Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

PIETIEK, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Latvijas radio valdes priekšsēdim „per procura” Aldim Pauliņam

FotoPateicos par Jūsu sniegto atbildi un izsaku nožēlu, ka tās saņemšanai bija nepieciešams pusotrs gads un tiesu instanču iesaiste. Tajā pašā laikā vēlos atzīmēt, ka tieši „plaša un daudzveidīga” informācija, kā Jūs savā atbildē rakstāt, informācija Latvijas Radio netiek sniegta. Ar Jūsu gādību tā ir ļoti tendencioza un vienpusīga.
Lasīt visu...

21

Par putnu medībām, piebarotiem kaķiem – putnu slepkavām un mežstrādnieku vēlmi kokus zāģēt ar putnēniem ligzdās

FotoNeesmu ne mednieks, ne makšķernieks, taču jau kopš bērnības mežā jūtos kā mājās – galvenokārt skrienot orientēšanās sacensībās. Ar katru gadu biežāk nākas skriet slikti iztīrītos izcirtumos un šķērsot būvgružiem piedrazotas mežmalas. Meža sūnu ārda motobraucēji un kvadraciklisti.
Lasīt visu...

21

Zemessargi stāv sardzē – īsi un kodolīgi. Bet ko tas nozīmē?

FotoŠajās dienās aprit 25 gadi kopš Zemessardzes izveidošanas. Divdesmit piecus gadus Latvija ir formāli brīva un neatkarīga valsts, kurā valsts pārvaldes degradācija straujāk un straujāk strauji uzņem apgriezienus.
Lasīt visu...

12

Pārdomas, noklausoties Anitras Toomas raidījumu „Zaļais vilnis”

FotoŠajā raidījumā tā vadītāja Anitra Tooma, jau piesakot tēmu, informēja, ka viņa kopā ar zoologu Vilni Skuju šausmināsies par putnu medīšanas izpriecas stulbumu. Gribu uzsvērt, ka raidījums skan Latvijas Radio 1. programmā. Tātad sabiedriskajā medijā.
Lasīt visu...

21

Par likumprojektu "Grozījumi Veterinārmedicīnas likumā"

FotoŅemot vērā sacelto ažiotāžu ap nepieciešamajiem grozījumiem valstī obligāti noteiktajā visu suņu apzīmēšanas un reģistrēšanas kārtībā ar vairāku interešu grupu nepamatotām un valsts iestādes dezinformējošām sūdzībām, mēģināsim izskaidrot to, kas pacietīgi tiek skaidrots jau divpadsmit gadus.
Lasīt visu...

6

Zemkopības ministrija mikročipēšanas jautājumā pinas pretrunās

FotoZemkopības ministrijas vadība turpina shēmot savus savādos suņu mikročipēšanas plānus: lai gan attiecīgais likumprojekts „Grozījumi Veterinārmedicīnas likumā” nav vēl pat ticis līdz Saeimas 1.lasījumam, jau tiek taisīti Ministru kabineta noteikumu projekti, kuru anotācijās raksta visu tā, it kā likums jau būtu stājies spēkā. Taču… aizmirst melos ievērot konsekvenci.
Lasīt visu...

12

Ļoti negodīgs gājiens, manuprāt

FotoPirmkārt, neviens līdz galam nezina, kā rīkotos, ja patiešām pienāktu brīdis rīkoties. Ikviens psihologs pateiks, ka ekstremālās situācijās tie stiprie un bravūrīgie var izrādīties bailīgi un tie klusie, kautrīgie pēkšņi var kļūt par varoņiem.
Lasīt visu...

21

Daži jautājumi VID darbiniecei Gitai Plaudei

FotoAtsaucoties uz neseno jauko interviju ar Koļegovas kundzi, domāju, ka tikpat jauka intervija sanāktu ar tagadējo VID Iekšējās drošības daļas vadītāju Gitu Plaudi. Varbūt viņa spēs atbildēt uz ne pārāk sarežģītiem jautājumiem:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Demokrātija ir mirusi

Būt demokrātam nozīmē ne tikai piedalīties vēlēšanās, bet arī vērot, kā ievēlētie politiķi izmanto sev uzticēto varu, vai tas notiek saskaņā ar tautas...

Foto

Par medībām, bet pret putnu medībām

Es esmu par medībām un medīšanu, jo saprotu, ka bez tām Latvijā nevarēsim sadzīvot ar bebru, staltbriežu, aļņu, mežacūku, sīko...

Foto

„Siamo tutti fascisti”

Fašisms un Musolīni - šie vārdi man ir pazīstami jau no bērnības. Rīgā triju gadu vecumā laikabiedri no krievu apdzīvotā kaimiņu nama mani...

