Vadzis

Dot vergam brīvību konkrētā dzīves vai vēstures posmā ir izdevīgāk nekā ķert, sodīt, uzraudzīt un piespiest strādāt. Iedod brīvību un izbaudi, kā atbrīvotais apjuks. Brīvlaistam vergam dzīve bez rīkojumiem, cikos celties, ko ēst, kur ēst, cikos iet gulēt un uz kāda matrača gulēt, par ko balsot, pārvērtīsies par elli.

Viņš vēlēsies uzsmēķēt, iedzert, gribēs lepnu auto un labus dzīves apstākļus, gribēs tetovējumu, gribēs «atpūsties» tālās zemēs un vēl ko citu. Viņš vēlēsies, bet nespēs savas iegribas realizēt, jo nepratīs, nebūs vēlmju īstenošanai nepieciešamā naudas daudzuma un nezinās, kā to izdarīt.

Tā tiek veidots izdevīgs brīdis ļaut izsalkušajam strādāt, lai viņš varētu nopelnīt cigaretēm, alkoholam, tetovējumam, «atpūtai» (nez kur viņš tā piekusa). Darba ņēmējs nomierinās, jo nu vairs nav apjukuma un neziņas. Ir stabilitāte un drošība par rītdienu. Pat mazbērnu nākotne ir drošāka. Cilvēks ir drošs, ka arī rīt viņš spēs nopirkt cigaretes, aliņu, varēs atļauties «atpūsties» un citu.

Verdzība ir atcelta... Lai dzīvo demokrātija, tautvaldība un citi modernās verdzības, kā arī naudas varas paveidi!

Māte Gūgle!

Pēc šī ne visai liriskā ievada – par ko piezemētāku Krievijas notikumu aizsegā. Krievijas Tālie Austrumi ir sacēlušies. Habarovskas gubernators aizturēts un ievietots kādā no Maskavas cietumiem. Neiztirzāšu, ko aizturēja, kāpēc, par ko un citus apstākļus. Divdesmit pirmajā gadsimtā nav grūtību par to uzzināt un noskaidrot. Ja galīgi nekas neizdodas, tad sauciet palīgā māti Gūgli.

Divas trešdaļas Habarovskas apgabala vēlētāju ievēlēja gubernatoru, kas viņiem ļoti patika, galvenokārt – tā rīcības dēļ. Un, ko tu iedomājies, kaut kāda tur Maskavas vara šo apsūdz smagos noziegumos – slepkavībās, kuras veiktas pirms piecpadsmit gadiem.

Cilvēki kā sarunājuši iziet ielās, nepiesakot, nesaskaņojot un nesaņemot atļaujas. Pūlim nav vadības, nav viegli pamanāma galvenā aicinātāja. Visu organizatorisko pusi uzņemas sociālie tīkli, kur cits citam, viens otram, un beigās ir desmitiem tūkstošu protestētāju un pieprasītāju mītiņi un gājieni.

Centrālā vara pat iedomāties nevarēja, ka kas tāds var notikt, vietējā vara nespēja to nekādi apturēt. Vienīgi to, ka par šiem notikumiem Maskavas un Habarovskas vietējie plašsaziņas līdzekļi klusēja kā Baikāla ūdeni sadzērušies un vēl nenorijuši. Tas iedzīvotāju neapmierinātību uzkurināja vēl vairāk – ak, jūs mūs ignorējat...

Katrs desmitais

Ar protestu nedēļu pietika, lai vara atjēgtos un sāktu rīkoties. Habarovskas virzienā no citiem apgabaliem sāka virzību dažāda pussmagā un smagā militārā tehnika. Tehnikai līdzi devās apkalpojošais personāls (Krievijas Nacionālā gvarde). Cerība bija nedēļu pēc protestu sākuma «ieviest kārtību», bet atkal nekā. Sanāca trīs reizes vairāk protestētāju nekā pirms nedēļas, kad protesti sākās. Atklāti uzbrukt tik lielam cilvēku skaitam vara neuzdrošinājās.

Habarovskā dzīvo aptuveni sešsimt tūkstošu cilvēku, protesta mītiņos un gājienā piedalījās simt tūkstošu. Varai rokas ir par īsām, un gvarde pārāk mazskaitlīga. Krievijas vara arī zina, ka jebkura agresīva uzdrīkstēšanās izklīdināt protestētājus tikai pielies eļļu ugunī un šī sērga var pārmesties arī uz citiem Krievijas apgabaliem. Protesti var kļūt nekontrolējami.

