Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

PIETIEK, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ogļūdeņražu asociācija stingri iebilst pret jauna nodokļa ieviešanu

FotoBaltijas ogļūdeņražu izpētes un ieguves asociācija (Asociācija) ir iepazinusies ar likumprojektu “Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā” un kategoriski iebilst pret Dabas resursu nodokļa ieviešanu Latvijas teritorijā iegūstamajiem ogļūdeņražiem.
Lasīt visu...

21

Etniskā ataraksija jeb ķīvēšanās ap tautību

FotoPar ataraksiju dēvē pilnīgu dvēseles mieru. To cilvēks sasniedz izziņas rezultātā, iegūstot zināšanas par pasauli. Cilvēkā ataraksija iestājās tad, kad viņš ir pilnīgi pārliecināts par savu zināšanu pareizību. Viņam nav nekādas bailes par zināšanu nepilnību, aizspriedumainību, tendenciozitāti, kroplību, nepareizību. Ataraksija ir maksimāla morālā labsajūta. Var teikt - izziņas labsajūta, kognitīvais komforts.
Lasīt visu...

21

Rasnačs stīvējās trīs gadus, līdz samaksāja sodu par iepriekšējo likumpārkāpumu

FotoEs gribētu atgādināt, ka tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam, kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) nule sodījis ar 250 eiro soda naudu, šis nav pirmais likumpārkāpums, kurā viņš pieķerts. Nē, kungs jau ir recidīvists - pēc iepriekšējā likumpārkāpuma fiksēšanas pagāja trīs gadi, līdz „valstsvīrs” beidza stīvēties un samaksāja valstij 110 latu soda naudu.
Lasīt visu...

21

Sejas aizsegšanas ierobežojuma likumprojekts – kas, ko, kā, kāpēc?

FotoŅemot vērā lasītāju interesei, šodien pilnā apmērā publicējam Tieslietu ministrijas izstrādātā likumprojekta "Sejas aizsegšanas ierobežojuma likums" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu – anotāciju.
Lasīt visu...

12

Dzelzceļš nonācis krustcelēs

FotoŠā gada 14. septembrī Rīgā notika svinīgs pasākums – 155 gadi kopš pirmās dzelzceļa līnijas Latvijā, kas tika atzīmēts ar vērienīgu konferenci par dzelzceļa tēmu. Nevienam nav noslēpums, ka pēdējā laikā dzelzceļam iet visai grūti, – strauji sarūk kravu apjoms, un arī nākotnes perspektīva neizskatās rozēm kaisīta. Tad nu cerēju konferencē dzirdēt ne tikai apsveikumus, īso ieskatu transporta vēsturē, futuroloģiju, bet arī kaut ko par piezemētākām lietām, – kāda būs dzelzceļa loma Latvijas tuvākajā nākotnē. To īsti nesagaidīju, acīmredzot realitāte ir pietiekami skarba, lai nebojātu konferences svinīgos uzsvarus.
Lasīt visu...

12

Par Muri, beigto peli un piedošanu

FotoPadzēris tēju un nokārtojis kaimiņu lietas, Džonis jau taisījās aut kājas, kad konstatēja, ka kurpes ir pieķēzītas. Raksturīgā smaka un fakts, ka man ir tikai viens kaķis, rezumējās ar to, ka Džonis devās mājās manās čībās, bet Muris dabūja kāvienu. Pēc stundas sagānīto kurpju vietā gulēja beigta pele.
Lasīt visu...

12

Pēdējā cilvēka pakļaušanās (pārdomas par A. Hermaņa izrādi „Pakļaušanās”)

FotoKad Frīdrihs Nīče pasludināja „Dieva nāvi”, viņš to nedarīja kā ateistisks, materiālistisks intelektuālis, bet gan kā pareģis, kas aicināja ātrāk aptvert Eiropas kultūras krīzi un pārvarēt nihilismu, ko viņš jau bija izdarījis pats iekšēji. Bez „mūžīgās atgriešanās”, „Pārcilvēka” un „Dionīsa” tradicionālās morāles bojāejai var būt arī negatīvais scenārijs – pēdējā cilvēka valdīšana. Atšķirībā no „Pārcilvēka” pēdējais cilvēks nepārvar sevi, nemīl dzīvi un likteni, bet gan no tā visa ir noguris. Pēdējais cilvēks grib tikai komfortu un drošību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Interneta trolliene Austra Muižniece, kas jūs esat patiesībā?

