SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

Šādi konstruēti argumenti ir veci kā pasaule. Visplašāk lietoti, protams, Staļina laikos – ja tu esi, piemēram, pret masu slepkavībām, kuras realizē valsts, tu esi pret padomju varu, un tevi pašu ir jānošauj. Ja tu esi pret kolhoza agronoma klaju muļķību, tu esi pret padomju varu, un vieta tev ir Kolimā.

Šādi argumenti no valsts puses nebūtu pieļaujami. Piemēram, Amerikā valsts neuzdrošinās pateikt, ka Apple vai Twitter ir teroristu pusē tāpēc, ka atsakās sadarboties ar FIB tādā veidā, kā FIB vai citas valsts iestādes to gribētu.

Bet par visu pēc kārtas.

Nemaksāt nodokļus ir noziegums, neredzu iespējas par to vispār diskutēt. Nodokļi ir jāmaksā, ja kāds nemaksā, viņš rēķinās ar dažādām prognozējamām sekām gan šaurākā, gan plašākā nozīmē.

Tas visiem ir skaidrs. Taču uzņēmums, kura biznesam notika VID uzbrukums, nodokļus maksā, un VID nav nekādu pretenziju šajā sakarā. Stāsts NAV par nodokļu maksāšanu, stāsts ir par pavisam ko citu.

Jau daudz tuvāk patiesībai mēs būtu, ja teiktu, ka runa ir par informācijas sniegšanu. Par to, cik daudz un kādu informāciju VID savas darbības veikšanai drīkst pieprasīt no trešajām pusēm. Tas ir nopietns jautājums, kurš aktuāls visur pasaulē un kurā saduras divas pretrunīgas sabiedrības intereses – mūsu katra tiesības uz privātumu un savu datu aizsardzību (arī uzņēmumu tiesības uz savu komercnoslēpumu saglabāšanu) un valsts pienākums cīnīties ar noziedzību, terorismu utt.

Daudz skaļu tiesas prāvu gan Eiropā, gan Amerikā meklē un pastāvīgi no jauna definē tās robežas, pie kurām turpmāk konkrētajā sabiedrībā sadzīvos šīs pretrunīgās un vienlīdz svarīgās vērtības.

Katrs var palasīt par to, kā Twitter atsakās dzēst ISIS teroristu propagandistu kontus, kā Apple atsakās sadarboties ar FIB un nodrošināt piekļuvi savām ierīcēm, kā amerikāņu ieņēmumu dienests neveiksmīgi tiesājas ar Coinbase, un tā bez gala.

Pastāv vismaz ducis plaši zināmu argumentu, kāpēc uzņēmēji nesniedz informāciju un nevēlas “sadarboties terorisma vai naudas atmazgāšanas apkarošanā”. Netērēšu laiku, tos pārstāstot.

Visur citur pasaulē šie saprotamie strīdi par to, kādā sabiedrībā mēs vēlamies dzīvot, tiek civilizēti risināti tiesās un publiskās debatēs. Nevienam nav nācis prātā, protams, apturēt Apple vai Twitter saimniecisko darbību tādēļ, ka šīs saprotamās vērtību sadures tiek diskutētas un skatītas tiesās.

Latvijā VID labi zina, ka ir jau zaudējis vienu tiesas procesu par uzņēmuma darbības apturēšanu informācijas nesniegšanas dēļ (par to jau rakstījām: http://puaro.lv/tiesiskums/vid-jau-zaudejis-tiesa-par-uznemuma-darbibas-apturesanu-informacijas-nesniegsanas-del/).

Tāpēc SS.lv gadījumā VID vispirms meloja, pamatojot savu lēmumu ar kaut kādām PTAC sūdzībām (kādā vispār sakarā?), un tas jau bija kliedzoši – kā var uzticēties iestādei, kuras pirmā reakcija ir truli un sekli melot sabiedrībai?

Kad VID meli tika atmaskoti, dienests centās ievirzīt jautājumu morālā gultnē. Ja kāds ir pret VID, tad viņš atbalsta nodokļu nemaksāšanu. Faktiski tas nozīmētu, ka VID kritizēt vispār nav iespējams. Līdzīgu argumentu nesen lietoja Aizsardzības ministrija: ja jūs apšaubāt vai kritizējat kādu tās lēmumu, jūs noteikti esat Kremļa aģents. Tādā garā turpinot, drīz par valdību vairs nedrīkstēs pateikt neviena slikta vārdiņa.

