Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Sveicam svētkos!
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

PIETIEK, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Saistībā ar nāvējošo suņu slimību PVD šogad nav pakustinājis ne pirkstu

FotoNosūtu jums Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) atskaiti, ko pats dienests nosaucis par „PVD paveikto uzņēmuma “Tukuma straume” ražotās dzīvnieku barības pārbaudēs”. Aicinu to publicēt, lai ikviens lasītājs pārliecinātos – pats PVD skaidri un gaiši apliecina, ka šogad saistībā ar nāvējošo suņu slimību nav par pirkstu pakustinājis: visa atskaite ir tikai par pagājušo gadu, plus vēl ir apgalvojumi, ka kaut kad PVD kaut ko atkal varētu darīt kaut kad „šogad”, kad četri mēneši jau pavadīti pilnīgā bezdarbībā...
Lasīt visu...

21

Svinēsim to, ka dzīvojam brīvā valstī

FotoDārgie krāslavieši un Latgales ļaudis! Godātie klātesošie! Mīļā Latvijas tauta! No sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas gadadienā!
Lasīt visu...

21

Suņu slimība: mani šokē fantastiskā valsts bezdarbība un vienaldzība

Foto„Ko jūs esat izdarījuši, lai šis suns paliktu dzīvs?” - es ceru, kādu dienu šo jautājumu uzdos Pārtikas un veterinārajam dienestam, Zemkopības ministrijai un zinātniskajam institūtam BIOR. Es tiešām ceru, ka jautātājs būs tiesnesis un atbildētāji būs šo iestāžu pārstāvji, un man ir grūti iedomāties, ko tie varētu atbildēt savam attaisnojumam. Protams, tas ir neadekvāts naivums manā vecumā, bet vai tad es nevaru pasapņot?
Lasīt visu...

6

Grābekli, belz, cik gribi, tik un tā kāpsim tev virsū

FotoPirms pāris gadiem piedzīvojām smagu traģēdiju: bojā gāja 54 cilvēki. Projektētāju vai būvnieku kļūdas dēļ sabruka milzīga ēka. Signalizācijas sistēmas pirms traģēdijas darbojās uz pilnu jaudu, un, tā kā neviens nespēja saprast to gaudošanas cēloni, lielveikals un pircēji tās ignorēja. Veikals turpināja strādāt. Cilvēki paļāvās uz veikala godaprātu un turpināja iepirkties. Lai gan, ievērojot piesardzības principu*, veikalu vajadzētu slēgt, un tad meklēt sirēnu aurošanas cēloni – bojājums elektronikā vai tomēr signalizācijas brīdinājums par problēmu ēkā. Teiksiet, pēc kaujas visi gudri?
Lasīt visu...

21

Uzvedības karš un stoiķu brīvība

FotoJo ilgāk dzīvojam paši savā valstībā, jo pamatīgāk atklājās mūsu etnosa mentalitātes vitālākās īpašības. Pēcpadomju laiks ir latviešu mentalitātes Lielās Atklāsmes laiks. Atklājās tas, kas latviešos nebija saskatāms padomju laikā un vispār nešķita raksturīgs latviešu domāšanas veidam, dzīves uztverei un emocionālajai ievirzei.
Lasīt visu...

21

Valsts kontroles konstatētie pārkāpumi – kārtējais apliecinājums nekompetencei uzņēmumā SIA „Talsu namsaimnieks”

FotoŠo rakstu sēriju gribētu sākt ar pavasarīgiem sveicieniem visiem Talsu novada iedzīvotājiem. Taču šo pavasara prieku mums mēģina mazināt SIA „Talsu namsaimnieks”, kā to apliecina tikko publicētais Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Daudzi noteikti piekritīs slavenā īru rakstnieka un politiskā darbinieka Džordža Bernarda Šova atziņai, ka demokrātija ir iekārta, kas garantē, ka pār mums valdīs ne labāk, kā mēs to esam pelnījuši. Un mēs noteikti esam pelnījuši krietni labāku pārvaldi un attieksmi pret mums, nekā to dara pašreizējā Talsu novada domes un tās uzņēmumu vadība.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lai kādu dienu mēs visi izietu ielās un pateiktu – pietiek zagt

Cilvēki, tauta un es nezinu kā vēl jūs uzrunāt! Mostieties, celieties un protestējiet! Es...

Foto

Vajadzīgs jauns valsts apvērsums?

Šā gada 21.aprīlī Saeima krimināllikumā paredzēja ieviest šādu normu: „Par darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts...

