Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

L. Lapsa, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

4. maija Republikas nodevīgā politika

FotoŠo politiku caurauž nepārtraukta divkosība. Neatkarības atjaunošanas deklarācijā gan ir uzsvērts, ka tiek atjaunots 1918.g.18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas valstiskums, bet pēctecība valsts politikā netiek īstenota.
Lasīt visu...

21

Biedrības "Latvietis" aicinājums

FotoMūsu dzīve ir kā liela buru kuģa kustība okeānā. Un pret kuģa izmēru un masu tam galā ir salīdzinoši maza lāpstiņa, ko sauc par stūri. Kurp pagriežas stūre, turp pakāpeniski maina virzienu viss lielais kuģis.
Lasīt visu...

21

Kāpēc no KNAB Juridiskās nodaļas aiziet darbinieki?

FotoVēlos jūs informēt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk - KNAB) Juridiskās nodaļas vadītāju Ievu Otomeri. Dārgie juristi - darbinieki un darba devēji, pirms ejat strādāt uz KNAB Juridisko nodaļu vai pieņemat darbā Ievu Otomeri - izlasiet to, ko es uzrakstīju, un 100 reizes padomājat - vai jums to vajag? Mēģināšu pēc iespējas objektīvāk aprakstīt visu situāciju.
Lasīt visu...

21

Vai Latvijā ir ieviests kāds slepens aizliegtās literatūras saraksts?

FotoLatvijas Republikas Satversmes 100. pantā ir teikts: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju (...)”. Ar vārdiem „tiesības iegūt informāciju” cita starpā es saprotu arī to, ka man kā Latvijas Republikas pilsonim un iedzīvotājam ir tiesības iepazīties ar citu personu paustajiem viedokļiem, dažādu publikāciju un vēstures avotu saturu.
Lasīt visu...

12

Nacionālā apvienība saņem sodu

FotoPar Nacionālās apvienības biedru negodprātīgajām darbībām sabiedrību pēdējā gada laikā esmu informējis ne reizi vien. Arī interneta vietne Pietiek tam ir pievērsusi uzmanību. Atgādināšu, ka pirms pagājušā gadā notikušajām Saeimas vēlēšanām Nacionālās apvienības Daugavpils nodaļas vadītājs Aleksandrs Korņilovs (attēlā) vairākās interneta vietnēs publicēja ar savu vārdu parakstītus rakstus, kuru autors ir šo rindu rakstītājs, ar kuru materiālu pasūtītājs nav norēķinājies līdz pat šim brīdim. Turklāt ne tikai nav norēķinājies, bet, pasūtot rakstus, nav informējis par to izmantošanas mērķiem un ne tik par to, ka materiālus parakstīs ar savu vārdu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Es nevēlos, lai Latvija ir otra Zviedristāna

Nesen Stokholmas Ekonomikas augstskolā norisinājās „QUO Tu Domā?” diskusija par to, vai Latvijai ir jāuzņem bēgļi (turpmāk – imigranti....

Foto

Magonis: kolorīta "čečenu" versija

Spriedumiem, kas sekos tālāk, esmu tikai labticīgs pastnieks. Varbūt prasts "dezas nolējējs", kas zina. Kad interesējos par Latvijas Dzelzceļa eksvadītāja demonstratīvā aresta politiskajiem aspektiem,...

Foto

Anda Geižāna "veiksmes stāsts"

Palasīju jūsu rakstu par notikušo centrā Mežaparks - par iepirkuma pieteikumu izvērtēšanu dienas laikā un 300 000 eiro apgūšanu remontdarbos mēneša laikā.  Tikai viens...

Foto

Āzi par būvnieku jeb – kā uzcelt māju, kas tūlīt jānojauc

Kā jūs domājat, cik ilgu mūžu var prognozēt svaigi uzbūvētai privātmājai Latvijā? Zemestrīces mums nav...

Foto

Veselības ministrijas iecerētā funkciju pārdale sadrumstalos farmācijas jomas uzraudzību un nākotnē prasīs papildu izdevumus

Veselības ministrijas (VM) izstrādātais rīkojuma projekts par Zāļu valsts aģentūras (ZVA) funkciju...

Foto

"Šodien mēs varam būt lepni ar paveikto..."

Atzīmējot Latvijas neatkarības atjaunošanas "de facto" gadadienu, Valsts prezidents Raimonds Vējonis aicina būt lepniem par līdz šim paveikto, aģentūru...

Foto

Prokurore Groma žurnālisti grib redzēt aiz restēm

Tā vietā, lai atkāptos no lietu, kur acīmredzams interešu konflikts, skatīšanas un pārstātu dzīvot pāri saviem līdzekļiem lepnās mājās,...

Foto

Civilizētā barbarisma lūkojums. Tautas madrigāls

Tautas madrigāls (idillisks formāts) ir nacionālisms. Nacionālisma sūtība ir radīt mierīgu, bezrūpīgu un laimīgu stāvokli vienam etnosam (tautai) un tam lojāliem...

Foto

Valsts prezidenta apsveikums Latvijas neatkarības atjaunošanas "de facto" 24.gadadienā

Pirms divdesmit četriem gadiem – 1991.gada 21.augustā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas...

Foto

Dzīvokļu īpašnieki apmaksā "Rīgas namu pārvaldnieka" izšķērdību, nolaidību un pat nelikumīgas darbības

SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) noteiktās dzīvojamo māju pārvaldīšanas maksas pamatojums nav izsekojams un...

Foto

Atsevišķākās epizodēs tiek attēlota narkotisko vielu lietošana laika posmā no pulksten. 7.00 - 22.00, kad tas ir aizliegts...

Izskatot administratīvā pārkāpuma lietu par iespējamo Latvijas Administratīvo...

Foto

Paldies Jutai Strīķei un KNAB – pensijas lielākas nekļūs, medicīnai naudas būs mazāk

Tik daudz spekulāciju un sazvērestības teoriju kā pēdējā nedēļā sen nav gadījies lasīt...

Foto

Magoņa lieta: kā, visticamākais, viss beigsies

Lasīju, ka esat pieķērušies Magoņa lietai, liekot pasvīst arī mūsu kaimiņvalsts dienestiem. Jau tad, kad tas notikās, biju domājis padalīties...

Foto

Pārdodam pienu tur, kur to var pārdot

Ņemot vērā, ka SIA Latvijas Piens ilgstoši kavējis piena naudas izmaksāšanu kooperatīvam Trikāta KS, š.g. aprīlī tika pieņemts lēmums pārtraukt piena piegādi...

Foto

Es vērsos pret Izraēlas vēstnieces pieprasījumu ierobežot vārda brīvību: runa Rīgas apgabaltiesā 2015. gada 10. jūnijā

Es, un ne tikai es, bieži uzdodu sev jautājumu, kāpēc...

Foto

Latvijas Nacionālās operas un baleta paziņojums saistībā ar Ministru kabineta lēmumu par kultūras iestāžu peļņas atmaksu valstij

2015. gada 11. augustā valdības sēdē tika pieņemts lēmums...

Foto

Civilizētā barbarisma lūkojums. Psihiskā labvēlība

Katra tauta var lepoties ar savu ieguldījumu cilvēces pastāvēšanā. Iemesls mēdz būt dažāds. Viss ir atkarīgs no tautas sasniegumiem. Katrā ziņā...

Foto

Iesniegums Straujumai: par sabiedriski nozīmīgu ēku uzraudzību

Reaģējot uz būvniecības nozares izteikto satraukumu par valdošo haosu nozarē, šī gada 9. jūlijā vērsos pie Ekonomikas ministrijas, lai...

Foto

Bēgļi: bez muļķīgiem meliem un naivām ilūzijām

Negatavojos dot savu artavu apjomīgajās un pilnīgi bezjēdzīgajās diskusijās par to, vai Latvijai pieņemt vai nepieņemt bēgļus, patvēruma meklētājus,...

Foto

Quo vadis, "Latvijas Dzelzceļ"?

Par Uģi Magoni mums viss ir skaidrs – smejies vai raudi, viņa dziesma nu ir nodziedāta. Valstij tagad steigšus ir jāsaglābj uzņēmums...

Foto

Melnā Saule

Daudzkārt sludināts un kladzināts, ka esam vienā laivā vai uz viena kuģa. Kopā ar savu valdību, ar valdības sniegtajiem saistību raportiem Eiropas Komisijai uzņemt...

Foto

Par vēstures nezināšanu

Kādreiz valdīja mīts, ka internetā visi ir anonīmi un tamdēļ neaizskarami – katrs var teikt, ko vien vēlas, un par to viņam nekas...

Foto

Dainis Rūtenbergs rīkojās satversmīgi

Apsūdzētā Daiņa Rūtenberga aizstāvja – zvērināta advokāta Alda Allika tiesas debašu runa kriminālprocesā Nr. 11087040214 Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā 2015.gada 10.augustā....

Foto

Leonarda Inkina pēdējais vārds tiesā 2015. gada 8. februārī

Es apzinos, kādā pasaulē dzīvoju un uz kurieni tā iet. "Padomju savienības žīdu katķismā", par kura fragmenta...

Foto

Atklāta vēstule: bēgļu uzņemšana – nevis apdraudējums, bet iespēja Latvijai

Tikai pagājušā gada laikā no Latvijas aizbraukuši vairāk nekā 22 tūkstoši cilvēku – aptuveni 2000 katru...

Foto

Kas tad īsti valda Latvijā (un pārējā pasaulē)?

Kas īsti valda Latvijā? Šāds jautājums ik pa brīdim pavīd mūsu prātos. Daudzi atbildi uz to meklēs valstī...

Foto

Mēs neesam vieni: saruna ar Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu

No mājas lapas ingunaribena.lv pārpublicējam interesantu un dažādos veidos pamācošu Lienes Apines (DDD - www.fronte.lv) sarunu ar tagadējo...

Foto

Apsūdziet, lai viņi taisnojas...

Portāls Pietiek plaši informē par Linarda Grantiņa aizturēšanu un varas izturēšanos pret viņu. Saņēmu uzaicinājumu uzrakstīt par pret mani izvirzīto apsūdzību, kas ir par...

Foto

Jautājumi un atbildes: bēgļi, nelegālie imigranti, ekonomiskie migranti... kas ir kas?

Diskusijas par gaidāmo 250 bēgļu uzņemšanu nebeidz rimties. Varu tikai pabrīnīties, kā pat juridiski izglītoti...

Foto

Par pretvalstisku propagandu sabiedriskajos medijos

Pēdējā laika neapšaubāma aktualitāte ir kaislības ap un par sabiedriskajiem medijiem. Esmu lasījis ekspertu, politiķu, sabiedrisko darbinieku viedokļus, bet vismaz manā,...