Pēdējo mēnešu laikā vispirms sociālajā čivināšanas vietnē Tviterī, pēcāk arī TV3 ziņās tika pārraidīta informācija, ka Latvijā izgudroto...

Foto

Inteliģences saskābušais potenciāls

Bez pierādījumiem var pieņemt par patiesību vairākus atzinumus. Pirmkārt, nav vajadzīgi pierādījumi atzinumam par inteliģences fundamentālo lomu tautas liktenī. Tautas liktenis ir atkarīgs...

Foto

Ieraksimies Zemessardzē: kāpēc mūsējiem laba ekipējuma vietā ir jāpietiek ar patriotismu (vai jāiegulda sava nauda)

“25 gadu laikā Latvijas Zemessardze ir kļuvusi labākā Baltijā” – viena...

Foto

Kā interesēs notiek Latvijas valsts pārvaldība - politiķu vai tautas?

Man tā vien šķiet, jo tālāk, jo bezjēdzīgāk runāt par to, kas notiek Latvijas valstī un...

Foto

Ārprāta anatomija 2 jeb tiesu terors

Šis ir raksta “Ārprāta anatomija jeb Kā Latvijā darbojas importētie likumi” turpinājums. Silti iesaku lasītājiem izlasīt sākumu, bet tiem, kuri...

Foto

Uzņemot bēgļus, Latvija atkārtos Zviedrijas politisko pašnāvību

Šobrīd Zviedrijā valda situācija, kuru nekad negribētu novēlēt savai dzimtenei Latvijai – īsā laikā krasi mainījies valsts etniskais sastāvs,...

Foto

Jūsu šlāgeraptaujai atjauninājumi nav iespējami

Pēc lielām investīcijām studijā, vadītājas nomaiņas un vizuālās identitātes uzlabojumiem, jaunais LTV šlāgermūzikas raidījums līdzi paņēmis agrākās satura kvalitātes problēmas. “Latvijas...

Foto

Nils Arvīds Janovičs Muižnieks

Aptuveni pirms pusgada, niekojoties sociālajos tīklos, saliku kopā Eiropas Padomes (EP) cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka un bēdīgi slavenā latviešu izcelsmes komunistu funkcionāra...

Foto

Leksiskais pūrisms jeb noziegumu brīvības valodiskais noformējums

Valodas tīrības (leksiskā pūrisma) problēma vienmēr ir bijusi aktuāla. Latviešu valodā tā arī pašlaik ir aktuāla problēma. Ne tikai...

Foto

Neizmantotās iespējas

Ir noslēdzies Rīgas galvenās – Brīvības ielas – remonts. Neraugoties uz haotisko satiksmes plānošanu remontdarbu laikā, darbi tomēr noslēgušies veiksmīgi, un brauktuvi nu klāj...

Foto

Jautājumi aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim par Latvijas armijas mehanizācijas projektu

Ņemot vērā pamatotas bažas par Latvijas armijas mehanizācijas projekta īstenošanas gaitu un Valsts kontroles ieteikumus, lūdzam...

Foto

Ja tavs advokāts piestrādā par narkokurjeru, ko tas liecina par tevi?

Man šķiet, ka jaukā izdevuma LOSIS autori ir palaiduši garām nepamanītu kādu interesantu un, manuprāt, zīmīgu faktu...

Foto

Grēku subkultūra. 4. Kolektīvā lepnība

Lepnība, viens no septiņiem nāves grēkiem, var izpausties ne tikai individuāli, bet arī kolektīvi. Mēdz būt kolektīvā lepnība. Sastopami ne tikai...

