Iesaki rakstu: 
No vienas puses – mūsdienās, ņemot vērā, ka katrs vagons ar militāro tehniku tiek nofotografēts no kosmosa simtiem reižu un nav tehnoloģisku grūtību izsekot nedz vagoniem, nedz tehnikai, ir skaidrs, ka, Jelgavā fotografējot vagonus, nekādu izlūkdienestiem būtisku informāciju par NATO tehnikas un infrastruktūras izvietošanu Baltijā nevar iegūt. Bez vizuālas informācijas no izlūkošanas satelītiem ir arī citi tā dēvētie SIGINT vai signālu izlūkošanas paņēmieni, kas ļauj iegūt neskaitāmas reizes precīzāku un nozīmīgāku informāciju nekā pat tad, ja simtiem dzelzceļnieku fotografētu vilcienus no visām pusēm.
Tajā pašā laikā teorētiski nevar izslēgt aģentu esamību arī ar tik primitīvām funkcijām kā fotografēt pārvietojamo tehniku. Reizēm izlūkdienestiem ir interese par detaļām, kuras no kosmosa nevar redzēt. Īpaši, ja uz vagoniem objekti ir maskēti. Teiksim, ir redzams, cik ir tehnikas vienību, bet grūti atšķirt veidu un modifikācijas. Vēl sarežģītāk tas var būt gadījumos, kad tiek pārvietota nevis smagā tehnika, bet cits aprīkojums. Vai arī nav iespējams noteikt konkrētās iekārtas, papildaprīkojumu, atjauninājumu līmeni un tamlīdzīgas detaļas. Šādos gadījumos kvalitatīva tuvplāna fotogrāfija var noderēt.
Turklāt izlūkošanas dienestu profesionālā slimība ir katru informācijas drumslu pārbaudīt neskaitāmas reizes, lai izvairītos no dezinformācijas un/vai māņu operācijām. Rupji izsakoties – vagoni ir jānofotografē arī uz zemes un tuvplānā, lai pārliecinātos, ka tanki nav no kartona un netiek kaut kur vesti tikai skata pēc, lai gan patiesībā ir citur. Tas gan, protams, nav šis gadījums, un tas ir pats pēdējais un nenozīmīgākais informācijas iegūšanas veids. Taču šāds princips izskaidrotu, kāpēc arī šādai it kā nenozīmīgai informācijai ir kaut nedaudz jēgas.
Tāpat fotogrāfijas, kuras iegūst it kā parasti garāmgājēji, var tikt izvietotas sociālajos tīklos un tad tikt izmantotas propagandas un informatīvo operāciju nolūkos. Tāpat dzelzceļš ir diversijām īpaši pakļauta vieta, un “guļošu” diversiju aģentu esamība noteikti ir jāpieļauj. Nav nekādu šaubu, ka potenciāla konflikta gadījumā Krievija censtos apturēt jebkādu dzelzceļa kustību, izmantojot visa veida metodes, tajā skaitā iefiltrētus aģentus.
Tajā pašā laikā, ja kāds, izmantojot atklātus telekomunikāciju kanālus, sūta kādam citam publiski pieejamu informāciju – un vilciena sastāvs uz sliedēm ir publiski pieejama, atklāta informācija, kuru likums atļauj gan fiksēt, gan kopēt, gan izplatīt visos iespējamos veidos –, tad gan tāpēc saukt viņu par spiegu būtu ļoti dīvaini.
Nav iespējams iedomāties tādu spiegu, kurš iegūto informāciju sūtītu saviem saimniekiem SMS veidā. Tādi gadījumi līdz šim pasaulē nav aprakstīti, izņemot vienu nesen Krievijā, par kuru visiem viss ir skaidrs. Ja kaut ko tādu būs atklājusi mūsu Drošības policija, tas raisīs no vienas puses lielus smieklus īsto spiegu aprindās, no otras – milzīgas bažas par to, kas notiek un ar kādu mērķi patiesībā šis dzelzceļnieks aizturēts.
Te nav iespējams nekāds vidusposms – vai nu tu esi tāds spiegs, kam ir slepeni sakaru kanāli un attiecīgi darbības algoritmi, vai arī tu esi tāds spiegs, kam nav slepenas komunikācijas, jo nav pieejas slepenai informācijai, un kas savu sakāmo vai izdarīto, piemēram, fotogrāfijas, nodod aizdomas neradošā un svarīgi – nevienu citu neiesaistošā veidā, bez jebkāda riska – piemēram, aktīvi blogojot, publicējoties medijos, sociālajos tīklos un tamlīdzīgi.
No informācijas drumslām par dzelzceļnieku nav skaidrs, kāds ir viņam inkriminētais sadarbības mehānisms. Ko tieši viņš ir tādu darījis, kas ļauj viņu kvalificēt kā spiegu. Un ar ko šis tiesas process atšķirsies no analoģiska procesa Krievijā, par kuru savu neizpratni pēdējā lielajā preses konferencē gada nogalē pauda pat Krievijas prezidents Putins.
Vēl nepatīkamāk ir tas, ka dzelzceļnieka vainu it kā apstiprinošs apstāklis publiskā telpā tiek minēta un plaši aplūkota viņa partejiskā piederība. Vēsturē netrūkst gadījumu, kad piederība kādai partijai vai reliģijai automātiski ir padarījusi cilvēkus par piekto kolonnu. Un jebkurš iemesls ir bijis labs, lai liktu viņus cietumā, kur nu vēl tāds kā tanku fotografēšana.
Gaidu ar interesi jaunumus un ļoti ceru, ka spiegs ir īsts, pretējā gadījumā nesmukums būs liels.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
