Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

L. Lapsa, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Visiem potenciālajiem suņēdājiem - fragments no Lato Lapsas grāmatas

FotoVisiem lasītājiem, kas ir izteikuši gatavību iet advokāta "suņēdāja" Induļa Balmaka pēdās un izdevības gadījumā nogaršot kādu suņa zupiņu, Pietiek ekskluzīvi publicē fragmentu no pirms dažiem gadiem iznākušās Lato Lapsas grāmatas Dzīvības un nāves Disnejlendā, kas spilgti ilustrē (arī ar autora fotogrāfijām) - kā tieši kādā Indonēzijas nostūrī suņi mēro ceļu uz eksotisku ēdienu cienītāju galda. Labu apetīti!
Lasīt visu...

3

Kādas smagas sekas radīs Belēviča "izsistie" grozījumi zāļu tirgū

FotoInterešu konfliktos ieslīgušajam veselības ministram Guntim Belēvičam otrdien izdevās Ministru kabinetā (MK) "izsist" viņa ģimenes biznesam tik svarīgos zāļu tirgus grozījumus. Īsi aprakstīšu, kam jums līdz ar to jāsāk gatavoties.
Lasīt visu...

18

Par mušmirēm Latvijas sēņu groziņā

FotoIr normālas ēdamās sēnes un ir indīgās sēnes – mušmires. Mušmirēm latīniskais nosaukums ir Amanita. Šo latviešu valodai svešādo vārdu es pēdējā laikā dzirdu diezgan bieži un nebūt ne botānikas kontekstā. Manu tēvzemi starptautiskā dziesmu konkursā pārstāv iepriekš neredzēta un nedzirdēta dziedātāja, kurai vārds ir ārkārtīgi līdzīgs indīgai sēnei.
Lasīt visu...

21

Vai tiešām suņu ēšana ir norma? NĒ

FotoNu jau liela daļa Latvijas sabiedrības klātienē vai ar mediju starpniecību ir pamanījusi divus noskumušus suņus, kuri bieži apgrozās tajās vietās, kur mājo suņšāvēji un suņēdāji.
Lasīt visu...

21

Latvieša pirmdzimtība

Foto1990. gada jūlijā sarunājos ar Vairu Vīķi-Freibergu, un sarunu ieliku Kultūras fonda Avīzē, kur toreiz biju redaktors. Vaira toreiz bija tikai gudra rietumniece un tikpat gudra zinātniece, un diez vai viņas prātā bija kļūt par Valsts prezidenti.
Lasīt visu...

21

Disidentu tehnoloģija

FotoMēdz būt dažādas sociālās tehnoloģijas – atziņu, metožu un paņēmienu kopas. Sociālo tehnoloģiju dažādību regulē komunikācijas atšķirības dažādos sabiedrības slāņos. Sabiedrība nav viendabīga, un tās socioloģiskajā atšifrējumā atklājas visdažādākie sociālie slāņi. Katram no tiem piemīt sava mentālā seja. Tāpēc katrs sabiedrības slānis izvēlas savu tehnoloģiju komunikācijā ar pārējiem sabiedrības slāņiem. Turklāt tā nav tukša iegriba, jo reālajā dzīvē komunikācijā ar katru sabiedrības slāni nākas izvēlēties attiecīgajam sabiedrības slānim vispiemērotāko (psiholoģiski vispieglaimīgāko) tehnoloģiju.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pietiek ar „Pietiek”! Ir jārīkojas

Latvijas tautas izveidotās valsts svētki ir pagājuši, un varas uzurpatori valsts pārvaldē var netraucēti turpināt sūkt Latvijas iedzīvotāju asinis. Viņu panākumu...

Foto

"Expo 2015" pārstāvis: tā ir agresīva apmelošanas kampaņa

Komandītsabiedrība Expo 2015 nevienu brīdī neesot jutusies, ka piedāvātu neadekvātus pakalpojumus vai rīkojusies pretvalstiski, - tā ilgi gatavotās atbildēs uz Pietiek jautājumiem...

Foto

Ir nekaunība. Ir liela nekaunība. Un ir Belēvičs

Man reizēm pārmet, ka manos viedokļrakstos citādi jau viss būtu kārtībā, bet ir par daudz sakāpinātu, saasinātu emociju....

Foto

Okupanti un viņu fekālijas

Timro ir pilsēta Zviedrijas austrumos, 340 kilometrus no Stokholmas, kur mājo 10 000 iedzīvotāju. Te atrodas arī viens no Zviedrijas neskaitāmi daudzajiem...

Foto

Artus, vai Jūs iestāsieties pret suņēdājiem un suņšāvējiem: atklātā vēstule Saeimas deputātam Kaimiņam

Mēs, kustība „Nost ar suņu bendēm”, sirsnīgi sveicam raidījumu „Suņu būda” ar divu...

Foto

Kaķēns, kas atteicās no… dzimtenes

Paņemot Riebiņu novada karti un savienojot uz tās trīs punktus - Pastaru vējdzirnavas, Vydsmuižas Romas katoļu baznīcu un Ceperu ezeru, izveidojas...

Foto

Vai ģenerālprokurors Kalnmeiers piesedz noziegumus: šorīt uzdotie jautājumi prokuratūras pārstāvei

Vakar, 17. maijā ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers TV3 pauda ziņas, ka KNAB darbinieki esot izmantojuši darbības metodes,...

Foto

Kapitālisma ābece pārcilvēkiem

Lai gan kapitālistiskās pārvērtības 25 gadus notiek mūsu acu priekšā un uz mūsu rēķina, reti kurš Latvijas iedzīvotājs aizdomājies par kapitālisma būtību....

Foto

Resentimentālistu pagātne, tagadne un nākotne

Vārdu „resentimentālisti” atvasinu no vārda „resentiments”. Latviešu publikācijās šos vārdus var ļoti reti sastapt. Vēl jo mazāk ir ticams, ka mūsu...

Foto

Digitālā Temīda

Rīgas apgabaltiesa ir pasludinājusi savu spriedumu vienā ilgstošā tiesvedības procesā, t.s. digitālās televīzijas lietā. Par vainīgām ir atzītas divpadsmit apsūdzētās personas, pieci apsūdzētie ir...

Foto

Daži jautājumi sakarā ar 9. maiju

Jau kuro gadu vērojot ņemšanos ap 9. maija pasākumiem Rīgā un cilvēkiem, kas tos apmeklē, man ir sakrājušies daži jautājumi...

Foto

Par informāciju saistībā ar advokāta Vonsoviča vēršanos tiesā par "noplūdināto" vēstuli

Informācijas aģentūra LETA šodien, 14. maijā informē, ka zvērināts advokāts Romualds Vonsovičs vērsies tiesā pret...

Foto

Iesniegums Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim

Šā gada 12. maijā ap pulksten 15 atrados Rīgā, Ērgļu ielā, blakus sporta namam Daugava, iepretim Drošības policijas ēkai. Man...

Foto

Pērkoņkrustieša salauztā rakstāmmašīna, jeb Drošības policijas cūcīgās metodes

Esmu cītīgs Pietiek lasītājs un aizrautīgi sekoju līdzi žurnālista Lato Lapsas drosmīgajai un reizēm pat principiālajai cīņai ar Drošības policiju....

Foto

Cik tālu ir Grieķija? Un Latvija? 3. turpinājums

Ak, cik notikumiem bagāts laiks. Valdības babuška atbrauca no Briseles un sāka sprediķot, ka jābūt ir cilvēcīgiem, jāuzņem...

Foto

Apgrieztā patiesība

Cilvēki mēdz melot, mēdz noklusēt, mēdz neskaidri izteikties. Vai tas ir labi? Ja esat šis cilvēks un vēlaties, lai citi cilvēki kļūdaini uztvertu faktiskos...

Foto

Vēstule veselības ministram, labklājības ministram un visai Latvijas valdībai

Tiesības uz veselību ir viena no cilvēka pamattiesībām. Arī Latvijas Republikas Satversmes 111.pantā ir noteikts, ka „valsts...

Foto

ES deputātu sašutums par Orbana "briesmīgo" migrācijas aptauju

Jebkura sevi cienoša valsts, uz kuras robežām pulcējas svešinieku ordas, lai tur ielauztos un iemājotu, var prasīt saviem...

Foto

Aktuāla informācija jautājumā par cienīga prezidenta iecelšanu (un cūkām)

1949.gadā Rundāles pagastā dzīvoja lasīt un rakstīt pratēji. Starp tiem bija viens vienīgs rakstīt nepratējs, kas parakstījās,...

Foto

Kāpēc es to visu daru

Domāju, ka viena daļa cilvēku tāpat to saprot, savukārt otrai daļai kaut ko mēģināt paskaidrot ir tukša laika tērēšana. Bet nu,...

Foto

Blondīnes nedarbi

Skaistā dzimuma iedalījums divās šķirnēs nevienam nav noslēpums. Katrs zina, ka mēdz būt sievietes un mēdz būt blondīnes. Katrs zina arī to, kas ir...

Foto

Kā es kļuvu par liberāli

Piedodiet, kas mani lasa, šoreiz būs garāk. Un personiskāk. Mans maizes darbs jau gadus 14 ir politika. Piekto gadu vēlētā amatā....

Foto

18. novembra fetišs un rūgtā īstenība

1. maijā Lielajā Ģildē notika LR Pilsoņu kongresa 25. gadadienai veltīta svinīgā sanāksme. Es tajā nepiedalījos, taču katrs norisi var...

Foto

Daudz laimes ceturtdaļgadsimta jubilejā, Latvija

Mūsu valstij pienākuši lieli svētki – divdesmit piecu gadu neatkarības un suverenitātes jubileja, kas atnesa mums visiem gan labklājību, gan daudz...

Foto

"Reportieru bez Robežām" paziņojums saistībā ar Lapsas un Margēvičas pratināšanām Drošības policijā

Drošības policijai nopratinot divus žurnālistus no Rīgā bāzētās ziņu vietnes Pietiek.com par it kā notikušu klasificētas...

Foto

Mēs spējām pieprasīt un atgūt brīvību – šis ir neatkarības nostiprināšanas laiks

Kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas pagājuši 25 gadi. Tieši pirms gadsimta ceturkšņa šajā dienā...

Foto

Juristu bērni un Likums

Plašu sabiedrisku rezonansi ir ieguvusi Elīnas Pupiņas slepkavības lieta. Šai procesā kā zem palielināmā stikla parādījās Latvijas tiesu sistēmas kroplums. Visās tiesvedības...

Foto

Drošības policijas informācija plašsaziņas līdzekļu ievērībai

Saistībā ar publiski izskanējušo informāciju par plāniem rīkot preses konferenci pie Drošības policijas ēkas, Drošības policija aicina plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus...

Foto

Kā Maizītis ar saviem kvaukšķiem Latviju pārtaisa par Krieviju

Diezgan paskarbs apgalvojums, vai ne? Mēģināšu iespējami īsi paskaidrot - kāpēc šāda ir mana pārliecība un kāpēc...

Foto

Atvērtās sabiedrības odiozā karikatūra

Ideologi ne vienmēr rīkojas saprātīgi. Viņi grauj ideoloģijas reputāciju un autoritāti. Sabiedrība sāk apšaubīt ideoloģijas vērtību. Sabiedrībā atskan spiedzieni par ideoloģijas nevajadzību....

Foto

Nacionālās apvienības "uzvaras dienas" maršs

Dīvainību un, šķiet, jau arī nelikumību, kas saistās ar Nacionālās apvienības (NA) darbību Latgalē, kļūst arvien vairāk. 12. aprīļa vakarā vairākas...

Foto

Virtuālā būvuzraudzība

Kopš „Maximas traģēdijas” īpaši aktuāls kļuvis jautājums par būvniecības kvalitāti un uzraudzību. Diemžēl gandrīz visa uzmanība tiek koncentrēta tieši uz ēku būvniecību, teju aizmirstot, ka...

Foto

Par kādu nozīmīgu gadskārtu: atklāta vēstule meteoroloģijas centra vadītājai

Cien. Alda Ozola, šā gada 30.aprīlī aprit gads kopš kāda interesanta notikuma. 2014.g.30. aprīlī Jūs personīgi parakstījāt...

Foto

Deputātu jautājumi Matīsam par “Rail Baltica” projekta ekonomisko pamatojumu un tā patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību

2015.gada 5.marta vēstulē (Deputātu jautājums Nr.34) uzdevām Jums vairākus...

Foto

Lato Lapsas paziņojums par šodienas preses konferenci pie Drošības policijas ēkas

Savus komentārus par vakardienas notikumiem Drošības policijā, to patiesajiem iemesliem, procesiem valstī un arī par...

Foto

Kas no acīm prom, tas no sirds laukā

Es pats diemžēl esmu bijis - un šādās tādās kategorijās esmu vēl joprojām - no visādiem kaitīgiem draņķiem...

Foto

Ģeopolitiskā realitāte un ģeopolitiskā idiotija

Mūsu valstī valdošo dāmu aboltiņu, straujumu, mūrnieču trafaretā sisināšana par „ģeopolitiskajiem riskiem” un „ģeopolitisko apdraudētību” nevar liecināt par neaizēnotu prātu. Pie...

Foto

Pērļu un ordeņu kaisīšana priekšā...

Kā mēs nonācām tik tālu, ka pērles tiek kaisītas priekšā cūkām, bet Latvijas valsts augstāko apbalvojumu izsniedz cilvēkam, kurš, laimīgi aizkūlies...

Foto

Mārcis Auziņš laikam nav piemērots prezidenta amatam

Mediķu lokā jau ilgāku laiku tiek pārrunātas ziņas par Latvijas Universitātē (LU) notikušām darbībām, kas saistītas ar LU vēlmi...

Foto

Nila republika, jeb Rīgas domi Latvijas Republikas likumi neinteresē

Rīgas domes Mājokļu un vides departaments šā gada 27. martā ievietoja sludinājumu Rīgas dome mājas lapā (https://www.riga.lv/LV/Channels/Riga_Municipality/auc/izsole-Gulbju-mājina.htm)...

Foto

Iespējamā un neiespējamā misija izglītības saturā Latvijā

Vēl nebijušā asumā Latvijā izvērsusies cīņa par ietekmes sfērām izglītībā. Lai aizsargātu bērnu tikumību un tiesības uz tikumisku...

Foto

Par Lato Lapsu un Drošības policiju: ķēķa tiesībsargiem "nolēkt" ir visai problemātiski

Pietiek regulārais komentētājs ar pseidonīmu "VSV" ir uzrakstījis izvērstas pārdomas par pēdējās dienās aktuālajām...

Foto

Kāpēc reforma pārvērtās katastrofā?

Visu šodienas nelaimju sākums jāmeklē deviņdesmito gadu sākumā. Tie kapitālistiskie revolucionāri, kam nav elementāras saprašanas par ekonomiku un politiku, izdarīja aplamāko reformu...

Foto

Atklāta vēstule par zinātniekiem un valsti

Pastāv liela vienprātība par Latvijas zinātnes kritisko stāvokli. Zinātnieku vidū ir populāri meklēt esošo apstākļu iemeslus ārpus pašu rindām. Nereti...

Foto

Iesniegums KNAB par Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē portālu

A. god. Streļčenoka kungs! Latvijas Republika 2015. gada pirmajā pusgadā ir Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts. Šajā...