Foto

Jautājumi ekonomikas ministram Ašeradenam par viņa ministrijas priekšlikumu diferencēt OIK maksājumu dažādām lietotāju grupām

Lai pārstrukturētu elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) nelabvēlīgo ietekmi uz Latvijas ražojošo...

Foto

Priekšlikums Saeimai par OCTA ieviešanu valsts iestāžu (uzņēmumu) atbildīgajām amatpersonām

Vairākus gadus gandrīz visu partiju programmās tiek deklarēts – mēs cīnīsimies ar korupciju un ieviesīsim amatpersonu...

Foto

Par tieslietu ministra Dzintara Rasnača paziņojumu saistībā ar izdevumu „LOSIS”

Saistībā ar tieslietu ministra Dzintara Rasnača paziņojumu, ka viņš par „neslavas celšanu” izdevumā „LOSIS” esot vērsies...

Foto

Par to, kā Latvijā jaunu dzīvi var uzsākt tikai pēc nāves

Kad esi karalis – visi ir ar Tevi, kad grimsti – tad grimsti viens, un...

Foto

LTV prasību pēc papildu naudas atbalstījām, bet, kā tieši to tērēs - neiedziļinājāmies

Šā gada 21. jūlijā Finanšu ministrijā (FM) tika saņemta LTV 2016.gada 20.jūlija...

Foto

Cik tiešām un no sirds žēl, ka jūsu diktators nomira, cerams, dabūsiet vietā citu…

Ir divas valstis – viena liela, otra maziņa. Pirmā – Amerikas Savienotās...

Foto

Kādus vajadzīgus darbus Finanšu ministrijā dara labi apmaksātā konsultante ar 3800 eiro mēnešalgu

Publikācijā minētā Finanšu ministrijas darbiniece D.Robežniece ministrijā strādā no 1993.gada 15.septembra, un viņas...

Foto

KNAB futbola čempionāts jeb Saspringtāki par Merkeli

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšniekam Jaroslavam Streļčenokam tuvojas pilnvaru termiņa beigas. Viņš solījis noteikti kandidēt arī uz...

Foto

Kā tiek (un netiek) pārbaudītas valsts amatpersonu deklarācijas

Deklarācijas ik gadu iesniedz apmēram 56 000 amatpersonu: valsts augstākās varas pārstāvji – Saeimas deputāti, ministri, iestāžu...

Foto

Idiotiskās nelietības ķēdes reakcija

Vienotās vienotības tautas kalpi šogad Zinību dienā 1.septembrī Latvijas nāciju apsveica sev ierastā manierē – ar savas idiotiskās nelietības nadzīgu pašslavējumu, kas...

Foto

Kāpēc valsts slimnīcām nav naudas? Tāpēc, ka tās pietiek tikai "īpašajiem"

Sabiedrība jau neskaitāmas reizes ir dzirdējusi par bēdīgi slaveno SIA “Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca”...

Foto

Īpatna tiesas rīcība liek domāt par dokumentu viltošanu - turpinājums

05.06.2016.g. Pietiek bija publicēts raksts par iespējamo civillietas dokumentu viltošanu Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā, par ko KNAB...

Foto

Krāpis valsti vai apzadzis būvniekus? Bet varbūt tomēr ne viens, ne otrs?

Izmantojot demokrātiskā sabiedrībā nostiprinātās tiesības brīvi paust savu viedokli (arī viedokli par personu, kura,...

Foto

Zagšanas habilitācija

Vai tas ir iespējams? Vai ir iespējama zagšanas derīguma atzīšana? No latīņu vārda „habilitare” atvasinātais svešvārds „habilitācija” nozīmē derīguma atzīšanu. Ja esejas virsrakstā pieteikta...

Foto

Esam trausli un viegli aizvainojami, kāpēc?

Dārgie svētceļnieki, vai jūs esat uzdevuši sev jautājumu – kāpēc es esmu atnācis uz Aglonu? Kāpēc mēs esam šeit sapulcējušies?...

