Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

PIETIEK, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Sātīgais vīkends

FotoAizejošā 2016.gada pēdējā mēneša pirmais vīkends sabiedrības sociāli aktīvajai daļai bija intelektuāli sātīgs. Patiesībā nevis sātīgs, bet ultrasātīgs. Par to parūpējās divi notikumi.
Lasīt visu...

18

Pietiks mētāties ar vārdiem, Strīpnieka kungs: mēs jau samaksājām

FotoManā sapņu un ilūziju pasaulē būtu tā: ministrijas strādā Latvijas iedzīvotāju interesēs un, ņemot vērā šīs intereses, dod uzdevumus savā pakļautībā esošajiem valsts uzņēmumiem, kas šos uzdevumus godprātīgi izpilda. Tomēr reālajā pasaulē šī kārtība mēdz būt apgriezta ar kājām gaisā: AS "Latvijas valsts meži" (LVM) diktē noteikumus savai priekšniecībai (Zemkopības ministrijai) un uzspļauj saviem īpašniekiem (mums). Skarbs atgādinājums par šo realitāti ir LVM prezidenta Roberts Strīpnieka (attēlā) teiktais intervijā "Latvijas Avīzei" 28. novembrī:
Lasīt visu...

12

Es nesaprotu, ko savā amatā dara „jaunā” veselības ministre

FotoPirms pusgada amatā stājās veselības ministre Anda Čakša, kas sevi prezentēja kā Gunta Belēviča darbu turpinātāju veselības apdrošināšanas jomā – viņai neesot vajadzīgs iesildīšanās laiks, un darbi tikšot turpināti nekavējoties.
Lasīt visu...

21

Par represijām pret biedrību kā pret „Enefit” klientu, par brīvā tirgus kropļošanu un TEC atbalstīšanu ar OIK

FotoSakarā ar to, ka biedrība „Bērziņu dārzkopji” iepērk un izlieto citas valsts saražoto elektroenerģiju, biedrība arvien vairāk izjūt pieaugošās represijas no Latvijas valsts komercstruktūru puses kā finansu jomā, tā arī klientu apkalpošanas jomā no AS Latvenergo, no AS Sadales tīkls, no SPRK un no Ekonomikas ministrijas puses, kas visi kopā pret biedrību un citiem tai līdzīgiem subjektiem īsteno saliedētus un slēptus represijas paņēmienus dēļ tā, ka biedrība 2011. gada 30. martā izvēlējās „brīvajā tirgū” iepirkt elektroenerģiju 6MWh uz 2 gadiem no SIA Enefit un nevēlējās to pirkt no konkurenta - AS Latvenergo.
Lasīt visu...

12

Klauvējiet pie Lemberga durvīm, būs jums laime

FotoVai zināt, ko var izdarīt par 4 – 5 miljoniem eiro gadā? Variantu ir ļoti daudz – var, piemēram, palielināt algas skolotājiem, vai arī samazināt visiem mediķiem normālo pagarināto darba laiku no 240 stundām uz 220, un vēl paliks pāri un pietiks, lai nodrošinātu aprūpi mājās pilnīgi visiem smagi slimajiem bērniem. Vai arī var 100 cilvēkiem gadā transplantēt aknas, ļaujot cilvēkiem turpināt dzīvot.
Lasīt visu...

21

Postcilvēku sanācija

FotoMēs dzīvojam visdažādākā veida globālo pārmaiņu laikmetā. Tādos laikmetos sastopamas arī antropoloģiskās globālās pārmaiņas. To rezultātā postcilvēku klātbūtne cilvēku dzīves telpā tagad ir vēsturisks fakts. Sastopami jauna tipa radījumi, kuriem ar cilvēkiem nav nekā kopēja. Kopējs ir tikai ārējais izskats – organisma fizioloģiskais un anatomiskais kopums.
Lasīt visu...

21

Vilnas zeķes valsts ekonomikas sildīšanai

FotoPētot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) izstrādātos metodiskos materiālus par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) avansa maksājumiem no saimnieciskās darbības ienākuma, nepatīkami pārsteidza kāds tajos aprakstīts piemērs “iz dzīves”, kurā minēta kāda persona, kas VID reģistrējusi lauksaimniecisko darbību – piemājas saimniecību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Kā "Latvijas valsts meži" izmanto sabiedrības neinformētību

Pieņemu, ka lasītāji būs pamanījuši, ka vairākas vides organizācijas paudušas satraukumu par to, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM)...