Foto

Izglītības iestāžu reorganizācija nepakļaujas cilvēktiesību standartiem un tiesu kontrolei

26.04.2016 interneta ziņu portālā “MADONA24.LV” tika publicēta Madonas 2.vidusskolas sabiedrisko attiecību speciālista sniegtā informācija par to, ka...

Foto

Par savām algām „airBaltic” vadība klusēs, tas ir komercnoslēpums un nav jūsu darīšana

airBaltic ir veiksmīgi pabeidzis restrukturizāciju un konsekventi sasniedzis tīro peļņu vairāku gadu garumā. airBaltic valdes locekļu...

Foto

„Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”

„Es teicu, ka būs, un ir arī!!!” – tik triumfāli Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors...

Foto

VID turpina mērķtiecīgi gremdēt uzņēmumu „Biodegviela”

Šobrīd uzņēmumam SIA Biodegviela VID radītie zaudējumi ir mērāmi vairāk nekā 1 000 000 EUR apmērā, vairāk nekā 70 uzņēmuma darbinieku ir palikuši bez...

Foto

Jautājumi Strautiņas-Ušakovas kundzei par Rīgas mēru aizstāvošo ierakstu „Facebook”

Ar lielu interesi lasīju Jūsu domas līdz 8.punktam: "Kā mēs varam runāt par bēgļu un imigrantu integrāciju,...

Foto

Par kompensācijām, vēsturi un mūsu valsts nākotni

Kāpēc es kā Nila Ušakova sieva, mēra biroja vadītāja, cilvēks, kas ir strādājis kopā ar Tautas partiju, TB/LNNK, visbeidzot,...

Foto

Krimināllikuma grozījumi – par pusdienu ēdienkarti ir nobalsots

2016.gada 21.aprīlī Saeima steidzamā kārtā, tehniski demokrātiskā balsojumā – 65 deputātiem balsojot “Par”, 19 deputātiem balsojot “Pret” un...

Foto

“Lūdzu, ietupieties ceļgalos dziļāk"

Sagaidu, ka šādus mīļus vārdus tuvākajā laikā uzdos man banka, kurā man ir atvērts privātkonts. Šie sirsnīgie vārdi ir saskaņoti ar varu,...

Foto

„Viens likums, viena taisnība visiem” LR Prokuratūras izpildījumā: atklāta vēstule Kalnmeieram

Manā gadījumā krimināllieta ir izbeigta, prokuroru nepārsūdzamie lēmumi ir stājušies spēkā, tie nav pārsūdzami pat...

Foto

Valsts gals un tautas sākums

2016.gada 3.martā Bruņinieku namā politiski dumjās un politiski bezatbildīgās valdošās kliķes sazvērnieciski iezvanītais hibrīdapvērsums 2016.gada 21. aprīlī tika likvidēts. Tomēr vienalga...

Foto

Dvēseles vietā talkas?

Cilvēks kā attīstītākais (?) pasaules dzīvnieks savā augstprātībā i neiedomājas, ka savos tikumos zaudē daudz mazāk attīstītām sugām. Pļāpā par vērtībām un ik...

Foto

Stambulas konvencijas problēmjautājumi

Neskatoties uz to, ka Tieslietu ministrija atbilstoši Ministru kabineta dotajam uzdevumam turpina izvērtēt Stambulas konvencijas jeb Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm...

Foto

Valdība cenšas neskatīties uz to, ka iet bojā vesela ekonomikas nozare kopā ar pilsētu

Ir pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi no brīža, kad AS ”Liepājas...

Foto

Valsts apvērsums un juridiskā segmenta šļura

Valsts apvērsums ir sistēmisks cilvēciskās darbības formāts. Par to liecina apvērsuma funkcionālā jēga – iespējas par 180 grādiem pagriezt valsti...

Foto

Vai jums tas neko neatgādina?

Latvijas Krimināllikuma steidzamo "Āboltiņas - specdienestu" grozījumu pieņemšanas priekšvakarā atradu interesantu un pamācošu lasāmvielu -"Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. pants. Sevišķā daļa....

Foto

Sakarā ar manu petīciju par Latvijas pievienošanu ASV

Ceturtdien, 14. aprīlī, man cauru dienu zvanīja žurnālisti, lai es komentētu situāciju ap petīciju par Latvijas pievienošanu ASV....

Foto

Bīstamība pašvaldību darbiniekiem, uzņēmējiem, ierēdņiem, iedzīvotājiem, arī pašiem Saeimas deputātiem

Steigā grozot Krimināllikumu, bīstamība rodas pašvaldību darbiniekiem, uzņēmējiem, ierēdņiem, iedzīvotājiem, arī pašiem Saeimas deputātiem....

