Iesaki rakstu: 
„Nu tā ir... Diemžēl... Tā kā pēc viena kārtīga kara...” – ar šādu pavadtekstu Pietiek tika piesūtīti kāda vārdā nenosaukta Tukuma puses tautas skaitītāja vērojumi pēdējās nedēļās. Publicējam tos pilnībā.
To tautu skaitot, skaidri atklājas trakas lietas. Ej, kurā mājā un dzīvoklī gribi, visur dzīvo vieni vienīgi pensionāri un bērni. Vidējās paaudzes 30-60 gadus vecie - faktiski nav. Vai nu pensionāri vieni paši, vai dzīvo ar mazbērniem. Kad prasa, kur viņu bērni un mazbērnu vecāki, tad atbild, ka dzīvojot citā dzīvoklī. Bet, kad aiziet uz to citu dzīvokli, tad tur jau arī viņu nav. Nu skaidrs, ka aizbraukuši no Latvijas, tikai gandrīz neviens to nesaka. Mīklaini norāda citu vietu, adresi nenosaucot.
Uz katriem 15-20 pensionāriem ir kādi trīs, četri vidējās paaudzes pārstāvji, no kuriem vairāk nekā puse ir bez darba un nestrādā. Es vienkārši nesaprotu, kur valsts ņem to nodokļu naudu, no kuras jāmaksā visas pensijas un bērnu naudas. Tāpēc jau ņem nost un apcērp pensijas un bērnu naudas, jo nav ko maksāt.
Es nemaz nezināju, ka situācija ir TIK traka! Bet tieši tāda tagad uzrādās skaitīšanā. Faktiski tas nozīmē, ka šī valsts ir d...sā pilnīgā, jo nav jau vairs cilvēku strādājošā vecumā. Tie, kas vēl strādā, ir šoferi, apsargi, daži celtnieki un viss. No sieviešu profesijām man ir pāris frizieres, pāris pavāres, trīs apkopējas, dažas skolotājas, pāris medmāsas un trīs sanitāres, kuras turklāt brauc uz darbu Vaivaru rehabilitācijas centrā.
Tukumā darba faktiski nav. Tās darba vietas, kas vēl saglabājušās skolās, slimnīcā un veikalos, ir aizņemtas. Bet citu nav. Un slimnīcu Tukumā vēl draud likvidēt. Tas nozīmē, ka visi tur strādājošie paliks uz ielas. Lielai daļai cilvēku tā darba tik tiešām nav un nav arī kur dabūt. Es tik tiešām vairs neredzu šai valstij nākotni, jo nav vairs cilvēku darbspējīgā vecumā. Vieni vienīgi penši un mazi bērni, kas te atstāti skolā iešanai. Pēc tam arī noteikti aizbrauks uz ārzemēm pie vecākiem. Un bezdarbnieki sēž - salasījušies pa vairākiem kopā un nodzer pēdējos grašus. Reāli redzu, ka tie cilvēki agrāk nav bijuši nekādi dzērāji, bet tagad nodzeras aiz izmisuma un bezcerības.
No saskaitītajiem cilvēkiem NEVIENS (!) nav izteicies kaut cik pozitīvi par valdību, neviens netic skaitīšanas objektivitātei un uzskaitīto faktu atbilstībai pret īstenību. Reālā situācija ar aizbraucējiem tik un tā būs neskaidra. Ja nu vienīgi beigās, visus datus apkopojot, būs redzams lielais neuzskaitīto cilvēku skaits. Tad atliks secināt, ka tie ir tie aizbraukušie... Jo uzrādītos emigrantus es saskaitu vidēji kādus divus, trīs katru dienu, bet tad jājautā, kur tad visi tie cilvēki palikuši?! Tie bērni tak te neuzradās no zila gaisa! Bet viņu vecāku te nav!
Jā, secinājumi man radušies ne pa jokam s...aini... Un ne tas vien. Bet par visu jau nemaz nevar te uzrakstīt. Vienkārši sāp sirds...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