Bet atpakaļ pie lietas. Tātad, neskatoties uz to, ka tiesa ir pieņēmusi pieteikumu skatīt arī konkrēto VID strīdu ar SS.lv, valsts VID personā rīkojas maksimāli represīvi, lai visiem parādītu, ka nekādas tiesas to neapstādinās un nemaz nemēģiniet tajās vērsties – tas viss jums būs tikai dārgāk. VID vēstījums ir skaidrs – mēs apturēsim un iznīcināsim jūsu biznesu, vēl pirms pirmā tiesu instance būs sanākusi uz pirmo sēdi. (Un sakiet, lūdzami, kurš varētu gribēt investēt šādā valstī?)

Taču šis viss ir skaidrs un acīmredzams. Tas, kas mani pārsteidz diskusijā par SS/VID, ir tas, ka ne reizi neizskan tikpat svarīga, ja ne vēl svarīgāka pat ne liberālas, bet jebkuras nekomunistiskas iekārtas viena no fundamentālākajām vērtībām – privātīpašums ir svēts!

Valsts ne tikai pati nedrīkstētu bradāt, iznīcināt, bojāt un ignorēt privātīpašumu – privātīpašuma neaizskaramības nodrošināšana ir viens no veiksmīgas valsts pastāvēšanas iemesliem. Viens no dažiem iemesliem, kāpēc vispār valsts ir vajadzīga, ir tas, lai nodrošinātu tiesisku vidi, kas garantētu privātīpašuma svētumu.

Protams, kāds uzreiz teiks, ka neviena brīvība nav absolūta utt. Bet, nemaz neiedziļinoties sīkāk šo debašu detaļās, ir viennozīmīgi skaidrs, ka valsts attieksme pret privātīpašumu tieši korelē ar investīciju daudzumu valstī un iedzīvotāju labklājību vispār. Piesaukt medicīnas un visu pārējo nozaru finansējumu tāpēc ir pilnīgi aplami – jo vairāk šādas attieksmes pret privātīpašumu, jo mazāk investīciju, jo lielāka kapitāla un cilvēku aizplūšana, mazāk naudas nodokļos utt.

Privātīpašums šajā gadījumā ir gan domēns, gan datubāzes un to daļas, gan uzņēmums, kura saimnieciskā darbība apturēta. Tad, lūk, Latvijas valsts šajā gadījumā ir parādījusi, ka tai nav ne vismazākās cieņas pret privātīpašumu.

Strīds, kā zināms, sākās ar to, ka uzņēmums nevēlējās izsniegt visu informāciju par visiem noteiktas grupas klientiem par vienu mēnesi (vēlāk – četriem) un uzskatīja šo pieprasījumu par nesamērīgu, attiecīgi vēršoties tiesā, kas, kā varētu domāt, civilizētā Eiropas Savienības valstī būtu vienīgais pareizais un tiesiskais veids, kā rīkoties.

Datubāze ir uzņēmuma privātīpašums, kas cita starpā satur ne tikai aizsargājamus datus par klientiem, bet arī komercnoslēpumu. Un, ņemot vērā, ka likuma norma, uz kuru pamatojoties tika pieprasīts izsniegt informāciju, ir tik izplūdusi un neskaidra, uzņēmums vēlējās ar tiesas palīdzību noskaidrot šīs likuma normas robežas. Viņuprāt, pieprasījums bija pārāk plašs un tātad nelikumīgs.

Uzņēmums rīkojās vienīgajā veidā, kāds tiesiskā valstī ir iespējams – vērsās tiesā. Par to arī tika sodīts. Sodīts ar tādu uzbrukumu privātīpašumam, kuru jebkurš cits ne tik bagāts, liels un spēcīgs uzņēmums nekad neizturētu. Jebkurš mazais un vidējais uzņēmums būtu vienkārši neatgriezeniski sagrauts. Un tas viss bez tiesas lēmumiem. (Atkal – kurš varētu gribēt investēt šādā valstī?)

Vēl viena lieta, kas padara šo VID praksi un likuma normas, kas to pieļauj, par atbaidošām jebkuram uzņēmumam, investoram un vispār liberālam cilvēkam, ir tas, ka VID darbība šajā gadījumā ir tas, ko angliski sauc par “fishing expedition”. Proti, kratīšanām, datu bāzu konfiscēšanām vai kopēšanām tikai ar cerību uz to, ka gadīsies tur atrast kādus likumpārkāpums, nevis balstoties uz konkrētām aizdomām, kas vērstas pret konkrētiem indivīdiem un konkrētos pārkāpumos. Lielākajā daļā veco demokrātiju šāda drošības un tiesībsargājošo iestāžu prakse ir vienkārši aizliegta ar likumu.