Protesta akciju dalībnieki nav skaidri definējuši, ko vēlas panākt. Pirmajā protesta mītiņā un gājienā skanēja dažādas prasības, to skaitā gan – Putins zaglis, gan – Krieviju bez Putina, gan – es un mēs arī esam Furgals (arestētais Habarovskas gubernators), gan – pieprasām, lai gubernatoru tiesātu atklātā tiesā Habarovskā. Grūti bija saprast, vai stihiskie protesti ir pret Putinu vai par Furgalu. Pūlis skandēja visu, kas bija sakrājies un ko gribējās pateikt gan par Krievijas varu, gan pašu Krieviju, gan Maskavas koloniālo attieksmi pret Krievijas nomaļajiem apgabaliem.

Izredzes

Laikam ejot, protestu dalībnieki aizvien vairāk par to savā starpā sāka diskutēt. Neiztika arī bez asumiem, apspriežot šo svarīgo jautājumu – vai ar Krieviju viss ir kārtībā un ir tikai daži trūkumi un kļūdas, kas jānovērš, vai arī pie visa vainīga valsts vara un, kamēr nemainīs varu lokāli, neko neizdosies panākt?

Vieni saprātīgi argumentēja, ka Krievijā nekas nenotiek bez V. Putina ziņas, tātad notikušajā un notiekošajā ir vainojams V. Putins. Otri, tam iebilstot, apgalvo – Putins ir tālu, viņš var daudz ko nezināt, un mēs nespēsim mainīt Krieviju. Mums jākoncentrējas uz savām problēmām, – ja norobežosimies no tiem, kuri ir pret V. Putinu, tad Maskavas vara pret mums nevērsīsies, bet, ņemot vērā milzīgo protestētāju skaitu, ieklausīsies mūsu iebildumos, un mums, šādi rīkojoties, ir lielākas izredzes panākt savu, nekā vēršoties pret Krievijas varu kopumā.

Daudzi no mums Latvijā jau līdzīgu viedokļu sadursmi ir piedzīvojuši. Vismaz mani vienaudži noteikti.

Laikā, kad vadzis bija pilns, augšas vairs nevarēja, bet apakšas izmantoja izdevību un atļāvās negribēt; bija tādi, kuri uzskatīja, ka ļaunuma sakne ir padomju režīmā, kuru saucām par krievu varu.

Protams, bija arī tādi, kuri apgalvoja, ka mazā Latvija nespēj mainīt vareno padomju valsti. Nenoskaņosim pret mums Kremli, viņiem ir liela armija, čeka un citi savaldīšanas un ietekmēšanas līdzekļi. Nenorobežosimies, tieši otrādi, piedalīsimies padomju procesos, piedalīsimies PSRS Augstākās padomes vēlēšanās, sūtīsim turp mūsu labākos kolaborantus, komunistus un citus padomju līdzskrējējus. Viņi tur mums izlūgsies...

Vēlējām, viņi brauca, kāpa tribīnē un birdināja asaru, piesaucot Molotovu un Rībentropu. Izveidojām tautas kustību pārbūvei, kur vadošā loma bija komunistiskajai partijai, un mīļi to nosaucām par Latvijas Tautas fronti, bet atpalikušos padomju militāristus un neapķērīgos komunistus ievietojām Internacionālajā frontē. Nu komunistiskajai partijai bija divas mīļas rokas, ar kurām mūs skaut un ievirzīt.

Bailes

Runā, ka vēsture mēdz atkārtoties. Pašlaik Krievijas Austrumos notiek līdzīgi procesi. Kāds ir otrās grupas galvenais cēlonis, iemesls un noklusētais arguments? Bailes! Tieši bailes ir tās, kuras liek cilvēkiem melot citiem un sev. Cilvēki baidās no sekām.

Lielākā daļa no Habarovskas nemierniekiem apzinās, ka, nemainot Krievijas varu Krievijā, nevar mainīt neko. Nemainot PSRS varu un iekārtu, arī mēs Latvijā neko nespējām mainīt.

Mums notika kaut kas pa vidu, bet, kā beigsies viņiem, to neprognozēšu, jo nezinu. Bieži ir arī tā, ka cilvēks domā, bet Dievs dara.

Habarovskas apgabals lielākoties sastāv no dažādu ieslodzīto un izsūtīto grupu pēctečiem. Tie ir cilvēki, kuri ir daudz izcietuši un zina, cik bīstami ir stāties pretī valsts varai.

Arī latvieši to zina, un tāpēc, kad vara pateica, ka tagad drīkst, – tie sanesa pilnu krastmalu ar karogiem.

Bailes nerada kustību, tieši otrādi, bailes rada stinguma krampjus un apgrūtina spēju pārvietoties. Arī vara zina, ka vairums no protestētājiem baidās un, ja tiem piedāvāt miermīlīgāku un drošāku ceļu, tie ar prieku atsauksies. Tā notika Latvijā, un tā notiek Krievijā. Vara ar savu ietekmes aģentu palīdzību pamet idejas, kā protestēt tā, lai galīgi nesadusmotu varu. Šo Latvijā varat vērot ne tikai iepriekš minētajos astoņdesmitajos, bet arī šodien.