Foto

Kas mani tik ļoti kaitināja rakstā par ASV vēstniecību

No sākuma pat pats īsti nesapratu, kas tieši mani tik ļoti kaitināja, lasot Otto Ozola kritiku ASV...

Foto

Viļa Lāča pēcteči

Man ir burtiski daži teikumi sakāmi par trim Latvijas ministriem – vienas konkrētas partijas pārstāvjiem, kuri augusta sākumā bija sadomājuši it kā cēlu...

Foto

Kāpēc Ornitoloģijas biedrība neiestājas pret putnu medībām?

Nu jau pagājis stipri ilgs laiks, kopš ar šādu jautājumu Tviterī pie Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) vērsās Slīteres Nacionālā...

Foto

Durvis uz gaismu aizcirtīsies 18. septembrī - ir mēnesis laika

Paldies par dalību likuma iniciatīvā - panākt vieglāku (demokrātiskāku) referendumu ierosināšanas kārtību! Tā atjaunos Latvijā tiesiskumu...

Foto

Asistentu pakalpojuma absurds Jāņa Reira izpratnē

Par ko sapņo bijušais komjaunietis un virpotājs Jānis Reirs? Diezin vai par ko citu kā tālajā 1986.gadā – virpošanu un...

Foto

Reinbahs atstādināts, kas sekos?

Ne Ameriks, ne Ušakovs paši bruģi neliek, pirms neilga laika laikrakstā Diena taisnojās Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, skaidrojot neērtības, ar kurām ikdienā saskaras rīdzinieki...

Foto

Integrācijas mēslaine

2016. gada 12.augustā portālā „Delfi” tika ievietota šāda informācija: „Advokātu biroja "Cobalt" veiktā pētījumā par integrācijas pasākumu īstenošanu secināts, ka tā ir sadrumstalota, turklāt...

Foto

Draudzīga atbilde man nezināmajam PIETIEK lasītājam, kurš čakli apraksta profesoru Dzintaru Mozgi un mani

Kopš mans draugs Guntis Belēvičs atstājis veselības ministra posteni, veselības nozares publiskajā...

Foto

Kāpēc lidosta maldina pasažierus?

Šodien izlasīju rakstu „Trešdien Rīgas lidostā pārcelto reisu pasažieriem kompensācijas nepienāksies”. Uzreiz radās pārdomas - kāpēc lidosta maldina pasažierus?...

Foto

Dīvainības ap „Stradiņu” konkursu

Apskatījos šos dokumentus saistībā ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekļa amata konkursu, kas pēc „izbīdītā” Dzintara Mozga atteikšanās ir beidzies...

Foto

Tukša muca tālu skan – vai tas ir par Cēsu mākslas festivālu?

Interneta vietnē www.cesufestivals.lv esošā informācija vēsta: „Cēsu pilsētai vienmēr bijusi zīmīga loma Latvijas kultūras...

Foto

Par deģenerātu - ekshibicionistu Didzi Melbiksi un bēgļu kampaņu

Televīzijā skatoties ANO Bēgļu aģentūras kampaņas "Mēs darītu tāpat!" prezentēšanu, pirmajā mirklī neticēju savām acīm: par kampaņas...

Foto

Mesijas deficīts un tautas ētosa monolīts

Jēdziens „ētoss” pie mums nav populārs ne zinātniskajā leksikā, ne ikdienas sarunvalodā. Jēdziens reti sastopams žurnālistu tekstos....

Foto

Radikālie, relatīvisti antropologi un derdzīgais

Nu jau pirms laba laika, starptautiskās ģimenes dienas sakarā (t.i., 15. maijā) nelielā komentārā izteicu savas domas par mūsdienu ģimeni. Komentāra...

Foto

Ar kārtējo afēru grib izcelties Garkalnes novada dome

Ar kārtējo afēru grib izcelties Mārtiņa Bauzes-Krastiņa (attēlā) vadītā Garkalnes novada dome – iecerēts nopirkt pussagruvušu viesnīcas kompleksu...

Foto

Informatīvais ziņojums “Par atbildīgo institūciju rīcību saistība ar publiski izskanējušo informāciju par “Panamas dokumentiem””

Informatīvais ziņojums izstrādāts, pamatojoties uz Ministru prezidenta 2016.gada 10.maija rezolūcijā Nr.1.1.1/19 doto...

Foto

Vai LPSR tiesu psihiatrija patiešām atzīstama kā pamatota, obligāta un tiesiska?

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta bijušā virsprokurora Ērika Zvejnieka dēla prokurora Sandra Zvejnieka svaigais atzinums par 1983....

