Iesaki rakstu: 
Publicējam Latvijas valsts augstāko amatpersonu uzrunas Latvijas Republikas proklamēšanas 94.gadadienā.
Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzruna
Godātie Latvijas ļaudis! Visi, kam ir svarīgi, kādā valstī dzīvojam un kādu to vēlamies redzēt nākotnē!Sirsnīgi sveicu Jūs Latvijas 94.gadadienā!
Laiks, kurā dzīvojam, ir pārmaiņu un izaicinājumu piepildīts. Mēs esam liecinieki tam, kā mainās pasaule, valstis un cilvēki. Pēdējie pieci gadi vien ir viesuši tādas izmaiņas attiecībās starp valstīm un valstu grupām, par ko vēl nesenā pagātnē būtu grūti pat iedomāties. Eiropas Savienība un eiro zona joprojām uzdod vairāk jautājumu nekā atbilžu. Stabilitātes meklējumos Eiropas vadītāji arvien atklātāk piesauc pārvaldības un lēmumu pieņemšanas centralizāciju. Darba un atbilstoša atalgojuma meklējumos uz citām valstīm ir devušies arī tie, kas vēl pirms gadiem desmit pat nepieļāva šādu domu. Mūsdienu terminoloģijā runājot, Eiropas darbaspēks kļūst mobils, bet kāda aina mūs visus sagaida vēl pēc desmit gadiem? Kāda būs mūsu Latvija, kādu to vēlamies redzēt?
Atļaujos apgalvot, ka šāda cilvēku pārvietošanās brīvība mazajām valstīm ir bīstams risinājums. Ja Vācija tuvāko gadu laikā kvalificēta darbaspēka ziņā ir gatava uzņemt pat trīs Latvijas, tad nav grūti stādīties priekšā, kādas var būt mobilitātes sekas pārskatāmā nākotnē. Var jau teikt, ka visi nekad neaizbrauks, bet šādai paļāvībai nav attaisnojuma. Tai, pirmkārt, nebūs attaisnojuma mūsu bērnu un mazbērnu priekšā, ja viņi dzīvos Latvijā ar dažām lielpilsētām un tukšiem lauku apvidiem. Otrkārt, dzīves un fizikas likumi saka, ka ikviens tukšums agrāk vai vēlāk top aizpildīts. Jautājums: kas to aizpildīs?
Atbildi nevar ietvert plānos un stratēģijās, jo pārmaiņas notiek straujāk nekā top versijas par nākotni. Tādēļ neliegšu kritikas vārdus nacionālās attīstības plānošanas procesam, jo šobrīd Latvijai vairāk kā jebkad ir nepieciešams rīcības plāns un rīcības cilvēki. Ja mēs paši gribam un varam, uzsveru - gribam un varam, lemt savas Tēvzemes nākotni, tad šobrīd ir pēdējais laiks būt vienotiem un izlēmīgiem, atmest klišejas un iesīkstējušus priekšstatus par latvietību, par savējiem un svešajiem, jo visas tautas, kas šajā zemē radušas sev mājas, tur cieņā un godā mūsu valodu, tradīcijas un simbolus, ir pierādījušas, ka prot strādāt kopā un izšķirīgos brīžos uzņemties atbildību par sevi un savu valsti. Tā tas bija 18.gada 18.novembrī, 90.gada 4.maijā, 91.gada 21.augustā un es ticu, ka tā būs vienmēr.
Vēl šķietami nesenā pagātnē - 2003. gada 20. septembrī, kad Latvijā notika referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, 67 procenti pilsoņu nobalsoja „par”, pasakot skaidru „jā” arī pārmaiņu procesiem, ko šis lēmums pavada. Nevar noliegt, ka šobrīd Eiropas Savienībai ir daudz jautājumu, kas tai jārisina neatliekami, bet mēs varam būt gandarīti par to, ka Latvijas attīstība nav neatrisināto jautājumu skaitā. Gluži pretēji: ar mūsu valsts izaugsmi tiek saistītas pamatotas cerības, mēs esam cerība turpmākai izaugsmei arī citiem, kas Latvijā saredz drošu sadarbības partneri, jo arī nebeidzami piesauktās krustceles, kuras Latvijai gan tieši, gan netieši piederas, ir mūsu priekšrocība un lielā iespēja.
Mēs neesam nomale, mēs esam centrs. Tā ir realitāte, un, šādi domājot, mums jāveido savas valsts nākotne, turklāt tāda nākotne, kas nebalstās uz parādu nastu nākamajām paaudzēm. Diemžēl, ekonomisko grūtību laikā šādu ceļu izvēlas ne viena vien Eiropas valsts, mēs to vienkārši nedrīkstam, ja vēlam Latvijai neatkarību un ilgu mūžu.
Nebūsim pieticīgi, bet būsim pacietīgi. Ar šādu domu novēlu dzīvot vienmēr un atcerēties, ka nākotni var veidot tikai pozitīvas idejas un labas apņemšanās, jo, meklējot un apkarojot ienaidniekus, mēs iznīcinām savu labo gribu, devalvējam savus cēlākos mērķus un galarezultātā vēršamies paši pret sevi. Šis ir brīdis, kad jāizšķiras, kādā Latvijā turpmāk dzīvosim: stiprā un pašapzinīgā vai viegli ievainojamā un nestabilā. Šis lēmums ir mūsu pašu rokās. To nepieņems Briselē. To pirmkārt savās domās pieņemsim mēs – ikviens no mums.
