Šuplinsku var izvilkt no komunisma, bet nevar komunismu izvilkt no Šuplinskas
N. Andersons24.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar regulāri "vatainiem" uzskatiem un komunisma recidīvu uzplaiksnījumiem pazīstamā profesore, prorektore, Saeimas deputāte un bijusī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska nav sapratusi pašu galveno par PSRS laika "skolu politinformācijas" noderīgumu: pret okupantu spēj cīnīties tās sabiedrības, kurās šādas "tradīcijas" tiek likvidētas.
Sabiedrības sašutumu nule izsauca kārtējās "idejas" no deputātes un eksministres puses — šoreiz viņa TV24 raidījumā izteicās šādi: “Tāpēc es visu laiku atgriežos pie ļoti elementāras padomju laika tradīcijas — politinformācijas.”
No padomju laikiem viņa atminas, ka tā bija nodarbība skolās, kas vienreiz nedēļā ļāva klasē arī tiem, kas ziņām nesekoja, uzzināt, kas notiek sportā, kultūrā, iekšpolitikā un ārpolitikā. Protams, ne jau patiesībā notiekošo (piemēram, ka Černobiļā uzsprādzis ceturtais reaktors un Eiropā sākusies visbīstamākā kodolkatastrofa vēsturē), bet gan kompartijas instruktoru sagatavotās tēzes par to, kā "briesmīgo imperiālistu pavadā ejošie reakcionārie ārzemju latvieši savos raidījumos radiostacijā "Amerikas Balss" un radio "Brīvība" nomelno padomju varu, apgalvojot, ka notikusi briesmīga kodolkatastrofa".
Kādu iespaidu uz pašu I. Šuplinsku atstājušas šīs obligātās "politinformācijas", var spriest no viņas raksta, ko viņa kā 11. klases skolniece Dagdā 1987. gadā sacerējusi vietējai avīzei "Komunisma Ausma" pēc tam, kad padomju režīmam neizdevās noslēpt 23. augusta tautas demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa, kurā pieminēja Molotova-Ribentropa pakta upurus:
“1. septembrī ir daudz saviļņojošu notikumu, bet katram Padomjzemes skolēnam visnozīmīgākās noteikti ir 45 mieram atvēlētās minūtes. Šogad mūsu klasē Miera stundā valdīja svinīgs noskaņojums. Varbūt tāpēc, ka klasē bija arī astoto klašu skolēni, kuri mācās no mums attieksmi pret šo stundu. Varbūt pieaugušo klātbūtne lika mums būt nosvērtākiem. Bet varbūt arī tāpēc, ka tā ir. Mūsu pēdējā Miera stunda. Vienu pēc otras pāršķiram vēstures lappuses. [...]
Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa.
Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti. Bet jautājums: vai kāds no jums varētu dot pretsparu runātājiem — lika padomāt. Katrs klusībā apsvēra, līdz visi nonāca pie secinājuma: droši vien nevarētu. Visi kopā noteikti, bet katrs atsevišķi nē."
Šajā pēdējā rindkopā arī ir nolasāma padomju "politinformācijas stundu" efektivitāte. Komunistiskajā garā audzinātie jaunieši paši atzīst: sastopoties ar pirmo demokrātisko mītiņu dalībniekiem, tajā skaitā cilvēktiesību organizāciju "Helsinki-86" vai tobrīd dzimstošo Vides aizsardzības klubu, radošo savienību biedriem utt., viņi nevarētu debatēt un dot "komunistisko pretsparu".
Tāda aina patiesībā ir vērojama ne jau tikai Dagdas komjauniešu gadījumā, bet jebkur citur vēsturē. Ir zināma statistika: visos gadījumos, kad cieti militarizēta, autoritāra vai totalitāra valsts ar tēraudstingru vadoni priekšgalā uzbrūk mīkstām, vārgām, savstarpējos strīdos iegrimušām demokrātijām, pēdējās uzvar. Demokrātiskas, brīvas valstis var zaudēt kauju, pat vairākas, taču beigās uzvar visā karā.
Turklāt demokrātijas nekad neuzbrūk savām kaimiņvalstīm un nesāk slepkavot cilvēkus — to dara tikai totalitāri okupanti. Tā tas bija antīkajos laikos (grieķu demokrātijas pret persiešu iekarotājiem), tā tas bija Venēcijas dodžu republiku laikos, tā tas bija amerikāņu Neatkarības karā un Pilsoņu karā, tā tas bija abos Pasaules karos, Somijas Republikas sekmīgajās cīņās pret PSRS, Aukstajā karā, Balkānu karos deviņdesmitajos un arī šobrīd Ukrainā.
Trīsdesmito gadu autoritāro "strongmenu" vadītās Baltijas valstis padevās krieviem bez neviena šāviena un tika anektētas, kamēr demokrātiskā Somija cīnījās, karoja un uzvarēja. Vienīgais izņēmums — Polijas Republikas pārejošā sakāve 1939. gadā, kura bija iespējama tikai tāpēc, ka Polijai uzbruka divi totalitārie režīmi reizē.
Ukraina šobrīd vareni pretojas okupantiem un tos sakauj, jo noziedzīgajai Putina "specoperācijai" pretī notiek masveidīgs visas tautas karš visos līmeņos, kas raisa cieņu arī ārzemju cilvēku sirdīs. Savukārt visas tautas pretošanos mēs redzam tāpēc, ka Ukrainā 30+ gadus ir brīva demokrātija ar izteiksmes un ideju brīvību, kas paspējusi izveidot brīvu sabiedrību. Tādu sabiedrību, kas savu brīvību netaisās nevienam atdod.
Šādu sargāšanas vērtu brīvību līdz ar izglītotu, zinošu patriotismu izveido tikai tāda nācija, kura brīvi izdebatējusi un izmēģinājusi visvisādas politiskās, ekonomiskās, sociālās utt. idejas, tajā skaitā visdīvainākās, un paturējusi noderīgākās no tām. Šim procesam un sabiedrības nostiprināšanai visādu paveidu "oficiālās politinformācijas" izplatīšana traucē pašos pamatos. "Politinformāciju sniegšana", jo īpaši nepilngadīgajiem, valsts un sabiedrības spēju pasargāt sevi no ienaidniekiem uzbrukuma gadījumā nevis veicina, bet grauj.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