Foto

160 velkamistu vēstulei — gads

Svētdien apritēja gads kopš 160 velkamistu vēstules parādīšanās. Šai laikā pati dzīve atspēkojusi murgus, muldēšanu un melus, un vēstule šķistu visai...

Foto

Grēku subkultūra. 2. Noslīdējuma asaras

Tematiskās kopas pirmajā esejā bija runa par latviešu morāles noslīdējumu pēcpadomju gados. Tika atzīta iespēja par morāles noslīdējumu runāt vienīgi skaitļu...

Foto

Mēs ļoti gribam veikt parlamentāro kontroli

Sabiedrība par atklātību - Delna (Delna) vēršas ar iesniegumu, lai lūgtu Saeimai veikt parlementāro kontroli pār Korupcijas novēršanas un apkarošanas...

Foto

LR prokurors ievietošanu padomju psihiatriskajā soda iestādē atzīst par tiesisku

Manās rokās ir nonācis neiedomājams LR Prokuratūras prokurora S.Zvejnieka parakstīts dokuments, kurā VDK represētā Ģederta Melngaiļa...

Foto

Par jauno VID ģenerāldirektori un paviāna pēcpusi palmā

Ir pienācis brīdis, kad par vienīgo Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amata kandidāti ir izteikušies visi (viņu pašu ieskaitot),...

Foto

Viedokļu iedaļas uz morālā kompasa skalas

Medijos publicēts filozofa Ivara Neidera raksts „Saprātīgu cilvēku viedokļi atšķiras.” Latviešu valodā rakstošie filozofi līdz šim diezgan kūtri un negribīgi...

Foto

Pret citiem nodokļu nemaksātājiem nākamā VID ģenerāldirektore bijusi skarba jau iepriekš

Nejauši laikraksta Diena arhīvā atradu jauku stāstiņu par tiem laikiem, kad finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas izvēlētā nākamā...

Foto

Tautas glābšanas diletantisms jeb diletantiskais ceļš uz Saulaino tāli

Lunkani apzinoties visdažādākajos analītiskajos pētījumos vingri pierādīto nevērtību Eiropā un Piena Ceļa spirālveida galaktikā, latviešu tauta ar...

Foto

Latvieša sirdsbalss no trimdas sauc jeb skumja dziesma kurlajai Latvijai

Mani jau sen nepārsteidz pastāvošās varas nemitīgie „tautā nepopulārie lēmumi”, jo esmu ievērojis, ka šī vara...

Foto

Sarkandaugavas iedzīvotāju atklāta vēstule medijiem

Jau ilgstoši Sarkandaugavas iedzīvotāji izmisīgi cenšas panākt pa VAS Latvijas dzelzceļš pārvaldījumā esošo infrastruktūru (dzelzceļu) īstenoto kravu pārvadājumu radītā trokšņa un vibrācijas samazināšanu...

Foto

Aicinājums nekļūt par soģiem

Izdevniecība Dienas Grāmata ir laidusi klajā Lato Lapsas grāmatu Zem Muhameda bārdas – pie lasītajiem ir nonācis darbs, kurā autors ir apkopojis savus iespaidus par Izraēlu,...

Foto

Kāpēc valstij nav intereses par jaunatnes praktisko izglītošanu

Man atvēlētais laiks iztek, un, kā zinātnieki ir izteikušies, ja tu savas zināšanas nenodod nākamajām paaudzēm, tas ir...

Foto

Graudi un pelavas epohālajā pārejas laikmetā

Cilvēki mēdz dažādi izsacīties par ražu. Vieni izsakās par sēklinieku ražu. Citi izsakās par intelektuālo ražu, metaforiski apkopojot prāta idejiskos...

Foto

Kāpēc valsts pārvaldē ir tik daudz negodīgu cilvēkveidīgu būtņu

Pajautājiet paši sev! Kāpēc Latvijā valsts pārvaldē, deputātu krēslos utt. ir tik daudz negodīgu cilvēkveidīgu būtņu?! Tikai...

Foto

VID liekulības PR

Atverot VID internetvietnes sākumlapu https://vid.gov.lv/, neredzam gandrīz neko citu kā informatīvu banneri "Atgūsti pārmaksātos nodokļus". VID liekulības PR – tipa, re, kādi mēs esam draudzīgi...

Foto

Vai valstī izveidotās sistēmas darbojas tautas un cilvēka interesēs?

Latviju mēs uzskatām par tiesisku valsti. Latvija LR Satversmē ir deklarēta par demokrātisku un tiesisku valsti. Ieskatoties...