Novēlēsim mūsu mīļajai Latvijai patriotiskus pilsoņus, gudrus un atbildīgus tautas priekšstāvjus un stabilu vietu Baltijas un Eiropas nākotnē!
Dievs, svētī Latviju!
Ministru prezidenta Valda Dombrovska uzruna
Cienījamie tautieši, mūsu valsts patrioti Latvijā un citur pasaulē!
1918. gada 18. novembrī uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves kāpa 40 valstsvīri, kurus vienoja vīzija par neatkarīgu Latvijas valsti un apņemšanās to īstenot. Bija sperts pirmais solis – nodibināta Latvijas Republika.
Šogad 11. novembrī Daugavmalā pulcējās vairāk cilvēku kā parasti, lai pieminētu Brīvības cīņas un tos, kas par Latvijas neatkarību bija gatavi atdot dzīvību. Vairāk kā parasti šogad sarkanbaltsarkanās lentītes pie savu mēteļu atlokiem bija piesprauduši jaunieši, sirmgalvji, vecāki un bērni. Tas bija skaists ievads 18. novembrim, Latvijas dzimšanas dienas svētkiem. Tumšajā un pelēkajā Latvijas rudenī ir laiks, kad savās sirdīs nesto mīlestību un ticību Latvijai mēs gribam padarīt redzamu.
Godātā Latvijas tauta! Mūsu priekšteči ir ieguldījuši savus sapņus, idejas un sūru ikdienas darbu, lai mums varētu būt sava valsts. Mēs veidojam valsti šodien, cerot un ticot, ka mācēsim to nodot saviem bērniem – labklājīgu, skaistu, radošu un iedvesmojošu.
Es vēlos šodien pateikties visiem Latvijas cilvēkiem gan par pacietību un sapratni ar kādu tika pārdzīvots grūtais krīzes laiks, gan par apņēmību, ar kādu Latvijas cilvēki šobrīd iesaistās valsts izaugsmē. Es aicinu atcerēties, ka mūs, Latvijas tautu, kopā saista neredzamas, taču ciešas piederības saites. Priecāsimies par saviem un cita panākumiem, palīdzēsim viens otram grūtos brīžos. Būsim kopā! Strādāsim, lai mūsu Latvija taptu lepna, skaista un labklājīga! Jānis Čakste, viens no Latvijas dibinātājiem un mūsu pirmais prezidents, savulaik teica, ka Latvija ir pārāk maza, lai no tās nogurtu. Es novēlu mums visiem nenogurstošu darbu savā, savas tautas un savas valsts labā!
Sveicu Jūs Latvijas Republikas proklamēšanas 94. gadadienā!
Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas apsveikums Latvijas ļaudīm
Mēs šajās novembra dienās svinam 94.gadskārtu neatkarīgai Latvijas valstij. Izsapņota, nodibināta, dziļi sirdīs nosargāta, atgūta un brīva – tā ir mūsu Latvija.
Mācītājs Juris Rubenis uz jautājumu par to, kā ikviens no mums var palīdzēt savai valstij, ir atbildējis ļoti viedi: „Atbilde vienlaikus ir vienkārša un sarežģīta. Ikviens var uzdāvināt savai valstij vienu labāku, iecietīgāku, patiesāku, mīlošāku, gudrāku cilvēku. Cilvēku, kāds varbūt varētu kļūt arī katrs no mums.”
Patiešām, ne vienmēr ir jāmeklē varoņi vai jāveic varoņdarbi. Mēs katrs ar savu ikdienas darbu, ar patriotismu un Latvijas mērķu stādīšanu augstāk par saviem personīgajiem mērķiem sniedzam ieguldījumu spēcīgas Latvijas valsts attīstībā. Tādēļ 18.novembra gaisotnē vēlos uzsvērt, ka brīva un plaukstoša Latvijas valsts ir ikkatra individuāls un visu mūsu kopīgs nopelns.
Mīlestība pret savu valsti, augsti mērķi, godaprāts un sava darba darīšana pēc labākās sirdsapziņas ir galvenais, ko mēs katrs varam dāvināt savai valstij. Es aicinu ikkatru Latvijas patriotu turēt dziļi sirdī ieslēgtu 18.novembra piederības un kopības sajūtu. Latvija ir ikviens no mums - gan šeit Latvijā, gan svešumā dzīvojošais. Mūsu valsts nākotne ir atkarīga no tā, cik spēcīgi mēs katrs būsim iesakņojušies savā zemē un apzināsimies savu pienākumu un atbildību. Mūsu spēkos ir pāraugt katram pašam sevi, atrast sirdī ceļu uz savu tautu un valsti un pašiem uz savām rokām pacelt Latviju.
Sirsnīgi sveicu Latvijas Republikas proklamēšanas 94.gadadienā!
Red. piez. Visu uzrunu tekstos saglabāta oriģinālā rakstība un interpunkcija.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
