Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

PIETIEK, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Aicinājums nekļūt par soģiem

FotoIzdevniecība Dienas Grāmata ir laidusi klajā Lato Lapsas grāmatu Zem Muhameda bārdas – pie lasītajiem ir nonācis darbs, kurā autors ir apkopojis savus iespaidus par Izraēlu, Palestīnu, Turciju, Irānu, Ēģipti, Jordāniju un Sīriju.
Lasīt visu...

21

Kāpēc valstij nav intereses par jaunatnes praktisko izglītošanu

FotoMan atvēlētais laiks iztek, un, kā zinātnieki ir izteikušies, ja tu savas zināšanas nenodod nākamajām paaudzēm, tas ir veltīgi nodzīvots mūžs. Nevaru teikt, ka nav apguvuši no manis zināšanas, un jaunieši, paša bērni un citi darba veicēji ir izglītojušies tālāk un ieguvuši pat ļoti labus rezultātus, nekļūstot par ierēdņiem, ne deputātiem,- domāju, tas ir no smagā un reizē ieinteresētā darba iemaņām.
Lasīt visu...

21

Graudi un pelavas epohālajā pārejas laikmetā

FotoCilvēki mēdz dažādi izsacīties par ražu. Vieni izsakās par sēklinieku ražu. Citi izsakās par intelektuālo ražu, metaforiski apkopojot prāta idejiskos rezultātus.
Lasīt visu...

12

Kāpēc valsts pārvaldē ir tik daudz negodīgu cilvēkveidīgu būtņu

FotoPajautājiet paši sev! Kāpēc Latvijā valsts pārvaldē, deputātu krēslos utt. ir tik daudz negodīgu cilvēkveidīgu būtņu?! Tikai tāpēc, ka Latvijā cilvēki ir bailīgi, vienaldzīgi pret līdzcilvēku problēmām un nesaprot, ka Latvijā varu ar PSRS laikā izskoloto juristu palīdzību ir uzurpējuši bijušās PSRS nomenklatūras pakalpiņi/kolaboranti. Lai šo situāciju mainītu, ar Saeimas deputātu vēlēšanām nepietiek, jo Latvijā visas politiskās partijas ir pamatīgi apķēzījušās un kļuvušas par likumīgo zagļu (Vor v zakoņe) kabatas partijām.
Lasīt visu...

20

VID liekulības PR

FotoAtverot VID internetvietnes sākumlapu https://vid.gov.lv/, neredzam gandrīz neko citu kā informatīvu banneri "Atgūsti pārmaksātos nodokļus". VID liekulības PR – tipa, re, kādi mēs esam draudzīgi - atgriežam naudu:).
Lasīt visu...

21

Vai valstī izveidotās sistēmas darbojas tautas un cilvēka interesēs?

FotoLatviju mēs uzskatām par tiesisku valsti. Latvija LR Satversmē ir deklarēta par demokrātisku un tiesisku valsti. Ieskatoties Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļā „Cilvēka pamattiesības”, rodas virkne jautājumu, un viens no būtiskākajiem: vai tiek realizēts princips - vienlīdzība likuma un tiesas priekšā?
Lasīt visu...

6

Par Robežsardzes virtuvi, ko Rīgas priekšniecība negrib redzēt

FotoPēdējā laikā publiskajā mediju telpā un sociālajos tīklos ir kļuvis populāri dalīties ar informāciju un apspriest situāciju Valsts robežsardzē (VRS) un tās sastāvā esošajās vienībās. Plaši tika apspriesta Valsts robežsardzes koledžas priekšnieka A.Liepiņa persona. Pirms amata iecelšanas termiņa pagarināšanas daudz tika runāts par VRS priekšnieka N.Garbara (attēlā) vadības stilu, par attiecībām starp robežsargiem un to tiešajiem priekšniekiem. Neapšaubāmi, problēmas Valsts robežsardzē ir samilzušas, - visu tālāko gan lūdzu uzskatīt tikai un vienīgi par manu personisko viedokli un versiju.
Lasīt visu...

21

Obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas koncepcija

FotoDetalizēti un ar aprēķiniem pamatoti Latvijas Bankas priekšlikumi veselības aprūpes finansēšanas modeļa sakārtošanai apkopoti "Obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas koncepcijā".
Lasīt visu...

6

Kas slēpjas aiz Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fonda?

FotoGribu atgriezties pie rakstā “Par sistēmu, kurā darbojas sliktie maksātnespējas administratori” pieminētā un nekur nereģistrētā Baltijas Amerikas Uzņēmējdarbības fonda bez reģistrācijas Nr., ar norādīto adresi - Rīga, Antonijas iela 7. Kas patiesībā tur slēpjas?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Kas Latvijā notiek ar dzelzceļa prettrokšņu ekrāniem (skaņas sienām)?

Jau daudzus gadus tiek solīts, ka tiks izveidotas skaņas barjeras (http://m.la.lv/kengaraga-slapes-vilcienu-troksnus%E2%80%A9/ ), bet viss tiek apzināti novilcināts. Skaidrs, ka...

Foto

Viens, divi, trīs… Tu vari arī nebūt brīvs. Drīz. Lato Lapsa “Zem Muhameda bārdas”

Mani vienmēr ir pārsteidzis tas, kā cilvēki pakļaujas no pirksta izzīstajam, kaut kur...

Foto

Deģenerātu provokāciju panākums

Ministru kabineta apstiprinātais dokuments „Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība” (turpmāk – V[adlīnijas]K[ārtība]) ir...

Foto

Aicinu izvērtēt labklājības ministra Jāņa Reira ciniskos izteikumus

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs! Sabiedrisko mediju portāls publicējis labklājības ministra J.Reira ciniskos izteikumus 2016.gada 12.jūlija Invaliditātes...

Foto

Rēķins-pārsteigums un attieksme-pārsteigums no "Rīgas namu pārvaldnieka"

Pastāstīšu, pie kādas absurdas situācijas var novest neapdomīgas vai lobētas Ministru kabineta noteikumu nr.1013 izmaiņas un kā to Rīgas namu pārvaldnieks realizē...

Foto

Jurašs pats neko pārkvalificēt nespēj – ar kādu tad nolūku viņš paziņoja par miljona kukuli?

Ņemot vērā lasītāju izteikto interesi, Pietiek šodien publicē abus šajās dienās Korupcijas novēršanas...

Foto

Par zālēm, valsti un mums pašiem

Taisnība ir uzvarējusi. Mana sieva Valija savas veselībai un dzīvībai nepieciešamās zāles ir saņēmusi. Un mēs esam ļoti pateicīgi visiem,...

Foto

Neliels uzņēmums tiek klāt teju visu Latvijas iedzīvotāju medicīniskajiem datiem

Pieļauju, ka daudziem tas būs pārsteigums tāpat kā man, kad to uzzināju. Izrādās, šogad izveidota datu...

Foto

Atklāta vēstule Latvijas Republikas tieslietu ministram Dz. Rasnača kungam

Atsaucoties uz Jūsu publiskajā telpā LTV 1 (17. maija raidījumā 1:1) sniegto paziņojumu, kurā paudāt nosodījumu zvērinātu tiesu...

Foto

Iekšlietu darbinieki, neļaujiet sevi iebaidīt par savu tiesību aizstāvību

Dārgie draugi, cienījamie kolēģi, paziņas un visi interesenti! Lūdzu, šo vēstuli izsūtīt visiem saviem draugiem, paziņām, kuriem...

Foto

Ko nosaka jaunās "Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas"

Ņemot vērā lasītāju interesi, Pietiek šodien publicē jaunās Kārļa Šadurska vadītās Izglītības un zināntes ministrijas izstrādāto "Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un...

Foto

Premjera kungs, neļaujiet Reiram iznīcināt „Kalkūnus”

A. god. Ministru prezidenta kungs, šī gada 9. februārī Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr. 91 “Darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība”...

Foto

Grēku subkultūra. 1. Morālais receklis

Veidot zināma formāta tematisko kopu intriģē jaunie dzīves novērojumi. Jaunie dzīves novērojumi, saprotams, nav iespējami bez jaunām dzīves reālijām. Tātad bez...

Foto

Mazas pārdomas par manu tautu

Dabā viss ir pakļauts cikliskumam. Kaut kas rodas, attīstās, sasniedz spēju maksimumu (uzplaukumu), tad noplok, līdz kādā brīdī izzūd pavisam....

Foto

Ikvienam dzīvokļa īpašniekam ir jārūpējas par savu īpašumu

SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) ir skumji lasīt publiski pausto, ka cilvēku uzticība tiek izmantota ļaunprātīgi – kā...

Foto

"RNP" - shēmotāji vai "pofigisti"? Kā pensionāre gandrīz bez dzīvokļa palika

Nebiju domājusi, ka tik drīz atkal nāksies pieminēt mammu. Bet pienāk laiks, kad reiz tik...

Foto

Mana policija mani… nē, ne jau pabrīdina un pasargā

Lai gan es vairs nevaru atgriezt bērniem ticību, ka Latvijas policija palīdzēs, tomēr es varu bērniem parādīt,...

Foto

Margarita. No Rīgas

Viņa piedzima Rīgā, 19.gadsimta beigās jūgendstila namā Vīlandes 1, ko rotā zīmīgs dekors - velna galva… Viland… Voland… Jeļena Nirenberga kļuva par Mihaila Bulgakova mīļoto...

Foto

Tieslietu ministram marasmātiski selfiji svarīgāki par tiesisko nihilismu pārraugāmajās nozarēs

Jau gadu desmitiem ierasts, ka t.s. politiķi un viņus apkalpojošie prestitūti, runājot par ekonomiku, vai katrā...

Foto

Kaspar Foigt, ar kādām tiesībām jūs esat publiskojis personas vārdu un uzvārdu?

Datu valsts inspekcija veic pārbaudi par to, ka interneta vietnē https://laacz.lv https://laacz.lv/f/misc/lamuvardi/list/805 (turpmāk -...

Foto

Tieslietu ministrs ir parādā nodokļu maksātājiem naudu un demisiju

Latvijas Republikas tieslietu ministrs ir izmantojis ministrijas transporta līdzekli, lai, veicot pārcelšanos, pārvestu skapi. Pietiek ir palūdzis Tieslietu ministriju...

Foto

Ko darīt latviešu konservatīvajiem spēkiem izvirtību uzspiešanas sakarā?

Gan pasaulē, gan Latvijā turpinās nesaudzīga cīņa starp neoliberālajiem un konservatīvajiem spēkiem. Neoliberāļi pakāpeniski, metodiski un pārliecinoši ievieš...

Foto

Patoloģijas socializācija jeb stulbuma šķaudīšana

Stulbums ir psihiskā nelaime. Ikdienišķajā izpratnē un sarunvalodā stulbums ir tas pats, kas muļķība, bezjēdzīga darbība, uzvedība, nespēja saprast, domāt, risināt...

Foto

"Neko nezinošo" dumpis

Žurnālā Foreign Policy Magazine Ārlietu padomes (Council on Foreign Relations) loceklis Trobs (James Traub) nesen publicēja rakstu: "Ir laiks elitei pacelties pretstāvei stulbajām masām" (It’s...

Foto

“Saskaņa” nemaz nevēlas būt pozīcijā, nav gatava atbildēt par konkrētām nozarēm

Pirms astoņiem gadiem ienācu politikā, lai izlietotu savas zināšanas pilsētas labā. Kad “Saskaņa” Rīgā pārņēma...

Foto

Uzsākta parakstu vākšana pret apcietinājumu Ansim Ataolam Bērziņam

2016. gada 5. jūlijā portālā change.org uzsākta parakstu vākšana par apcietinājuma atcelšanu biedrības 13. janvāris valdes loceklim Ansim Ataolam Bērziņam....

Foto

Vēlreiz par Islandi. Un futbolu

Beidziet māžoties uz piesaukt ik uz stūra Islandes futbola revolūciju! Dažs labs nedēļu no vietas TV un radio par to vien...

Foto

Par komunikācijas stratēģijas izstrādes iepirkuma pārtraukšanu

Pietiek saņēmis savdabīgu Dzintara Rasnača vadītās Tieslietu ministrijas "atbildi" uz diviem ministram uzdotiem jautājumiem - vai Tieslietu ministrijas iepirkums par komunikācijas...

Foto

Es vairs neesmu „Inspired”

Pirms mēneša mēs nodibinājām jaunu digitālā mārketinga aģentūru, kurā darbu uzsāka gandrīz viss iepriekšējais Inspired Digital kolektīvs (izņemot vienu cilvēku). Tā pati komanda tiem...

Foto

Valsts robežsardze turpina nepamatoti piemērot disciplinārsodus darbiniekiem

2016. gada 30. jūnijā Administratīvā rajona tiesa Rēzeknē apmierināja Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrības (LIDA) pieteikumu, kas iesniegts arodbiedrības biedra...

Foto

Kāpēc „astoņkājis” var neuztraukties? Tāpēc, ka „astoņkājis”

Pēc dažām dienām būs pagājis mēnesis kopš brīža, kad Aivars Lembergs no Ventspils – ij nemēģināšu precīzi pateikt, kas...

Foto

Vēstule tiesībsargam un atbildīgajai ministrijai – par ārstu komisiju un informācijas "sniegšanu"

Sakarā ar to, ka 2014.gada lēmumā par invaliditātes piešķiršanu norādīts, ka atkārtotai ekspertīzei dokumenti...

Foto

XXI gadsimta ES dalībvalstī cilvēka atrašana aizņem gandrīz 5 stundas

Šīs vēstules iemesls ir decentralizētas un neapkopotas ārkārtas situācijas datu bāzes stāvokļa novēršana Latvijas Republikā....