Iesaki rakstu: 
Pētījumu centrs SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma ir veicis aptauju un izveidojis reitingus dažādām institūcijām – piemēram, Latvijas Bankai, Ģenerālprokuratūrai, Valsts kontrolei utt. Cita starpā SKDS ir vaicājis cilvēkiem, cik lielā mērā viņi uzticas vai neuzticas radio un televīzijai.
Atklājas šokējoša aina: izrādās, ka pēdējo četru gadu laikā uzticība televīzijai ir kritusi gluži pikējošā veidā - 2021. gadā tai uzticējās 48 procenti respondentu, 9 procentiem bija grūti pateikt, bet 43 procenti ir pauduši neuzticību. Agrāk šie rādītāji bija labāki - 2018. gadā Latvijas Televīzijai uzticējās 63 procenti. 2000. gadā tai uzticējās 75 procenti, kas ir visaugstākais rādītājs, kopš SKDS sāka šādas lietas mērīt.
Līdzīga aina ir arī ar radio - 2000. gadā radio uzticējās 75 procenti, 2018. gadā 63 procenti, bet 2021. gadā vairs tikai puse respondentu. Turklāt redzama tendence virzīties lejup.
Protams, pastāv digitālo mediju faktors, jo daudzi vairs televīziju neskatās un radio neklausās, bet visu informāciju smeļas internetā. Tas gan vairāk attiecas uz atbildi “grūti pateikt”. Nevar uzticēties tam, ko nelieto. Tomēr diezin vai internets ir attaisnojums tik lielam uzticības kritumam.
Iespējams, tas tāpēc, ka aug neuzticība Latvijas Sabiedrisko mediju (LSM) Latvijas Televīzijai (LTV) un Latvijas Radio (LR), kas ir visu televīziju un radiostaciju “flagmaņi”.
No LTV un LR sabiedrība gaida augsti profesionālu, kvalitatīvu, objektīvu informāciju un situāciju analīzi, taču bieži vien nesagaida.
LTV un LR visādi izpalīdz valdošajai koalīcijai, bet opozīciju intervē vai aicina uz diskusijām gaužām reti un aizvien retāk. Šie mediji taču ir par visu nodokļu maksātāju naudu uzturēti, bet liela daļa ļaužu redz, ka viņu viedoklis, idejas, intereses netiek pārstāvētas.
Nav jau runa par to, ka LSM būtu jādod vārds katrai sīkpartijai un margināliem murgotājiem. Stāsts vairāk ir par to, ka informatīvie, diskusiju un tā saucamie analītiskie raidījumi bieži vien rāda tikai to realitātes daļu, kas sakrīt ar to, ko redz Krišjānis Kariņš caur stikliem, sēžot automašīnā.
Nav arī runa par brīnišķīgi profesionāliem žurnālistiem, kuri stāsta, kā labāk dzīvot, vai par zināmo nezināmajā utt. Raimonda Paula koncerts uzticību televīzijai ceļ.
Bet uz leju to velk LTV ziņu dienests un virkne politisku raidījumu producētāju, kuri atlasa ziņas un nosaka darba kārtību - šim jābūt galvenajam, šī ziņa mazāk svarīga, bet tai nepievērsīsim uzmanību. Bet tajā pašā laikā tviterī un feisbukā milzu uzmanība ir pievērsta kādai citai problēmai, kas ir nozīmīga, taču televizora ekrānā netiek rādīta.
Piemērus par iekšpolitikas un arī ārpolitikas norišu atspoguļošanas šķībo tendenciozitāti radio un televīzijā varētu saukt daudz - katru dienu atradīsies kāds sižets, kur “labie” cīnās pret “sliktajiem”, un labie noteikti ir kāds no “Jaunās Vienotības”, “Attīstībai/Par!” un Jaunās konservatīvās partijas. Bet “sliktie” ir visi pārējie atkarībā no attāluma līdz siles centram. Par tiem, kas ārpus parlamenta, sižeti ir tikai “atmaskojoši”.
Tāpat arī par ārzemēm viss ir caur īpatnu “progresistu”, “kreiso liberāļu” prizmu un mērci. Tikai divi piemēri.
Nesen LTV rādīja grandiozu eglīšu izstādi Maskavā. Tik grandiozu, ka sanāca pagarš sižets. Taču ne LTV, ne arī kāds cits “meinstrīma” medijs nepamanīja un joprojām nav pamanījis milzīgo skandālu ar Vācijas izdevumu “Bild”.
Ietekmīgais Vācijas izdevums ar miljonu tirāžu “Bild” bija publicējis smagus apvainojumus Latvijas valstij un apsūdzības ietekmīgiem politiķiem. Rakstā figurēja tieslietu ministrs un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, par kuriem skaidrs, ka tie ir no Jaunās konservatīvās partijas. Tika apgalvots, ka viņi saņēmuši 500 000 eiro kukuli. “Bild” publikācijas pieteikumā bija paskaidrots, ka bijušais Vācijas Federālā izlūkdienesta BND vadītājs Augusts Hanings un bijušais NATO boss Anderss Fogs Rasmusens kļuvuši par upuri šķietami Latvijas valsts organizētai “bankas laupīšanai”. Rakstu lasiet šeit.
Bet tad nav jābrīnās, ka iedzīvotāji novērtē televīziju un radio kā neuzticamu ziņu avotu...
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
