Iesaki rakstu: 
Pratināšana Krievijas okupācijas gados tā dēvētajā „stūra mājā” bija visai nepatīkama procedūra. Protams, ne jau pratinātājam. Viņš ierakstīja protokolā to, ko gribēja, pareizāk, ko prasīja no viņa augstākā priekšniecība. Tev, pratināšanai pakļautajam, bija tikai trīs iespējas: bez ierunām parakstīt izmeklētāja uzrakstīto, atteikties no paraksta došanas vispār vai pieprasīt (kaut gan ko tu, nabaga pretvalstiskā noziegumā apsūdzētais, varēji pieprasīt!) labot kādu teikumu vai vārdu.
Mēs, latvieši, Mordovijas lēģeros apspriedām katra līdzbiedra nopratināšanas procesus. Pēc atmiņas atstāstījām, analizējām, salīdzinājām. Un te nu dūrās acīs savāda sakritība - viena vārda nomaiņas pieprasīšanu izmeklētāji bija konsekventi ignorējuši teju vai pusei no maniem līdzbiedriem, Gunāru Astru ieskaitot. Šis vārds bija „padomju”. Nopratināšanas protokolos neiztrūkstoši palika „pretpadomju darbība, pretpadomju aģitācija, pretpadomju nostāja, pretpadomju idejas” utt. Kaut arī daudzi bijām uzstājuši, lai vārdu „pretpadomju” nomaina uz „pretokupācijas”.
Vairums tolaik bijām jauni, kara vai pēckara gados dzimuši, padomju varas laikā auguši un citu varu nemaz nepazinām. Tā dēvētie ulmaņlaiki mums bija Latvijas kā brīvas un neatkarīgas valsts simbols. Šo mūsu valsti bija iekarojusi sveša vara, un tā nāca no Krievijas. Par Padomju Savienību neviens no mūsējiem to nedēvēja ne pirms, ne vēl jo vairāk pēc aresta.
Lēģerī pašu sarīkotajās Latvijas vēstures stundās, ko pārmaiņus vadīja Viktors Kalniņš, Gunārs Astra, Knuts Skujenieks, Gunārs Freimanis vai Dailis Rijnieks, par vārdu „padomju” reizēm izcēlās strīdi. Daži, kas pamazām bija sākuši pieslieties krievu disidentu plūsmai, centās pierādīt, ka, ja Krievijā nebūtu bijis padomju varas, tā nebūtu Latviju okupējusi. Gunārs Astra par to ironiski smīkņāja: „Lai vai kāda vara valdītu Krievijā, tā nemitēsies mēģināt okupēt jebkuru kaimiņvalsti, kas par to vājāka.”
Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma daudzi no mums atgriezās Rīgā. Nekas nebija mainījies! Ļeņina ielā pārnācējus sveica tas pats Ļeņins, 13. janvāra ielā tāpat kā agrāk, tikai vēl drošāk, izaicinošāk un nekaunīgāk skanēja krievu mēle, un Pārdaugavā joprojām uzvaroši gavilēja par mūsu Brīvības pieminekli divreiz augstākais Latviju okupējošās valsts uzvaras piemineklis. Vai mūsu cīņa bija izrādījusies velti cīnīta?! Vai mūsu zemes brīvības atgūšanai noziedotie cietumos un lēģeros aizvadītie jaunības gadi izrādījušies zemē nomesti?!
Nē! Simtu upurēšanās un tūkstošu ciešanas nebija bijušas veltīgas. Kaut nācās vēl ilgi gaidīt, brīvību atguvām. Tika nogāzts Ļeņins, demontēti daudzie darinājumi, kas atgādināja okupāciju, pārdēvēti ielu nosaukumi. Sākot no šā gada, 17. marts pat pasludināts par Pretošanās kustības pieminēšanas un godināšanas dienu.
Taču savilksim rokas dūrē tā, lai nagi iespiežas delnā, un mēģināsim kaut uz brīdi iedomāties, ar kādām sajūtām šiem vēl dzīvi palikušajiem pretošanās kustības pagrīdniekiem jāstaigā garām tam joprojām draudošajam Pārdaugavas „uzvaras” gigantiskajam monstram? Un kā jūtas tie simttūkstoši, kuriem tas nekad nav asociējies ar uzvaru, bet ar sāpēm, kaunu un pazemojumu?
Līdz šim mēs it kā vairījāmies šim Otrā pasaules kara uzvarētājvalsts relikvijas nojaukšanas tematam pieskarties, lai arī cik tas būtu degošs un nepieciešams. Baidījāmies, ka Rīgā var atkārtoties 2007. gada aprīļa beigu nekārtības, kādas bija Tallinā. Varbūt negribējām bojāt attiecības ar, šķiet, līdz atraugām savu apetīti apmierinājušo austrumu kaimiņu.
Taču izrādījās, kā mūsu Lielais Gunārs (tā lēģerī uzrunājām Gunāru Astru) mēdza teikt, „velti cerēts”. Viņa vārdi ne reizi vien pierādījuši savu pravietiskumu - lai kāda vara būtu Krievijā, tā no savām ekspansionistiskajām tieksmēm neatteiksies. Kāpēc gan lai mēs turpinātu izlikties, ka turam godā tās agrākās uzvaras?! Tieši tagad būtu īstais laiks šo PSRS (tās pašas Krievijas vien!) „uzvaras” monumentu sabrucināt un Krievijas uzvaras parku pārveidot atpakaļ par Latvijas uzvaru parku.
Rīgā dzīvojošs krievu cilvēks var jautāt, kur tad viņam būs pieminēt savus kaujās par Rīgu kritušos tēvus, radiniekus, tautasbrāļus. Atbildēsim ar pretjautājumu: kur mums bija un aizvien vēl būs pieminēt mūsu pašu Sibīrijas sniegos nosalušos un badā nomērdētos vecvecākus, Baigajā gadā nospīdzinātos un slepus daudzās līdz šim vēl nezināmās vietās noraktos, Mordovijas lēģeros mirušos? Kur ukraiņu mātēm būs apraudāt viņu zem gruvešiem apraktos un līdz nepazīšanai izkropļotos bērnus? Mēs, latvieši, ik gadus 25. martā un 14. jūnijā iededzam savos logos svecītes. Ja tiešām sērojat, iededziet arī jūs. Varbūt tieši sērās beidzot spēsim viens otra sāpē iejusties.
Kopš Tallinas bronzas zaldāta demontēšanas pagājuši piecpadsmit gadi. Valsts un Rīgas municipālās policijas spēki šodien jau ir pietiekami labi sagatavoti, lai tiktu galā ar jebkurām neparedzētām situācijām. Vēl jo vairāk, ja situācija ir iepriekš paredzama.
Tie, kuri šī latviešu tautas nīstā monumenta nojaukšanai traucēs, nebūs mūs sapratuši. Naivi ticēt, ka vispār kādreiz sapratīs. Daža brīnumainā kārtā Rīgu un Latviju aizvien vēl „karsti mīloša” krievu šovinista draudi - „uzvaras” monstra pārbīdīšana „kaut par milimetru” tikšot uzskatīta par kara pieteikšanu „krievu savienības partijai” - ir ne vairāk kā kaķa baidīšana ar pūsli. Tie, kas gribēs palikt Latvijā, uz ielām neizies.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