Foto

"Rail Baltica" nesmukumi: neraudi, Salacgrīva, nāc saņemt atzinības rakstu

2016. gada 30. novembrī konferencē "Projekta Rail Baltica/Rail Baltic progress 2016" bija paredzēta Atzinības rakstu pasniegšana 15...

Foto

Pareizdomāšanas pretuzbrukums: „Jaunā Pasaules Kārtība” ir pagalam

Nu jau vecais režīms, saukts par "The New World Order" (saīs. NWO, latv. Jaunā Pasaules Kārtība) savu darbību sāka...

Foto

Vai valdība liks mums maksāt vēl arī “gāzes OIK”?

Šo trīs burtu savienojumu – OIK (obligātā iepirkuma komponente, kuru apmaksājam ar saviem elektroenerģijas rēķiniem) – nu...

Foto

Latvijas Valsts ir Latvijas Tauta, nevis tās kalpi, un tā prasīs norēķinu no saviem kalpiem

Šorīt pamodos un sapratu – kur un kāda ir Latvijas Valsts...

Foto

Bizness Latvijā - pieredze un rūdījums

Šogad izvērtējums žurnāla Kapitāls jaunākajā numurā publicētajam Latvijas miljonāru TOP 100 tika veikts, apskatot gandrīz 4000 Latvijā strādājošu uzņēmēju ieguldījumus dažādu nozaru...

Foto

Ērkulīgā propaganda

Rīgas mediji 2016. gadā katru dienu latviešus biedēja ar Krievijas propagandas uzbrukumu. Mediji bez apstājas dūca par latviešu „politiķu” un „politoloģijas ekspertu” satraucošajām bažām...

Foto

Igauņiem 25 000 liela zemessardze, Lietuvā totālās aizsardzības koncepts, Latvijā muļķīgas pļāpas

Ar katru gadu vairāk kļūst redzams, cik ļoti atšķirīga ir Baltijas valstu attieksme pret...

Foto

2016.gads - miljonāru galvgalis nemainīgi stabils

Lursoft, iesaistoties ikgadējā miljonāru saraksta veidošanā, arī šogad apkopojis Latvijas uzņēmumu 2015.gada pārskatos norādīto informāciju, kura izvērtēta, ņemot vērā privātpersonām...

Foto

„Vējoņa eksperti”: ar krievvalodīgajiem medijiem pareizi ir runāt krieviski

„Labu piemēru rāda tie politikas veidotāji un ierēdņi, kuri ar krievvalodīgajiem medijiem runā to auditorijas vairākuma valodā,”...

Foto

Skumji skatīties, kā mana tauta pārvēršas par aurojošu, apsēstu pūli

Es te visu laiku prātoju par atgriešanos uz dzīvi Latvijā, bet noskatījos delfos video ar lāpu gājienu ar...

Foto

Mūsu ģimene vēršas pēc Jūsu palīdzības

Mēs esam ziedot.lv labdarības projektā (https://www.ziedot.lv/palidziba-tatjanai-bicikai-2363). Vēršamies pēc palīdzības, jo citas iespējas mums nav....

Foto

Valsts prezidenta svētku uzruna pie Brīvības pieminekļa

Labvakar, Latvija! Labvakar, tautieši dzimtenē un plašajā pasaulē! Visi, kam šodien sirds pukst Latvijas ritmā! Šodien ir Latvijas svētku...

Foto

Obligātais militārais dienests: pa punktiem

Svaigs ICDS (International Centre for Defence and Security, EE) pētījums “Preparing for the worst” par obligāto militāro dienestu (OMD) un rezerves...

Foto

Domāšanas egoisms un ambīcijas

2016.gada novembrī pēcpadomju Latvijas politiskajā kvēpinātavā tika sasniegta jauna kvēpināšanas kvalitāte. Pozīcijas un opozīcijas „politiķi” viens otram sāka pārmest domāšanas trūkumu. Kvēpināšanas...

Foto

Vai „družiņņiki” Latviju padarīs latvisku?

Laikraksta „DDD” 21.10.2016. numurā LNF vadītājs Aivars Garda izsakās par to, ka saskaņā ar oficiālajiem datiem aptuveni 10% Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju...

Foto

Pietiek tērgāt

Mūsu brīnišķīgajā [bez ironijas] valstī top sociālās uzņēmējdarbības likums. Tā pamatteksts atrodams šeit [aktuālā redakcija]. Atļāvos uzrakstīt savas pārdomas, kas ir absolūti emocionālas un...

