Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

L. Lapsa, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Etīdes par kultūras monarhiju. Teorijas turpmākie soļi

FotoIepriekšējā etīdē bija runa par kultūras teorijas pirmajiem soļiem. Tie galvenokārt sakņojās XIX gs. nogalē un XX gs. sākumā populārajā evolucionismā. Tolaik viens no lielākajiem teorētiskajiem sasniegumiem bija atziņa, ka kultūrā tāpat kā dabā ir sastopama evolūcija. Evolucionisma korifeji bija Anglijas zinātnieki.
Lasīt visu...

18

Kāpēc Mārcis Auziņš ir ļoti labs Valsts prezidenta kandidāts?

FotoIr taču patīkami apzināties, ja Valsts prezidents ir ar tīru un patiesu sirdsapziņu pierādījis sevi līdzšinējā darbā. Mārcis Auziņš ir izteicies, ka esot uzrunāts Valsts prezidenta amatam, to darījuši kādas koalīcijas partijas pārstāvji, un M.Auziņš esot taujājis viņiem, vai to gribot tikai attiecīgās partijas šī konkrētā viena domu biedru grupa, vai visa partija.
Lasīt visu...

20

Daiļd...sēju pārkombinēšanās

FotoAizvakar valdība steigā, neuzklausot lauksaimniekus, pieņēma noteikumus* marķētas degvielas lietošanai lauksaimniecībā, bet vakar Finanšu ministrijā, tiekoties Zemkopības ministrijas, VID un lauksaimnieku pārstāvjiem, tika konstatēts pieņemto noteikumu absurdums un pieņemts lēmums rosināt Saeimai atlikt degvielas marķēšanu vismaz līdz 30. oktobrim. Kā tas varēja gadīties?!
Lasīt visu...

3

Vēlreiz lūdzam Ministru kabinetu atturēties no nepatiesu ziņu izplatīšanas un komisijas locekļu nomelnošanas

FotoMinistru prezidentei Laimdotai Straujumai, Ministru kabineta locekļiem - par Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas personālsastāvu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

1990. gada nozīme Latvijas vēsturē

Tuvojas brīdis, kad vietējās pārvaldes struktūras svinīgi atzīmēs 25 gadus kopš LPSR Augstākā padome 4. maijā pieņēma Latvijas Neatkarības deklarāciju. Mazāk...

Foto

Uzticamība, pielaide, pielaidīgums un caurspīdīgums Ministru kabinetā, Valsts kancelejas vadītāju noņemot

Diez vai Dombrovska „Vienotība” ir tā pati Straujumas „Vienotība”. Elita Dreimane, kas bija ļoti laba...

Foto

Plaša apjoma korupcija Ukrainas "Naftogaz" īstenota ar Rietumu banku starpniecību

Kāds Pietiek lasītājs iesūtījis divus rakstus no interneta portāla bne.eu, kuri, lai gan jau gadu seni, Latvijā līdz šim...

Foto

No Ukrainas "Naftogaz" aizplūdusī nauda sasaistīta ar Turcijas kuģu remonta uzņēmumu

Kāds Pietiek lasītājs iesūtījis divus rakstus no interneta portāla bne.eu, kuri, lai gan jau gadu seni,...

Foto

Praidi un „vīģes koka lapa”

Pats populārākais teiciens ar ko ikvienam, ne tikai bērnībā, bija jāsastopas neapšaubāmi ir: „Kā tev nav kauns!” Katru pieķerto nedarbu, pārkāpumu,...

Foto

Hibrīdkarš un postpadomju sabiedrība

Varētu teikt, ka vārds „hibrīdkarš” ir stabili ierindojies visbiežāk pieminēto vārdu topā vismaz tad, ja runa ir par globālo politiku un drošību....

Foto

Valsts kancelejas direktore iesūdz tiesā Vonsoviču par paustajiem apmelojumiem

Piektdien, 10.aprīlī, Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane iesniedza prasības pieteikumu tiesā pret R.Vonsoviču par goda un cieņas...

Foto

Tā runāja (rakstīja) Iesalnieks...

Sociālā tīkla Twitter lietotājs ar segvārdu Māris ben-Ūdris (@arlekiins) ir paveicis apjomīgu darbu, apkopojot iespaidīgu kolekciju ar pašreizējā Nacionālās apvienības valdes locekļa,...

Foto

Pases ir okupantiem, ne latviešiem: atklāta vēstule Valsts prezidentam, Saeimai, Ministru kabinetam un tiesību iestādēm

Griežos ar lielu lūgumu palīdzēt man, Latvijas pilsonim, atjaunot Latvijas pasi,...

Foto

Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze

Informēju, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk - Birojs) ir pabeigta pārbaude par 2014.gada 22.septembra iesniegumu (turpmāk - iesniegums) par...

Foto

Etīdes par kultūras monarhiju. Teorijas pirmie soļi

Kultūras teorija ir XX gadsimta inovācija. Ņemot vērā daudzus gadu tūkstošus ilgo cilvēces vēsturi, tas skan neticami. Saskaņā ar...

Foto

Daži nopietni jautājumi, kas Lieldienās pavīd man prātā saistībā ar Latviju kā kristīgu valsti

Kārtējās Lieldienas ir klāt. Valsts mēroga svētki, un tāpēc ir brīvdienas. Latvija...

Foto

Ārprāta anatomija, jeb Kā Latvijā darbojas importētie likumi

Visi rakstā minētie notikumi un personas ir patiesi. Saprotamu iemeslu dēļ ir mainīti personu vārdi un apdzīvoto vietu...

Foto

Ja vēlies mieru, tad gatavojies mieram, nevis karam

Lietuvā taisās ieviest obligāto militāro dienestu, jo ir noteikta sabiedrības daļa, kura uzskata, ka pastāv iebrukuma draudi šajā...

Foto

„Prudentia" un nodokļu maksātāju nauda: atklāta vēstule Kārlim Krastiņam un viņa vadītajai "Prudentia"

Nesen portālā Delfi bija publicēts Jūsu viedoklis „Kārlis Krastiņš: Kā nodrošināt godīgu konkurenci ES aviācijā?”....

Foto

Kāpēc Jelgavas dome saudzē Pēteri Salkazanovu?

Kāpēc Jelgavas dome un tās priekšsēdētājs Andris Rāviņš (ZZS) saudzē Jelgavas autobusu parka vadītāju Pētera Salkazanovu? Šāds jautājums neviļus ienāk prātā ikvienam,...

Foto

Īsas atbildes par Valsts drošības komitejas un totalitārisma zinātnisko izpēti

Īsas atbildes par Valsts drošības komitejas un totalitārisma zinātnisko izpēti - par pašu izpēti, par atlīdzību,...

Foto

Tautas nākotnes cilvēka historiogrāfiskā vadīkla

Nākotnes cilvēka koncepts latviešu kultūrā ir pazīstams. Par „Nākotnes cilvēka” izaugsmi un tāda nosaukuma romāna sacerēšanu kādreiz filosofēja Rainis. Romāns netika...

Foto

Rēzeknes domē valda totalitārais režīms, pilsēta dzīvo bailēs no sava mēra

Aicinājām uz interviju Rēzeknes domes opozīcijas deputātu Vjačeslavu Dubovski (attēlā) uz sarunu par Rēzeknes pašvaldības...

Foto

Jautājumi ekonomikas ministrei par Latvijas gāzes tirgus liberalizācijas pasākumiem

Nespēja skaidri nodefinēt Latvijas stratēģiju enerģētikas nozarē ir novedusi pie virknes nepārdomātu un pretrunīgu lēmumu, nekonsekvences un...

Foto

Es gribu labu prezidentu, un es par to gribu runāt

Jāsāk ar Bērziņa kunga pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem (protams, subjektīvi, bet tomēr), tad mēs varētu iegūt...

Foto

Laiku zīmes

Latviešu valodā ir jēdziens "laiku zīmes". Parasti ar to saprot pēdējo laiku zīmi, kad ies bojā viss materiālais, notiks otrā Kristus atnākšana. Un ir...

Foto

Tautas mežoņu jaunā mežonība

Latviešu mežonīgākā daļa šā gada marta sākumā ir pastrādājusi jaunu mežonību – uzgāzusi kārtējo samazgu spaini savas tautas izcilākajām personībām Rainim un...

Foto

Vai, pirms kāpt busiņā, jālūdz šoferim iepūst alkometrā?

Izlasīju ziņās*, ka Rīgas Pašvaldības policija ir aizturējusi tā saucamo neregulāro pārvadājumu pakalpojuma sniedzēja mikroautobusu, jo radušās aizdomas...

Foto

Nedzirdīgo savienībai - atgādinājums par sterilizētu bezsaimnieka kaķu labturību

Esam saņēmuši informāciju no Daugavpils iedzīvotājiem par Daugavpilī 18.novembra ielā 208 pagrabā mītošiem sterilizētiem bezsaimnieka kaķiem....

Foto

Tauta uz sociālā darvinisma āķa

Nesenā pāreja no sociālisma uz kapitālismu notika ar milzīgu optimismu – dzīvesprieku, ticību nākotnei, dzīves svarīguma kaismīgu izjūtu. Katram bija savs...

Foto

Nacionālajai apvienībai vēlētājs ir vienaldzīgs

Pavisam noteikti, ka nav labi 16. martā notiekošos Leģionāru piemiņas sarīkojumus izmantot kā platformu savas politiskās karjeras veidošanā. Ņemot vērā, ka...

Foto

Piecgade gada laikā?

Droši vien daudziem vēl atmiņā padomju gados tik populārais sauklis - piecgadi četros gados. Izrādās, ka Valsts augu aizsardzības dienests grasās šo rekordu...

Foto

Vai Nedzirdīgo savienībai nevajadzētu rādīt priekšzīmi nevis nežēlībā, bet līdzjūtībā?

Aicinām Latvijas Nedzirdīgo savienību (LNS) ieklausīties daugavpiliešu lūgumā un neiznīcināt bezpajumtes kaķu koloniju, kas izveidojusies LNS...

Foto

Par Satiksmes ministrijas izvairīšanos sniegt paskaidrojumus saistībā ar neatbilstībām „Rail Baltica” ekonomiskajā pamatojumā

Esam uzdevuši četrus deputātu jautājumus (Nr.1 06.11.2014., Nr.11 04.12.2014., Nr.14 15.01.2015., Nr.15 15.01.2015.)...

Foto

Cilvēcības deklarācija

Mēs par acīmredzamām un neapstrīdamām uzskatām šādas patiesības: cilvēks cilvēkam ir brālis, nevis vilks, visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un visi viņi  ir nodrošināti...

Foto

Mīti un simtgades svinības

Pagājušajā gadā atzīmējām simto gadadienu kopš Pirmā pasaules kara sākuma. Pastiprināta uzmanība tika pievērsta vēsturei un tās pasniegšanas metodēm. Reizēm mīts ir...

Foto

Sveikiņi, es no brīnumzemes!

Teju, teju būs klāt laimīgais brīdis, kad man reizi gadā izdodas atrast laiku un naudu, lai uz apmēram mēnesi aizbrauktu kaut kur...

Foto

Tautas leksiskais švaukstiskums

Latviešu kultūrā par leksisko švaukstiskumu uzskata pilnā mērā apzinātu, taču tajā pašā laikā bezjēdzīgu un ākstīgu svešvalodas lietošanu, kā arī neadekvātas terminoloģijas modīgu...

Foto

Reiz lidoja Minhauzens uz lodes pār Latviju...

2015.gada 2.martā portāls Delfi publicēja Neila Balgaļa rakstu "Caur Mārupi Rail Baltica vilciens nebrauks". Interesants virsraksts, kā arī īpatnējs autora izteiktais apgalvojums, ka...

Foto

Par tiesībām uz atšķirīgu viedokli bez histērijas

Šī gada 3.marta savā preses konferencē salīdzināju Krievijas un Latvijas varas attieksmi un konkrētās darbības pret politiskās opozīcijas redzamākajiem...