Iesaki rakstu: 
Nezinu, vai stāsts varētu interesēt plašāku sabiedrības daļu, bet Talsu novada ļaudis noteikti. Kaut gan šādi un līdzīgi precedenti gan jau ir arī citos novados un pilsētās.
Talsu novada Domē pēdējās vēlēšanās par deputātu tika ievēlēts kāds Aleksandrs Tarabanovskis no Pilsoniskās savienības saraksta. Vienīgais no saraksta! Kāpēc vienīgais? Tādēļ, ka Aleksandra sieva Daiga, var uzskatīt, pirka vēlētāju balsis! Jā, savā privātajā veikalā, par naudu un pierunājot.
Aleksandram un Daigai pieder būvfirma Alta un būvmateriālu veikals Talsos, Kr.Valdemāra ielā. Beidzoties "treknajiem" gadiem arī provincē būvniekiem un nekustamo īpašumu attīstītājiem beidzās "treknie" laiki.
Aleksandrs kā jau normāls komersants bija attīstījis savu privāto biznesu, uzņemoties saistības, sapirka un sabūvēja nekustamos īpašumus, lai vēlāk veiksmīgi pārdodot, gūtu peļņu. Tiktāl viss normāli. Diemžēl, sākoties ekonomiskajai lejupslīdei valstī, arī provinces komersantam sākās grūti laiki.
Apķērīgais Aleksandrs izdomāja metodi, kā glābt savu un privātā biznesa likteni. Pirms trim gadiem, pirms pašvaldību vēlēšanām un novadu reformas, izmantojot daudzu ļaužu apjukumu un neziņu par nākotni, puisis strauji iesaistījās vietējā priekšvēlēšanu kampaņā, nežēlīgi kritizējot iepriekšējos, pie varas esošos, iestājās partijā Pilsoniskā savienība, kur neviens Aleksandram nepajautāja par viņa politisko un pilsonisko pārliecību.
Jāsaka, ka pagāja pavisam nedaudz laika, līdz Aleksandru izslēdza no šīs partijas, pirms tam vēl viņa personāllietu skatot partijas ētikas komisijā. Pēc vēlēšanām, Pilsoniskā savienība Talsu novada pašvaldībā ieguva vienu deputāta mandātu, kuru ieņēma Tarabanovskis. Tālāk sekoja koalīcijas veidošana, kā parasti, kur Aleksandrs nokļuva pozīcijā, bet Tautas partija, kura iepriekš sistemātiski bija pie varas Talsu pilsētā un atsevišķos toreizējā Talsu rajona pagastos, palika opozīcijā.
Tikai tad sākās īstais šī vīra uznāciens uz novada politiskās un biznesa skatuves. Tūliņ pēc mandātu apstiprināšanas Tarabanovski kā jau pozīcijas deputātu iecēla dažādās komisijās, komitejās un, protams, arī Talsu namu pārvaldes valdē, kur vēlāk pēc reorganizācijas viņš kļuva par Talsu namsaimnieka vienīgo algoto valdes locekli.
Jau pirms vēlēšanām Tarabanovskis bija publiski deklarējis, ja kļūs par deputātu, tad maksimāli izmantos iespējas, ko dod deputāta mandāts. Pēc vēlēšanām pilnībā pierādījās šī vīra iepriekš lielīgi sacītais.
Kļūstot par Talsu namsaimnieka valdes locekli, Tarabanovskis visā pilnībā visu savu enerģiju un pūles veltīja tikai un vienīgi sava privātā biznesa sakārtošanai, veidojot vienkāršas shēmas, lai pēc iespējas vairāk, izmantojot pašvaldības resursus, gūtu labumu.
Darbā pašvaldības kapitālsabiedrībā, kuru pats pārvalda, ar labu atalgojumu, pieņēma savus ģimenes locekļus, būvmateriālus, kuri nepieciešami namu apsaimniekošanas vajadzībām, faktiski varēja pirkt vienīgi viņa privātajā veikalā Alta.
Pakāpeniski, ar Talsu novada domes lēmumiem, Talsu namsaimniekam tika nodoti novada pagastu daudzdzīvokļu nami apsaimniekošanai, kur Aleksandram radās jaunas biznesa iespējas, materiālus pārdodot no sava privātā veikala.
Vēl vairāk, vīrs nebija īpaši pieticīgs, sāka organizēt daudzdzīvokļu ēku siltināšanas programmu, kurā atkal visi siltināšanas un citi būvmateriāli tika iegādāti, izmantojot privātās firmas starpniecību, tādā veidā nopelnot daudzus tūkstošus.
Pakāpeniski Tarabanovskis un viņa vadītā pašvaldības kapitālsabiedrība pārņēma novada pagastu un pilsētu daudzdzīvokļu ēku apkures funkcijas, tā nodrošinot jaunas privātā biznesa aktivitātes. Sadarbojoties ar konkrētu novada komersantu, Tarabanovskis kontrolē 99% kurināmā iegādi novadā. Privātajās sarunās ļaudis ir apliecinājuši, ka no šiem darījumiem vienmēr saņem "uz rokas" cenu starpību.
Komersants, kurš ieguvis monopola tiesības apgādāt novadu ar kurināmo, pirms tam izvērsa ļoti agresīvu darbību, lai no tirgus novāktu konkurentus. Agrāk šis komersants nevarēja lepoties ar labu reputāciju, jo visi, kuri sekoja līdzi vietējai rajona un vēlāk novada dzīvei, pazina komersantu kā PVN "likumīgu" izkrāpēju no Valsts budžeta.
Šīs lietas notiek visu novada ļaužu acu priekšā, apšaubāmos darījumus akceptē Domes deputāti (izņemot dažus). Koalīcijas saglabāšanas nolūkā daudzi ir gatavi nepievērst uzmanību kunga darbībām, jo, lai Domes priekšsēdētājs nezaudētu savu amatu, bieži izšķirīga ir tikai viena balss, iepriekšējie vairākkārtīgie uzticības balsojumi to ir apliecinājuši.
Tarabanovskis to labi apzinās, tādēļ arī izmanto iespēju, atrodoties pašvaldības kapitālsabiedrības valdes locekļa amatā, visus pašvaldībā pieejamos resursus izmantot labklājības nodrošināšanai.
Nesen arī iegādājās kapitālsabiedrībai lietotu vieglo automašīnu par neadekvāti augstu cenu - 17 000 EUR, kuru izmanto kā privāto.
Par šo vīru ir bijušas publikācijas gan valsts mēroga saziņas līdzekļos, gan vietējā laikrakstā, gan portālos, gan KNAB pie viņa ir viesojušies, tomēr viss turpinās, un nekas neliecina, ka kāds varētu pārtraukt šī negodprātīgā cilvēka, kurš nejauši kļuvis par deputātu savtīgās darbības.
Daudzi šausminās, bet baidās par to atklāti runāt un rakstīt. Viss ko uzrakstīju atbilst patiesībai, tas nav apmelojums vai nomelnošana. No šādiem tipiem diemžēl daudzviet tiek veidotas gan valsts pārvaldes, gan pašvaldību iestāžu pārvaldes.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
