Iesaki rakstu: 
Esmu no tiem cilvēkiem aktīvajā politikā, kas uzskata, ka ilgstoša trešdaļas Saeimas turēšana opozīcijā ilgtermiņā vājina Latvijas demokrātiju un debilizē opozīciju. Neesmu slēpusi, ka uzskatīju par vismaz apsveramu, vismaz diskusijas vērtu Saskaņas centra (SC) dalību valdībā. Protams, ar skaidri definētiem nosacījumiem, ar apliecinātiem principiem, kuru pamatā nepārprotama Latvijas valstiskuma atzīšana.
Šobrīd nevēlos iztirzāt SC pastāvēšanas vēstures peripetijas un dažādās tiešās un netiešās norādes par saistību ar Krievijas varu. Kopš 2014. gada 1.marta Krievijas Domes augšpalātas lēmuma atļaut Putinam ievest karaspēku suverēnās Ukrainas teritorijā sākas cita politikas atskaites sistēma arī Latvijā. Pieņēmumu un pieļāvumu laiks ir beidzies. Katram Saeimā pārstāvētajam politiskajam spēkam un arī tiem jaunajiem, kas rudenī pošas uz Saeimu, Latvijas iedzīvotājiem – vēlētājiem un nepilsoņiem, ir jāatbild uz jautājumu kā vērtējama Krievijas rīcība Ukrainā. Tieši un atklāti. Par kādu cenu mēs esam gatavi labām attiecībām ar Krieviju?
Kādēļ piesaucu SC? Tādēļ, ka notikumi Ukrainā var kļūt par krustcelēm SC pastāvēšanā. Es gribētu saprast, vai, kā un kādēļ kolēģi Saeimā no SC frakcijas, ar kuriem diendienā strādājam kopā, piem., Andrejs Klementjevs, Igors Zujevs, Ivans Klementjevs, Marjana Ivanova-Jevsejeva, aizstāvēs un attaisnos Krievijas intervenci Ukrainā?
Man nav ilūziju par profesionālajiem mazas, bet augstākās līgas spēlētājiem Jāni Urbanoviču un Nilu Ušakovu. SC ideoloģiskajiem un nodrošinājuma pīlāriem, kam savas cepures būs jāapēd, lai pamatotu Krievijas rīcību. Bet ierindas frakcijas deputātiem, ierindas SC biedriem? Kādēļ lai šoreiz, kad karš faktiski kaimiņos kļūst par realitāti, viņi veidotu klusējošos masu skatus dažiem veikliem politdarboņiem? Kādēļ lai šis brīdis nekļūtu par īsto, lai atsaistītos no saitēm ar Krieviju un attīstītu savu partiju pašu spēkiem? Pretējā gadījumā SC marginalizācija būs vēl ilgāka un tas būs pamatoti.
Atzīšos, nepatīk izteiciens „parādīja stingru mugurkaulu”. Ļoti negribētos, ka pēdējie notikumi Ukrainā Latvijas politikā un sabiedrībā aktivizētu tieši „mugurkaula rādītājus”. Latvijas intereses – aktīva pilsoniska sabiedrība, kas apzināti vienojas un rīkojas kopīga mērķa labad – neatkarīgas demokrātiskas valsts stiprināšanā. Diemžēl, izrādās joprojām aktuāli – arī nosargāšanā. Lai to izdarītu, mugurkaula vien nepietiks. Taisns mugurkauls var būt arī no pārkaļķošanās.
Šobrīd Latvijai vairāk vajadzēs prātus un drosmi. Drosmi nosaukt lietas īstajos vārdos. Gan Ukrainā, gan Latvijā. Drosmi politiskajām partijām nokāpt no ērti iemītās takas, kas saucas „Krievi nāk!”, kas primitīvākajā izpildījumā nes tikai īstermiņa augļus šīs pieejas abu pušu lietotājiem, bet sabiedrību un valsti ilgtermiņā dzen strupceļā. Prātu un drosmi pieņemt lēmumus, kas mazina Latvijas atkarību un ietekmējamību no Krievijas un pieņemtos lēmumus arī noturēt. Visiem kopā. Jo izdevīgāka gāzes cena beigās var izrādīties pārlieku dārga – mūsu valsts vērtībā.
Pārpublicēts no http://ivinkele505.wordpress.com
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