Foto

Piekritu dīvainas izcelsmes reklāmas projektam par bēgļu jautājumu...

Esmu saslimusi, tik smagi kā nekad dzīvē. Ārsti saka, ka man ir vispārējs bakteriāls iekaisums. Realitātē, pēc visām...

Foto

Atceroties 1991. gada augusta „varoņus”

Tie, kas ir lasījuši pazīstamo J.Hašeka ironisko romānu par krietnā kareivja Šveika piedzīvojumiem, iespējams, atceras epizodi, kad Šveikam tika pavēlēts trīs...

Foto

Lietuvas gambīts Latvijā: dūriens mugurā, nevis pliķis sejā

Reti kad Latviju pāršalkusi skandaloza ziņa paliek bez vadošo amatpersonu, nozares pārstāvju vai sociālo partneru komentāriem. Tomēr viens...

Foto

Ko rāda lielāko pelnītāju, zaudētāju, dividenžu saņēmēju TOPi

Gads aizritējis, un lasītāji atkal tiek iepazīstināti ar Latvijas TOP 100 lielākajiem pelnītājiem, zaudētājiem un dividenžu saņēmējiem, ko...

Foto

„Zem Muhameda bārdas” nav mūsdienīgi gļēva jeb, kā mēdz teikt, politkorekta grāmata

Zem Muhameda bārdas ir grāmata par islamu un vairākām valstīm, kuras šī reliģija tieši ietekmē....

Foto

Ābols no zirga tālu nekrīt, un lielas ziepes parasti briest no sīkumiem

Izlasīju rakstu par RBSSKALS praksi attiecībās ar apakšuzņēmējiem. Līdzīgs stils vērojams dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā attiecībās...

Foto

Vai Dūklava darīšanām ir alternatīva?

1991. gadā, de facto atjaunojoties Latvijas neatkarībai, lauksaimniecības politika netika veidota, kā pieklātos normālai, demokrātiskai valstij mūsu klimatiskajos apstākļos, un joprojām gan Latvijas...

Foto

Biķernieku sporta trases ”spožums” rada un radīs neatgriezenisku kaitējumu iedzīvotāju dzīves kvalitātei

Kandavā 2008.gada jūnijā savu uzņēmējdarbību uzsāka kartinga trase, kura bija uzbūvēta bez trokšņa sienas....

Foto

Grēku subkultūra. 3. Lepnības burbuļi

Viens no septiņiem t.s. nāves grēkiem ir lepnība. Pie mums šis nāves grēks izpaužas negaidītā veidā – grēku publiskās nožēlošanas procesā....

Foto

Latvijas radio valdes priekšsēdim „per procura” Aldim Pauliņam

Pateicos par Jūsu sniegto atbildi un izsaku nožēlu, ka tās saņemšanai bija nepieciešams pusotrs gads un tiesu instanču...

Foto

Par putnu medībām, piebarotiem kaķiem – putnu slepkavām un mežstrādnieku vēlmi kokus zāģēt ar putnēniem ligzdās

Neesmu ne mednieks, ne makšķernieks, taču jau kopš bērnības mežā...

Foto

Zemessargi stāv sardzē – īsi un kodolīgi. Bet ko tas nozīmē?

Šajās dienās aprit 25 gadi kopš Zemessardzes izveidošanas. Divdesmit piecus gadus Latvija ir formāli brīva...

Foto

Pārdomas, noklausoties Anitras Toomas raidījumu „Zaļais vilnis”

Šajā raidījumā tā vadītāja Anitra Tooma, jau piesakot tēmu, informēja, ka viņa kopā ar zoologu Vilni Skuju šausmināsies par...

Foto

Par likumprojektu "Grozījumi Veterinārmedicīnas likumā"

Ņemot vērā sacelto ažiotāžu ap nepieciešamajiem grozījumiem valstī obligāti noteiktajā visu suņu apzīmēšanas un reģistrēšanas kārtībā ar vairāku interešu grupu nepamatotām...