Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

L. Lapsa, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

9

VID: ja neizdodas gūt peļņu – jūs var pārbaudīt kā krāpnieku

FotoPietiek jau ziņoja, ka pēc Valsts ieņēmumu dienesta (VID) domām mobilās betona ražošanas rūpnīcas iegāde, nekustamā īpašuma pirkums, zemes nomas līgums un būvatļaujas iegūšana neliecina par nodomu veikt saimniecisko darbību, bet gan ļaunprātīgu rīcību  ar mērķi samazināt nodokļu nomaksu budžetā un iegūt fiskālas priekšrocības. Tas izriet no kasācijas sūdzības, ko VID iesniedzis  par Administratīvās apgabaltiesas lēmumu saistībā ar divu mazpazīstamu uzņēmumu - SIA Rascom un SIA Martium - pieteikumu par VID lēmumu atcelšanu, kuru tiesa apmierinājusi. Saistībā ar šo Pietiek aprakstīto gadījumu VID sniedz izsmeļošu skaidrojumu, kā šajā iestādē tiek vērtēts nodoms veikt saimniecisko darbību, kuruPietiek publicē pilnībā:
Lasīt visu...

21

Civilizētā barbarisma lūkojums. Metafizikas pieprasījums

FotoCilvēku pārdomās par sevi un ārējo vidi var ērti saskatīt divas apziņas stratēģijas. Katra apziņas stratēģija izpaužas īpaši piemērotā laikā. Tā izpaužas īpaši savdabīgi filosofijā, reliģijā, zinātnē, morālē, politikā, saimnieciskajā darbībā, sadzīviskajā atmosfērā. Viena apziņas stratēģija izpaužas pārejas laikmetā. Otra apziņas stratēģija izpaužas relatīvi harmoniska līdzsvara laikmetā. Tāds laikmets iestājas starp diviem pārejas laikmetiem un var turpināties gadu desmitiem vai gadu simtiem ilgi.
Lasīt visu...

21

Par nojūgušos veci un dievišķo velšu caurulēm

FotoParasti es cenšos to, kas man sakāms par kādu, manuprāt, svarīgu tēmu, izteikt tikai vienu reizi nedēļā. Taču psihošana - citādi nenosaukt - ap "ģeopolitiski nojūgušos" Imantu Kalniņu liek retā izņēmuma gadījumā šo tradīciju pārkāpt.
Lasīt visu...

3

Bijušā finanšu ministra Vilka loģikas vājums

FotoLatvijā ir tikai daži cilvēki, kurus skāris t.s. Latvijas veiksmes stāsta efekts. Viens no tiem ir bijušais finanšu ministrs Andris Vilks, kurš nule uzmeties par ekspertu Grieķijas valsts parādu krīzes komentēšanā. Viņš situāciju Grieķijā raksturo kātraģēdijusāgu un pauž neapmierinātību par anarhistiski noskaņoto valdību, kas pretēji Vilka savulaik piekoptajai bezierunu pakalpībai starptautisko aizdevēju priekšā cīnās par izdevīgākām prasībām un nosacījumiem savai valstij (LTV1,Rīta Panorāma, 02.07.2015).
Lasīt visu...

12

Par stukačiem un stukača dabu

FotoNesen noskaidrojās - kāds advokāts ir trakoti sašutis par to, ka ar viņa kā "Latvijas Republikas pilsoņa" parakstītu iesniegumu (precīzāks gan būtu krieviskais apzīmējums - donos) premjerei ir varējis iepazīties ne tikai adresāts, bet arī ikviens cits Latvijas Republikas pilsonis. Tik sašutis, ka, kā jau tas ar advokātiem pēdējā laikā bieži gadās, aizrikšojis uz tiesu meklēt taisnību pret donosanoplūdinātājiem.
Lasīt visu...

21

Vienīgā joma, kurā NEPLP attīsta savas prasmes, ir birokrātisku vēstuļu rakstīšana

FotoPēc turpat trīs nedēļu izmeklēšanas NEPLP ziņo par pirmajiem rezultātiem. Latvijas Radio pārkāpis likumu. Vienā raidījumā. Tieši kurš ir vainīgs, ja vispār ir, tas vēl nav zināms. Izmeklēšana turpinoties.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Latvijas Radio skan: "Izp...ts kā ministrs Rinkēvičs, gejs netīrs."

2015.gada 9.jūnijā VSIA „Latvijas Radio” programmā „Latvijas Radio 5 – Pieci.lv” raidījuma „Beidz ar pieci” laikā apzināti...

Foto

Latvijas Radio pārkāpis Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 66.panta prasības

Latvijas Republikas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai - par VSIA "Latvijas Radio" programmas "Latvijas Radio 5...

Foto

Pārbaudīt Latvijas naudas apriti ofšorā Delaverā

Reaģējot uz mediju 31. maijā publiskoto ziņu par atklāto viena miljarda eiro izzagšanu no bankām Moldovā, šo nelegālo naudu “atmazgājot”...

Foto

Ārlietu ministrija skaidro: kā Rinkēviča un kolēģu braucienam uz Fidži, Jaunzēlandi un Austrāliju iztērēti 82 tūkstoši eiro

Vairāk nekā 82 tūkstoši eiro - šādu summu Latvijas...

Foto

Meļņiku Latvija

Nesen kāds Latvijas sabiedrībā gana pretrunīgi vērtēts cilvēks man atrakstīja nelielu e-pasta vēstuli, kurā cita starpā norādīja uz, viņaprāt, ārkārtīgi nozīmīgo starpību starp "virtuālās...

Foto

Armagedons pīļu dīķī

Morālā panika ir masu mediju radīta pārspīlēta sociālā reakcija uz iespējamu, bet faktos neapstiprinātu apdraudējumu sabiedrības vērtībām. Masu mediji izmanto savu varu, lai...

Foto

NEPLP locekļu atbrīvošanas pārsūdzības lamatas - risks politiķiem

Varbūt šis jautājums liksies nevietā – vēl jau dzīvi, bet par bērēm domā, proti, nav atlaisti, bet jau...

Foto

Mēs, skolēnu padomes pārstāvji, lūdzam palīdzību, jo Saldū notiek tāda netaisnība

Viss šis stāsts sākās 2015.gada 26.februārī, kad Saldus novada pašvaldības deputāti ārkārtas sēdē nobalsoja par...

Foto

Par klausītāju nebrīdināšanu pirms rupju dziesmu atskaņošanas

Saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 62.panta sesto daļu sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbību uzrauga Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu...

Foto

Civilizētā barbarisma lūkojums. „Nabagu” libertīnisma strupceļš

„Nabagu” libertīnisms (kustība par neierobežotu indivīdu līdztiesību un brīvību) ir nonācis strupceļā. Svarīgs iemesls ir „nabagu” izpalīgu „kreiso” kustību idejiskā...

Foto

Gulami iesniegums KNAB: lūdzu izvērtēt Dreimanes, Mēkona un citu personu darbības

Lūdzu izvērtēt personu grupas –  bijušās Valsts kancelejas (VK) direktores Elitas Dreimanes, viņas bijušā palīga...

Foto

Kad nelīdz nedz Lembergs, nedz pieredze...

Ar lielu pompozitāti jūnija sākumā tika pieteikta žurnālistes Agneses Margēvičas divu publikāciju sērija Pielaižu biznesmeņi, kas vērsta pret atsevišķiem Drošības policijas...

Foto

Farss ar spiegiem-teroristiem

"Nez kāpēc tie vācieši uz mani skatās tik aizdomīgi," pie sevis bažīgi domāja Štirlics, slājot pa Unter den Linden ar budjonovku galvā un velteņiem kājās...

Foto

Par dziesmas „Mauku mājā luktur’s spīd” atbilstību sabiedriskā medija programmai

Saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 62.panta sesto daļu sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbību uzrauga Nacionālā...

Foto

Nāvējošā suņu slimība un tās cēloņi: paskaidrojums Veterinārārstu biedrības vadībai

Latvijas veterinārārstu biedrības Valdes priekšsēdētājai M. Vidužas kundzei, Profesionālās ētikas komisijas vadītājai I. Pētersones kundzei -...

Foto

Sajūsmināties par "cīņu" ar sistēmu nav nekāda pamata

Par lato lapsas u.tml. buividu "cīņu" ar sistēmu. Tiem, kuri vēl nav sapratuši sabiedrības pārvaldes būtību: sajūsmināties par...

Foto

Dženderiskā Hirosima pār Eiropu

Tā tika nodēvēta neomarksistisko ideju ietekmēto spēku ofensīva Eiropas Parlamentā - 9.jūnija balsojums par postošās džendera ideoloģijas nostiprināšanu. Tā nosaukums "ES stratēģija...

Foto

Vēlreiz par tikumību un mīlestību

XIX gadsimta divdesmito gadu beigās parīzieši arvien lielāku uzmanību sāka pievērst Parīzes lielākās un vecākās celtnes stāvoklim. Par “Parīzes sirdi” dēvētā...

Foto

Tiesiskuma apziņas līķis

Attieksmei pret latviešu tiesiskuma apziņu ir jābūt drosmīgai, pārliecinošai, kategoriskai un nelokāmai. Latviešu tiesiskuma apziņas vērtējumā nav vajadzīga etniskā pielīšana, diplomātiskā izlocīšanās un...

Foto

Par Latvijas tiesu ķēķi: kā valsts atsakās no tai "nevajadzīga" nama

Šī ir vēstule Latvijas Republikas tieslietu ministram Dz.Rasnača kungam, Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājam I.Bičkoviča...

Foto

Pēc kā tas izskatās, jeb ko ziņās nestāstīs - 2

Nedomāsim - vismaz šī raksta ietvaros - masu ziņu manierē, kur ir pēc attiecīgajām politiķu simpātijām...

Foto

Ko mēs jums varam droši apsolīt

Domāju, ka pēc mūsu politiskās "elites" reakcijas uz publikācijām par Drošības policijas amatpersonu "ēnas pusēm" pat vislielākajam optimistam nevarētu būt...

Foto

Par cilvēkiem, kurus ministram Kasparam Gerhardam svētdien "neizdevās apbraukt"

Svētdien, 7.jūnijā, kā katru gadu nu jau kopš 2008.gada trīs Vecīgas katoļu draudzes, svinot Kristus Miesas un...

Foto

Vai deputāta neatļauta un krimināla piedalīšanās mantiskos darījumos?

Ar interesi izlasīju Pietiek žurnālistu publikāciju "Bērnu slimnīcas vadītāja, pārkāpjot likumu, reklamējusi sulu spiedi", kur norādīts, ka likums Par interešu konflikta...

Foto

Par menedžmenta praksi Bērnu slimnīcā jeb pietiks melot

Menedžmenta prakse valsts sabiedrībā ar ierobežotu atbildību „Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” varētu šķist viena no labākās prakses piemēriem...

Foto

Dimanta kungs, vai ēterā „drāzt anālā” drīkst tikai sabiedriskie mediji?

8.jūnijā Latvijas Radio 5 - Pieci.lv (turpmāk „Pieci.lv”) ēterā notika diskusija par to vai nenormatīvai leksikai...

Foto

"Norvik banka" maldina patērētājus?

Norvik banka logotipā izmanto Norvēģijas karoga krāsas, kas varētu tikt uzskatīts par patērētāju maldināšanas gadījumu....

Foto

Esmu ļoti izbrīnīts un ļoti sašutis

Mani izbrīna medijos pieejamā informācija, ka, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) skatījumā, neesmu bijis tiesīgs pieņemt lēmumu par disciplinārsodu...

Foto

Taisnīguma tabess un tā cēloņi

Globālo sociālo problēmu analītikā pašlaik visbiežāk akcentē trīs galvenās tendences. Tās ir jaunas parādības, kuras manāmi izceļas šodienas dzīvē uz planētas....

Foto

Jezebeles uznāciens jeb sievietes identitātes krīze

Kādā senā grāmatā ir stāsts par sievieti, kura uzņēmās vīra funkcijas. Šīs sievietes vārds bija Jezebele. Viņa bija nežēlīga un...

Foto

Par "krāsainajiem" migrantiem

Nav "slidenākas" tēmas Rietumu pasaulē kā starprasu attiecības un ar to saistītās problēmas. Šajā rakstā apskatīšu vienu no tās aspektiem - White flight. Tā...

Foto

Paldies tev, Romēna, par darbu Bērnu slimnīcā

Pagājušonedēļ Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētāja, zāļu tirgotāja Anda Čakša (attēlā pirmā no labās) ar reketam līdzīgām metodēm izēda no...

Foto

Akadēmiskā vardarbība un varas pozīciju izmantošana – vai tādi būs LU nākamie četri gadi?

4.jūnijā Latvijas Universitātē notiks nozīmīgākais četrgades notikums – rektora vēlēšanas. Tajās par...