Iesaki rakstu: 
Dienā nesen izlasīju Ungāriju kritizējošu rakstu "Ungārijas Viktators" http://goo.gl/TiXT5B. Šajā sakarā radās vēlme vēlreiz pārskatīt vienu savu pirms pāris gadiem publicētu apskatu par to, kā Ungāriju kritizē neapmierinātie no Eiropas liberālās elites.
Tagad ierastajai nerimstošajai kritikai pievienojies apstāklis, ka ungāriem nemaz tā īsti negribas vērst sankcijas pret Krieviju, ko visdrīzāk varētu skaidrot ar viņu spītīgumu un nepiekāpību gan pret Rietumiem, gan pret Austrumiem. Un arī Ukrainai viņi nepauž tik pašsaprotamu un pilnīgu atbalstu kā mēs, tādēļ, ka nav izdevies atrisināt tūkstoš gadus Aizkarpatos (kurus PSRS 1944. gadā atņēma Ungārijai) dzīvojušās ungāru minoritātes problēmas. Bet katrā ziņā Orbana stingrība un izlēmība joprojām izsauc simpātijas ja nu vairs ne ārpolitikā, tad iekšpolitikā gan.
Stājusies spēkā Ungārijas jaunā konstitūcija. Rietumeiropas kreiso spēku elites reakcija ir krasi nelabvēlīga, lai neteiktu vairāk. Paziņojumu virsraksti skan aptuveni šādi - "Ungārija saka ardievas demokrātijai", "Ungārija: Jaunā konstitūcija nostiprina diskrimināciju".
Kas ir izraisījis tādas dusmas? Dažas jaunās konstitūcijas iezīmes:
... nedzimuša bērna dzīvība tiek aizsargāta kopš ieņemšanas brīža; ... laulība tiek definēta kā savienība starp vīrieti un sievieti; ... valsts nosaukums tiek mainīts no "Ungārijas Republika" uz "Ungārija", un, lai gan valsts joprojām ir republika, preambulā ir atsauces uz Szent Korona (ungāru monarhisko mantojumu), kā arī uz Dievu, kristietību, Tēvzemi un tradicionālām ģimenes vērtībām.
Jaunās Ungārijas konstitūcijas pieņemšana tiek nosaukta par cinisku varas sagrābšanas aktu, ko paveikusi FIDESZ - Ungārijas valdošās koalīcijas vecākā partija. Bet tas nebūtu galvenais iemesls Rietumeiropas elites dusmām.
Pat jaunās Ungārijas konstitūcijas visautoritārākie aspekti šķiet ļoti liberāli, salīdzinājumā ar daudzās Rietumvalstīs pastāvošajiem drakoniskajiem likumiem "diskriminācijas novēršanas" jomā, par kuriem "tiesību aizstāvji" joprojām klusē. Nav dzirdēts, ka viņi sūdzētos par to, ka reiz vācu drošības dienesti gandrīz slēdza liberāli konservatīvo laikrakstu Junge Freiheit, apsūdzot to domu noziegumos.
Viņi nekad nav sūdzējušies par Norvēģijas tā saucamo "Rasisma paragrāfu", kas paredz cietumsodu līdz trim gadiem ikvienam, kurš sabiedrībā veicina morālu pretstāvēšanu homoseksualitātei. Viņi negrieza zobus par situāciju britu demokrātijā, kad atklājās, ka Blēra valdība ir veicinājusi imigrāciju uz Apvienoto Karalisti nolūkā nodrošināt sev lojālu balsošanas bloku.
Nē, kreisie neienīst Ungārijas jauno konstitūciju tāpēc, ka tā būtu nedemokrātiska. Naids no tā, ka konstitūcijā tie saskata šķērsli vienam no viņu galvenajiem projektiem - kā to labi raksturojis amerikāņu žurnālists Marks Hakards: bijušā Austrumu bloka kolonizācijai, lai pabeigtu to, ko reiz uzsāka padomju vara - attīrīt šo reģionu no tā kristīgā mantojuma un nacionālajām tradīcijām.
Human Rights Watch uzbrūk ungāriem tādēļ, ka jaunā konstitūcija nodrošina "tiesības uz dzīvību no ieņemšanas brīža", jo tas, lūk, varētu novest pie centieniem atcelt līdzšinējos Ungārijas abortu tiesību aktus un rezultātā radīt problēmas sievietēm (Cilvēktiesību Harta, kas pastāvīgi mainās, tagad acīmredzot ietver mātes tiesības uz viņas pašas bērna - piedodiet, politkorekti to mūsdienās jāsauc par "fetus" - slepkavību). Turklāt viņi sūdzas, ka konstitūcija ietver "laulības definīciju tikai starp vīrieti un sievieti, bet tas nozīmē, ka šāda veida laulība ir vienīgais veids, ko aizsargā valsts", kas "liedz valsts aizsardzību LGBT "ģimenēm" un tādējādi ir pretrunā ar Ungārijas saistībām ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu".
Šie apsūdzētāji ne tik vien kā neapspriež sociālkonservatīvus viedokļus par laulībām un abortiem, viņi pat negrib atzīt to eksistenci. Sociālkonservatīvas nostādnes, jo īpaši tad, ja tās ir iekļautas likumos, viņi neuzskata par kaut ko diskutējamu, bet gan par ļaunumu un fašismu, par kaut ko tādu, pret ko visiem labas gribas cilvēkiem būtu jāprotestē.
Vai tas ir "demokrātiski"? Protams, ka ne - tas ir pilnībā totalitāri. Bet te nav nekā pārsteidzoša. Kad mūsdienu kreisie, būdami absolūti pārliecināti par to, ka tikai viņi ir tie vispareizākie un vispatiesākie, spriež par "demokrātiju", tie nedomā par tautas līdzdalību politiskajos procesos. Viņiem demokrātija ir tikai vēl viena frāze no viņu kreisuma neapšaubāmās hegemonijas leksikas. Un, kā jau minēts, viens no viņu galvenajiem pēdējo gadu projektiem ir bijusi šīs hegemonijas impēriskā paplašināšanās Austrumeiropā un šī projekta izplatīšanas līdzekļi - Eiropas Savienība un kreiso "cilvēktiesību" NVO u.c. grupas.
Bet jaunā Ungārijas konstitūcija rāda iepriecinošu zīmi - kolonizatori var saskarties ar stingrāku pretstāvēšanu, nekā to bija gaidījuši. Cerēsim, ka Ungārijai - valstij ar tās slaveno cīņās pret iebrucējiem kaldināto vēsturi - arī tagad netrūks drosmes aizstāvēt savu Tēvzemi.
Foto no voxeurop.eu
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