Foto

Riņķa dancis ap sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām

Tajā brīdī, kad valsts ķeras klāt pie kārtējās nodokļu maksātāju “aptīrīšanas”, bet mazais uzņēmējs cenšas noturēties “peldus virs ūdens”,...

Foto

Pirmo reizi Eiropas Savienības pilsoņi var izteikties par ģimenes un laulības definīciju

Pašlaik visā Eiropas Savienībā līdz 2016.gada 10.decembrim norisinās Eiropas pilsoņu iniciatīva “Mamma, Tētis un...

Foto

Dabas aizsardzība un nacionālās vērtības

Vienmēr esmu uzskatījis sevi par Latvijas patriotu. Laika gaitā gan tas izpaudies visai dīvainos veidos. Bērnībā ar brāli dziedājām "Velns, parauj...

Foto

Par mikroķirurģiju un ne tikai

Reizēm Nelabais liek bakstīt taustiņus un rakņāties internetā, un pēkšņi ieraudzīju Pietiek apgriezieniem diezgan pasenu publikāciju: http://www.pietiek.com/raksti/kapec_valsts_slimnicam_nav_naudas_tapec,_ka_tas_pietiek_tikai__ipasajiem_. Tā kā autors nebija norādīts, vairāki komentētāji...

Foto

Pasaka par koķetēriju ar politiku, skeletu skapī un naudas piesavināšanos

Reiz dzīvoja kāds pilsonis, kurš bija balts, pūkains un draugs visiem, kuriem citi darīja pāri. Viņš...

Foto

Barčas kundze, jūsu izklaides Saeimā es gan nevaru atļauties

Kas, sasodīts, ir Aija Barča? Ak, deputāte! Sen? Jā. diezgan sen. Ko viņa jauku ir sadarījusi? Hm,...

Foto

Plānotā internātskolu slēgšana ir noziegums pret 3000 bērniem

Šī gada 15. jūlijā valdības pieņemtie Ministru kabineta noteikumi (MK noteikumi Nr. 477 "Speciālās izglītības iestāžu, internātskolu un...

Foto

Šķērsot aizliegts būt žurnālistam...

Kas tas par murgu? Kā saprast šo virsrakstu? Kas, kam un kur ir aizliedzis? Kāpēc ir pazudis komats?...

Foto

Mīti un patiesība par obligāto mīļdzīvnieku čipēšanu un reģistrēšanu

4.oktobrī, kad tika atzīmēta starptautiskā dzīvnieku aizsardzības diena, valdība apstiprināja grozījumus, kas paredz iespēju ikvienam turpmāk mājas...

Foto

Biezādainā Putnu Biedēkļa koncepti

Vienotās vienotības jaunajam vadonim A.Piebalgam tauta ir mīļi uzdāvinājusi mīļvārdiņu Putnu Biedēklis. Tam noteikti ir sarkastisks tēmējums. Minētais kungs biedē tautu, un...

Foto

Skanstes tramvajs - kā labāk?

Pēdējā laikā sabiedrības un mediju uzmanības centrā ir nonākusi tā saucamā „kapu tramvaja” iecere. Taču runa ir nevis tieši par tramvaju,...

Foto

Kas ir 11. novembris – Lāčplēša diena?

Lāčplēša diena ir kopīgiem spēkiem – karavīru, brīvprātīgo, sieviešu, jauniešu, politiķu, ierēdņu utt. – gūtas UZVARAS piemiņas diena. 1919....

Foto

Lūdzu, izskaidrojiet man

Nesen (24. oktobra "Latvijas Avīzē" rakstā "Jauna padome, jauna stratēģija") jaunieceltais AS "Latvijas valsts meži" padomes priekšsēdētājs Jurģis Jansons lika saprast, ka būtu...

Foto

Publicējam pilnu Augstākās tiesas spriedumu Neo lietā

Ņemot vērā lasītāju interesi, Pietiek šodien publicē pilnu Augstākās tiesas (AT) Krimināllietu departamenta spriedumu, ar kuru aizvadītajā nedēļā tika atcelts Rīgas...

Foto

Dace Rukšāne un Jurģis Liepnieks: kāpēc aizbraukt, kāpēc neaizbraukt?

Portālam Pietiek un tā veidotājiem uz mēnesi dodoties atvaļinājumā (tas sāksies jau šopiektdienas vakarā!), uz atvadām publicējam vielu pārdomām...

Foto

ASV prezidenta vēlēšanas gaidot: balsojiet tikai par Trampu

Tā nu laika gaitā ir izveidojies, ka katrā gadā, ko pieņemts apzīmēt ar nosaukumu „garais” (februārī ir 29...