Foto

VID amatpersonas reizēm sazinās ar nodokļu maksātājiem, lai veicinātu sadarbību

Esam iepazinušies ar Pietiek lasītāja vēstuli un tajā aprakstīto situāciju, diemžēl, lai sniegtu atbildi tieši vēstules autoram,...

Foto

Tautas vara un valsts apvērsums politiskajā filosofijā

Varas praksē nav nekas sliktāk kā iedot varu muļķim. Visbēdīgāk to saprot nelaimīgie cilvēki, kuri ir mocījušies muļķa varā....

Foto

Informācija par Zolitūdes tiesas gaitas fiksēšanu ir precizējama

Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā (turpmāk tekstā – Tiesā) ir saņemts Nikolaja Buivida iesniegums, kurā viņš lūdz atsaukt...

Foto

Sveika, mana aklā, nedzirdīgā un garā vājā tauta

Mēs esam kā strauss, kurš iebāzis galvu smiltīs, domājot, ka mūs neviens neredzēs un nedzirdēs, domājot, ka, ja...

Foto

Jautājumi ekonomikas ministram par iespējamo AS „Latvijas gāze” akciju iegādes atbilstību valsts interesēm

Plašsaziņas līdzekļos Jūs esat paudis viedokli, ka valstij būtu jāiegādājas akciju sabiedrības “Latvijas...

Foto

Par Latvijas enerģētisko pašnodrošinājumu un reģionālu attīstību

Latvijas Republikas Satversme sākas ar vārdiem: “1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes...

Foto

Par nekustamā īpašuma nodokļa prettiesisko dabu

Šo pagaro vēstījumu mani pamudināja uzrakstīt vairāki vecāka gadagājuma paziņas, kuri šopavasar nez kāpēc bija neparasti “jauneklīgi uzbudināti” un skaļāk...

Foto

Spriganie priekšstati apvērsuma hronikā

Valsts apvērsuma hronikā balzamējoša vieta ir valdošās kliķes draudiem interneta portālam „Infotop”. Šis notikums precizē apvērsuma mērķi likvidēt vārda brīvību un uz...

Foto

Dzīve pēc mēneša jeb Latvija vs. Igaunija II

Pagājis mēnesis, kopš uzrakstīju vēstuli, daloties pārdomās par uzņēmējdarbības vidi Latvijā un Igaunijā. Skaidra lieta, ka vislielākā rezonanse...

Foto

LTC+LMT: vai valdībai savu gribu spēs uzspiest viens cilvēks, kurš apveltīts ar vajadzīgajiem čomiskajiem kontaktiem?

Ministru kabineta sēdē otrdien, 12. aprīlī, būtu jāatrisinās lielajai ekonompolitikas intrigai:...

Foto

Iesniegums veselības ministram

Piedodiet, bet man tiešām kauns lasīt atbildi Nr.01-20fiz/1583 no 07.04.2016.g., ko uz manu iepriekšējo iesniegumu sniegusi Veselības ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa un...

Foto

Musulmaņu invāzija. 2. daļa - matriarhāta vilinājums

Nākas aizdomāties, kāpēc starp bēgļiem 80% ir gados jauni vīrieši, bet maz ir sieviešu, bērnu un gados vecu cilvēku,...

Foto

Vai gadījumā Jūrmalā neplosās orkāns, mēris vai karš?

Izskatās, ka Gata Trukšņa (attēlā) vadītajā Jūrmalā jau vairāk nekā gadu plosās vai nu neapturams orkāns, vai arī...

Foto

Uzmini nu, kas tas par mežu?

Visos laikos mežs cilvēkam ir kalpojis par barības, enerģijas un izejvielu avotu, turklāt mežs ir viens no būtiskākajiem dabisko procesu...

Foto

Augsti godātais veselības ministra kungs, atdodiet maniem pacientiem rehabilitāciju

Veselības ministram ne silts, ne auksts, kad pret viņa lauku slimnīcu iznīcināšanas politiku iebilda slimnīcu biedrība, nopietnu...

Foto

Apvērsuma esence, tautas eiforija un astoņkājis valsts ģerbonī

Valsts apvērsums turpinās. Tas noteikti ir pelnījis īpašu analītisko uzmanību. Latviešu tauta nav izlutināta ar valsts apvērsumiem. LR...

Foto

Par to, kas un kā patiesībā notiek policijā

Skatos, ka esat ķērušies klāt policijas Rīgas reģionālās pārvaldes 1.biroja 1. nodaļai. Kad lasīju par to čečenu, kuru Alfas čaļi...