Cilvēks meklē, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Vara prot piedāvāt šādus risinājumus, tāpēc visi risinājumi rada tikai izmaiņu šķietamību.

Skaits

No kā vara baidās? Uz šo atbilde ir vienkārša. No tā, ka varu zaudēs. Brīdī, kad ielu protestos iziet vismaz pieci procenti iedzīvotāju, oficiālajai varai vairs nav reālas varas. Vara tai brīdī ir protestētāji, vismaz tik ilgi, kamēr tie protestē un to ir pietiekami daudz. Tikko to nav pietiekami daudz, vara atgūstas un represē protestētājus. Tā būs arī Krievijā.

Lai cilvēku kļūtu mazāk, protestētāji ir jāsašķeļ. Veikli jāuzsver, ka tie, kuri izkliedz saukļus pret Maskavu un V. Putinu, ir provokatori, tie provocē Maskavu iejaukties un apspiest, pat represēt. Un paši būsim vainīgi, jo raustījām zvēru aiz ūsām...

Un sākas provokatoru meklēšana un padzīšana, tad pamet jaunu ideju, un atkal kāds tiek padzīts. Tad panāk, ka kāds aiziet pats, un vara var rīkoties. Atlikušos apcietina, notiesā, un citiem ir mācība, un tiek izdarīti secinājumi. Turpmāk vairs nekādu protestu nebūs.

Līdzīgi vara darbojas arī Latvijā. 16. martā, citos datumos un citās jomās.  Sāk šķirot, kuram kāds karogs, kuram kāda forma, kurš no kādas organizācijas – un lieta darīta. Kurš ir nacionālists un kurš ir nacists, turklāt vēl iešķiro tajos, kuri ir pozitīvie nacionālisti. Vēlamais tiek panākts,– Brīvības pieminekli var iežogot, un izveidotajā rezervātā aplūkošanai ielaiž dažus aborigēnus...

Secinājumi

Protestētāju spēks nav to pamatotās prasībās, pareizi veidotās reportāžās vai publikācijās. Pat ne protestu vadoņu personībās. Spēks ir tikai skaitam. Ja protestētāju ir daudz, ar tiem rēķinās, tiem piekāpjas, ar tiem runā. Ja maz, tad tos aiztur, represē un citādi atvēsina.

Ja protestētāji to nesaprot vai apzināti samazina savu skaitu, tas ir, padzen tos, kuri domā, runā un ģērbjas citādi, tad viņi paliek vienīgie un pareizie, bet vieni un varai nekaitīgi.

Latvijā tādu piemēru, kas to ilustrē, ir gana. Jau trīsdesmit gadus tā notiek, un secinājumu nav. Pārdomātas rīcības, kura izriet no secinājumiem, nav. Nav ne tikai rīcības, nav pat mēģinājumu to ņemt vērā.

Vai šāds rezultāts ir tikai varas ietekmes aģentu darbības rezultāts? Ietekmes aģenti ir, un tie darbojas, bet bieži viņu piepūle nav nepieciešama. Protestu vadītāji un protestos iesaistītie paši labprātīgi samazina savu skaitu, lai nekļūtu ietekmīgi. Skan neloģiski, bet politiskās partijas mēdz apzināti nepalielināt savu deputātu skaitu gan Saeimā, gan pašvaldībās, jo tad partijas vadībai būs grūtāk būt vienīgajiem un pareizajiem. Tad būs darbībā jākonkurē ar saviem partijas biedriem, tad būs jālasa grāmatas, jāmācās, jāatzīst kļūdas un jāaug pašam, vedot līdzi savus partijas biedrus un atbalstītājus augšup.

Tie, kuriem ir paveicies piekļūt pie kādu procesu grožiem, steidz nostiprināties un iekārtoties. Ja spēj mazināt konkurenci, kas viņiem personiski nav vēlama, tad mazina. Štrunts, ka uz idejas un pārliecības rēķina. Viņi ir iekļuvuši, aiz viņiem tramvaja durvis ir aizvērušās. Svarīgi ir pamanīties, labi ieķerties krēslos, lai caurvējš tos neizpūš laukā, kad tramvaja durvis atkal atvērsies.

Svarīgi ir saņemties un pastumt savu ego malā, izvirzot priekšplānā latviešu vajadzības, latviskuma ideoloģiju, un pulcināt, nevis atraidīt latviešus, kuri vēlas to pašu rezultātu, kaut arī saskata citus ejamos ceļus, lai sasniegtu vēlamo. Runājot Plūdoņa vārdiem:

«Viens ritums darba gaitās,

Kaut veidi dažādi;

Ik latvietis nu skaitās

Par tautas locekli...»

Piedodiet, ja mana loģika bija nesaprotama un mans humors nelika smaidīt.

Novērtē šo rakstu: