Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

L. Lapsa, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Arī miljonāriem vajadzētu parūpēties par gaisu glābšanas vestē

FotoVai jūs zināt, kā izskatās Josifs Apts? Arnis Riekstiņš? Vadims Telica? Varētu šķist dīvaini, ka nezināt, - visi trīs ir jaunā, šodien prezentētā Latvijas 100 bagātāko cilvēku saraksta pirmajā desmitniekā, viņu īpašumu kopvērtība aplēsta gandrīz 200 miljonu eiro apmērā. Iespaidīga summa, kam atbilst iespaidīga uzņēmējdarbība.
Lasīt visu...

21

Pārdomas par Latvijas posta iemesliem Ināras Mūrnieces zemiskās rīcības publiskošanas sakarā

FotoDiemžēl esam nodzīvojušies tik tālu, ka rodas nepieciešamība skaidrot ābeces patiesības. 10.11.2014 internetā tika publicēts Artura Priedīša (1946) raksts, kurā viņš nosauc jauno Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (1970) no Nacionālās apvienības par nelieti, jo viņa 2010.gada janvārī kā žurnāliste piezvanīja viņam un, tēlojot pozitīvu ieinteresētību, izvilinājusi informāciju, bet pēc tam publicēja galēji negatīvu un nomelnojošu rakstu („Latvijas pilsonības jūgā”). Abi raksti pieejami te: http://infoagentura.wordpress.com/2014/11/10/inaras-murnieces-nelietibas-piemers/.
Lasīt visu...

12

Varbūt mēs jau esam okupēti

FotoKrievija patiesībā jau ir okupējusi Latviju - tikai tas noticis tik nemanāmi, ka mēs to varam konstatēt tikai pēc netiešām pazīmēm, kas ir saskatāmas un apzināmas, tikai palūkojoties no malas, vēlams, neieinteresēti un cik necik objektīvi.
Lasīt visu...

13

Kāpēc gan pārcelt Perinatālās aprūpes centru uz bērnu slimnīcu?

FotoMēs, VSIA "Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcas" Perinatālās aprūpes centra (PAC) darbinieki lūdzam Jūs, veselības ministra kungs, izskatīt šo situāciju: pēdējā laikā P.Stradiņa slimnīcas vadība ļoti aktīvi apspriež iespēju pārcelt PAC no P.Stradiņa universitātes slimnīcas ēkas uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Vienības gatvē telpām.
Lasīt visu...

6

Par "airBaltic" 14 miljonu eiro peļņu pirmajā pusgadā

FotoAirBaltic 2014. gada pirmajā pusgadā strādājusi ar 14 miljonu eiro tīro peļņu. Lidsabiedrība arī paaugstinājusi sākotnējo tīrās peļņas prognozi visam gadam.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Paši ārda, paši irst

Politiķa vājumu visuzskatāmāk apliecina uzvaras skurbulis. Demonstratīvā dižmanība, kādā jaunās valdības locekļi steidz mainīt vadību uzņēmumos ar valsts kapitālu, lielāko ļaunumu nodara...

Foto

Latvijai patiešām labi klāsies tad, ja labi klāsies visiem tās ļaudīm

Novembris ir mūsu valsts likteņmēnesis. Tajā ik gadu pieminam savus varoņus – Latvijas neatkarības izcīnītājus....

Foto

Daudz laimes Mātei Latvijai

Vēlos sveikt visus tautiešus, draugus, domu biedrus, līdzcilvēkus un tuviniekus lielākajos svētkos - mūsu mātes Latvijas dzimšanas dienā....

Foto

Klikšķis, kas Latvijai vajadzīgs

Mūsu mīļās Latvijas 96. dzimšanas diena. Laiks, kad cilvēki dalās ar citiem, par ko viņi ir lepni. Portāls Delfi piedāvā 96 iemeslus, ar ko...

Foto

Vai Krievija ir gatava konfrontācijai ar Rietumiem? Militāri politisks apskats

Ukrainas notikumu kontekstā tiek „zīmēti” dažādi apokaliptiski scenāriji, sākot no Baltijas valstu okupācijas un beidzot ar...

Foto

Vidusšķiras attīstībai – ražošanas bāzi

Jaunās valdības veidošanas procesā un arī pieņemtajā deklarācijā ir izskanējusi doma, ka tagad Latvijas attīstībā notiks izrāviens. Gribētos, lai tā arī...

Foto

Vara bungu rībināšana un sociālā ekoloģija. Pirmā eseja

Globālo sociālo problēmu analītikā šovasar uzziedēja jauna tēma – III Pasaules kara tēma. Turklāt uzziedēja momentā visā savā...

Foto

Drosme?

Tas, ka Rinkēviča kungam patīk nevis Karlīnas, bet Kārļi, bija zināms jau gadiem ilgi - un atvainojiet, visi mīļie latvju homofobi, bet, piemēram, es tur...

Foto

Ļaujiet lidostai normāli strādāt

Mēs, starptautiskās lidostas Rīga darbinieki un LR lidostu darbinieku arodbiedrības pārstāvji, lasot publiskajā telpā nomelnojošo informāciju par lidostas darbu, vēršamies pie jums,...

Foto

Cietums par vārdiem "es neesmu musulmanis"

Nē, tas nenotika kaut kur Irākā, kalifāta zonā. Tas atgadījās tepat Eiropā, mums daudziem pazīstamajā Stanstedas lidostā Londonā. 75 gadus...

Foto

Ko Āboltiņa darīja Itālijā savā pēdējā komandējumā Saeimas priekšsēdētājas postenī

Kad Solvita Āboltiņa pēc izsvītrošanas 12. Saeimas vēlēšanās uz dažām dienām pazuda, viņas partijas biedri paklusām...

Foto

Cilvēka saskaldīšana

Kaut kur no Austrumiem ir atnākusi atziņa, ka Viss ir Viens - viss atrodas vienotā mijiedarbībā un veido Vienotu Veselumu. Vienotais Veselums atrodas līdzsvarā...

Foto

Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?

Esmu pārliecināts, ka Latvijā tas ir retorisks jautājums. Latvijā atbilde ir apstiprinoša: jā, nelietis Latvijā var būt parlamenta priekšsēdētājs. Latvijā...

Foto

Etīdes par kultūras monarhiju. Ministrijas anahronisms

Ņemot vērā kultūras vismodernāko definīciju, Kultūras ministrija ar pašreizējo nosaukumu pārvēršas anahronismā – pagātnes paliekā un novecojušā valstiskā struktūrā. Atceramies,...

Foto

Atgadījums ar vārda brīvību pie zilās Donavas

Oktobrī Budapeštā noticis nacionālistu un tradicionālistu kongress "Eiropas nākotne". Iniciators - The National Policy Institute (ASV) vadītājs Ričards Spensers (Richard Spencer),...

Foto

Sociālā atbildība dibeneiropas stilā

Pirmdien Latvijas valstij piederošā SIA Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca izdarīja kaut ko tādu, kas kārtējo reizi apliecināja, kādā dibeneiropas valstī mēs...

Foto

Varaskāre Nacionālās apvienības stilā

Pagājis mēnesis, kopš esam ievēlējuši jauno Saeimu, taču joprojām atrodamies krustugunīs, kas tiek izšautas no Latvijas sadalītās sabiedrības dažādām frontes pusēm. Nu...

Foto

Artusa (Artura) Kaimiņa pirmā runa Saeimā

Labdien, cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Labdien, cienījamie Saeimas deputāti! Labdien....

Foto

Būt vai nebūt reformām veselības aprūpē?

Apstiprināta Laimdotas Straujumas jaunā valdība. Veselības ministrs - ārsts un farmaceits, bioloģijas zinātņu doktors, uzņēmējs, kolekcionārs, mecenāts Guntis Belēvičs. Kad...

Foto

Deklarācija par Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību

Partija "Vienotība", Zaļo un zemnieku savienība un Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!" - "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" ir vienojušās...

Foto

Par sociālo atbildību

Pirmkārt,  mūsu mērķis, publicējot šo konkrēto informāciju, bija nevis kādu nosodīt un tiesāt, bet informēt sabiedrību, ļaujot katram pašam pārdomāt, kas ir kas,...

Foto

Par vienlīdzīgu attieksmi pret Otrā Pasaules kara karavīriem

Mēs esam uzaicināti izteikt savu attieksmi pret iesniegto likumprojektu „Par Otrajā Pasaules karā mobilizēto personu statusu", kas būtiski...

Foto

Kā interesēs strādāja 11.Saeima?

Kā interesēs tad 11.Saeimā ievēlētie deputāti ir strādājuši kopš sanākšanas 2011.gada 17.oktobrī, ja 11.Saeima kopumā pieņēmusi 910 likumus, no tiem 129 jaunus...

Foto

Jaunā sociālā sintēze jeb morālā idiotisma fanfaras

Valsts un tās nācijas autoritāti nosaka ne tikai racionālā un radošā prāta dažāda veida progresīvi sasniegumi, bet arī spēja...

Foto

Saprotiet taču izmisušu sievieti labākajos gados

Es domāju - beidzot ir jāteic kāds vārds, aizstāvot Saeimā svaigi iespraukušos deputāti, kurai pašlaik jāizcieš vēl nebijusi nomelnojumu, apvainojumu...

Foto

Paldies 11. Saeimai par izmaiņām tabakas likumā

Latvijas likumdevēji 3. lasījumā nobalsojuši par būtiskāko normu– jebkura cilvēka tiesības uz veselību un tīru gaisu ir prioritāras pār...

Foto

Par Valsts policijas amatpersonu rīcību

Iekšlietu ministrijā šā gada 16.septembrī tika saņemts Jūsu iesniegums ar lūgumu sniegt skaidrojumu par Valsts policijas amatpersonu rīcību gadījumos, kad operatīvais...

Foto

Vidusšķiras attīstībai – labu izglītību

Kaut gan Latvija gandrīz gadsimta ceturksni ir neatkarīga valsts, ekonomiskā pacēluma vietā joprojām mīņājamies uz vietas. Nav gaidītās spozmes arī izglītībā....

Foto

"Sadales tīkls" nav nekāds "Latvenergo"

Vēlamies precizēt, ka 2014. gada 23. oktobra LNT raidījumā 900 sekundes piedalījās AS Sadales tīkls valdes loceklis Ilvars Pētersons, kas Latvijas Atjaunojamās enerģijas...

Foto

Kādas grāmatas bēdīgais gals, jeb kā, veidojot valdību, latviešiem tikt pie lauku olām

Eiropas Savienības Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ir lielisks instruments, bet Latvijā to izmanto...

Foto

Psihologu karš

Mēdz teikt, ka „karā uzvarētāju nav”. Varam tam ticēt, varam neticēt, varam to ignorēt. Taču šis teiciens ideāli iederas gadījumā, par kuru ir šis...

Foto

Etīdes par kultūras monarhiju. Izpratnes mocības un prieks

Kultūras vismodernākā definīcija tautiešiem var sagādāt izpratnes mocības. Nav viegli ievērot regulu „pietiek nemācīties, pietiek nezināt, pietiek dzīvot...

Foto

Par Sērdienīti – Veselības ministriju – un bagātajiem vienoti zaļi nacionālajiem preciniekiem, kas šo negrib ņemt

Profesore Gunta Ancāne savās lekcijās stāsta, kāda ir atšķirība starp...

Foto

"Latvenergo" pārstāvis ir melojis Latvijas sabiedrībai

Šodien 2014.gada 23.oktobrī LNT raidījumā 900 sekundes kārtējo reizi sakārāmies ar mēģinājumu maldināt sabiedrību par atjaunojamās enerģijas ietekmi uz elektroenerģijas cenu. Raidījuma...

Foto

Atvadu vārdi par cilvēku futrālī

Latvijas tautai uz pāris nedēļām ir jauns politiskais varonis - vārdos taisns, drošs un ņiprs....

Foto

Īsa pamācība Lembergam - valsts budžeta ābece

Visi zina baronu Minhauzenu, kas ieguvis pasaules slavu ar saviem neticamajiem stāstiem, bet daudzi varbūt nenojauš, ka mums Latvijā...

Foto

Paldies par atzinību mīļotajam Ministru kabinetam

Nekad neesmu bijis tik pagodināts kā vakar, kad Ministru kabinets nolēma man pasniegt savu Atzinības rakstu. Nu, varbūt neesmu bijis...

Foto

Par ko Vilks apvainojies uz Lembergu

2010. – 2011.gados es publiski aicināju toreizējo finanšu ministru Andri Vilku sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem pieprasīt daļēju Latvijas valsts parāda...

Foto

Vai FKTK Zakulis pirms diviem gadiem melojis sabiedrībai “Norvik” sakarā?

Tieši pirms diviem gadiem FKTK izplatīja paziņojumu, kurā apgalvoja, ka ilgstoši nestabilajā Norvik bankā esot beidzot ieguldīts kapitāls:...

Foto

Kā katrs no Saeimas deputātiem "atstrādās" samaksāto labo algu?

Ir ievēlēta 12. Saeima. No jauna ievēlētie deputāti un pārvēlētie deputāti ir stāvā sajūsmā par vēlēšanu rezultātiem....

Foto

Ko tad citu jūs gaidījāt?

Pirmdienas vakarā šķita, ka tviterī un lielāko portālu komentāru slejās visiem labi zināmajam Latvijas vienīgajam marsietim pēkšņi ir pievienojies milzīgs pulks...

Foto

Kāpēc pirkt Sutas gleznu par 45 500 eiro?

Aizvadītajā sestdienā tikai "savējiem" vien saprotamas un tā pa īstam saskatāmas kaislības sita augstu vilni izsoļu nama "Mākslas...

Foto

„Panorāmas” tauta melnās ēras priekšvakarā

Nesenajās parlamenta vēlēšanās apmierināti nobalsojušo elektorātu uz ielas gaidīja laipnas meitenes. Viņas dežurēja pie vēlēšanu iecirkņiem, lai visiem uzdotu vienu jautājumu:...

Foto

Puisis izvēlējies nepareizu atdarināšanas subjektu...

Esmu vīlies politiķī, kurš augstprātībā un paštaisnumā mēģina sacensties ar smagsvaru Solvitu Āboltiņu. Skumji, jo puisis izvēlējies nepareizu atdarināšanas subjektu....

Foto

Sakiet paldies Āboltiņas kundzei

Jums varbūt šķita, ka viens no spilgtākajiem aizvadīto priekšvēlēšanu debašu tēliem ir Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kas lien vai no ādas ārā, lai tikai...

Foto

Šlipste nemelo, jeb politiķu stila vēstis

Runājot par mūsu politiķu stilu, īpašs bija šis priekšvēlēšanu laiks, kuru var pielīdzināt dzīvnieku meklēšanās brīdim dabā, kad katrs izrādās,...

Foto

Diskriminācijas murgs

Biju pārliecināts, visu, kas likumīgi pienākas, vajadzētu saņemt tāpat kā pensionāriem pensiju un strādājošiem algu. Bet izrādās, ka tomēr tā nav....

Foto

Ap augstprātīgo Goliātu un Latgales Dāvidu

2011.gada 17.oktobris, iepriekšējās Saeimas pirmā darba diena, negaidot izvērtās par nozīmīgu atskaites punktu jaunāko laiku Latgales vēsturē – deputāti Igaunis...