Ja kāds atbalsta šādu “fishing expedition”, kādu tagad īsteno VID, tad kāpēc neatbalstīt, piemēram, kārtīgu kratīšanu sarīkošanu uzreiz pilnīgi visos Latvijas uzņēmumos un dzīvokļos? Iedomājieties, cik daudz pierādījumu vai noderīgas informācijas par visdažādākajiem noziegumiem tā varētu atklāt? Un vēl tikai jāpaziņo – ja kāds ir pret, tad viņš vienkārši ir pret godīgiem cilvēkiem un aizstāv bandītus.

Ja valsts ar šādiem argumentiem bez tiesas lēmumiem sāk vākt informāciju, konfiscēt datubāzes, veikt kratīšanas par visu un visiem, tā noteikti ir nopietna atkāpšanās no tiesiskas un brīvas valsts ideāla.

VID šajā gadījumā ir demonstrējis maksimāli represīvu, totalitāru praksi pret uzņēmumu un privātīpašumu, turklāt tādu, kurš netiek vainots vai turēts aizdomās par nodokļu nemaksāšanu, bet tikai vēlējās tiesā apstrīdēt pieprasītās informācijas apjomu. 

Tas ir skaidrs un ļoti skaļš signāls visiem investoriem un uzņēmējiem. Turieties pa gabalu, bēdziet, slēpiet, domājiet, kā pasargāt savu īpašumu, jo Latvijas valsts to ne tikai neuzskata par svētu, - Latvijā bez izmeklēšanas un tiesas jums to var atņemt un bez izmeklēšanas un tiesas iznīcināt.

Izteikumos, komentāros un viedokļos par SS/VID sāgu netrūkst dažādu muļķīgu izteikumu un spriedumu – piemēram, Andra Kulberga arguments, salīdzinot SS.lv gadījumu ar mājas īpašnieku, kurš izīrē dzīvokļus un kādā no tiem kāds tirgo narkotikas, arī apstulbina ar savu nekompetenci. Kriminālprocesa likums un operatīvās darbības likums sīki un smalki apraksta un regulē šādus gadījumus, nekad ne vismazākās problēmas šajā sakarā nevienam nav radušās. Bet, ja kāds tiešām grib dzīvot valstī, kur no uzņēmēja varētu pieprasīt visu informāciju par visiem klientiem tāpēc, ka, iespējams, kāds no viņiem pārkāpj likumu, tad mūsu izpratnes par ideālo valsti ļoti atšķiras.

Un visbeidzot pat it kā tikai sīka piebilde. Cik droši var būt Latvijas uzņēmēji un cilvēki par to, ka informācija, kas tiek nodota vai atrodas Latvijas valsts rokās, netiks izmantota nelikumīgi un tiks aizsargāta?

Juta Strīķe, politiķe, pati ilgstoši vadījusi tiesībsargājošu iestādi, televīzijā lepni stāsta, ka, pat ja zinātu (un viņa, protams, zina), kurš nopludināja izbeigtas krimināllietas materiālus (ar Valsts noslēpuma likumu aizsargātu informāciju), viņa to neatklātu. Vareni.

Cik droši var būt uzņēmēji par to, ka Strīķe un viņai līdzīgie kovboji VID vai kādā citā iestādē arī nedomā tāpat? Proti, uzskata, ka viņiem ir tiesības un pat pienākums nopludināt jebkādu informāciju, kas viņiem šķiet interesanta. Es jau nerunāšu nemaz par to, kā Poikāns nozaga un publiskoja datus, kas VID būtu jāsargā utt.

Vai šādos apstākļos nav vairāk nekā saprotams tas, ka uzņēmums tomēr vēlas, lai tiesa nosaka, kāds informācijas apjoms tam jāsniedz?

Ja ekonomikā es sevi sauktu par centristu, tad politisko vērtību ziņā noteikti par liberāli. Es uzskatu, ka valstij ir jāiejaucas cilvēku dzīvē tik maz, cik vien iespējams. Jāregulē tik maz dzīves sfēru, cik vien iespējams, nemaz nerunājot par to, ka represīva valsts ir kā varmācīgi vecāki. Dzimteni tāpat kā vecākus nevar izvēlēties, bet, ja tie ir represīvi, varmācīgi, viņi nav jāmīl un ar tiem nav jāsadarbojas, no viņiem viss ir jāslēpj, un tie ir jāpamet.

Pārpublicēts no puaro.lv

Novērtē šo rakstu: