes uzturēšanai. Līdzīga prakse ir arī pārējās ES valstīs.

Visi saprot, ka krīzi radīja komercbanku uzpūstais burbulis, bet tā vietā, lai novērstu līdzīgu situāciju nākotnē un ierobežotu komercbanku patvaļu, varam lasīt jaunus aicinājumus par nākošā nekustamo īpašumu cenu burbuļa pūšanu no banku pārstāvju puses, un neizskatās, ka kāds no šiem banku darboņiem baidītos no soda par apzinātu valsts ekonomikas graušanu.

Vai tiešām visi tur augšā, kuru pienākums ir rūpēties par valsts drošību, ir pārdevušies bankām?

Novērtē šo rakstu: