Šlesers Ķīnā pārstāvēja Maskavas saimnieku biznesa un politiskās intereses

Pirmkārt, nav saprotams, kādas intereses Šlesers tad pārstāvēja šajā braucienā. Ņemot vērā, ka Šlesera vadītās tūrisma grupas brauciens nebija saskaņots nedz ar Saeimas Ārlietu komisiju, nedz Latvijas Republikas Ārlietu ministriju, tad paliek tikai un vienīgi paša Šlesera privātās biznesa intereses. Ja Šlesers būtu saņēmis oficiālu deleģējumu no Latvijas kompetentajām iestādēm pārstāvēt konkrētas Latvijas valsts intereses, tad mēs varētu runāt, ka Šlesers pārstāv Latvijas valsti, bet šajā gadījumā tā nebija. 

Ņemot vērā, ka Šlesera ģimenes locekļiem pieder vairāki Rīgas ostas uzņēmumi un ar Rīgas ostas darbības nodrošināšanu saistīti uzņēmumi, tad kļūst pavisam skaidrs, kādas intereses Šlesers pārstāvēja Ķīnā. Bet attiecībā uz Šlesera biznesu jāņem vērā kāds ļoti būtisks aspekts. Lai arī daudzi viņa uzņēmumi ir reģistrēti uz viņa ģimenes locekļu vārdiem, faktiskie īpašnieki atrodas Maskavā. Līdzīgi kā čekista Jura Savicka (Šlesera biznesa partneris) gadījumā viņi ir tikai vietējie administratori uz kuru vārda ir reģistrēti uzņēmumi.

Piemēram, Rīgas ostas uzņēmums „Riga fertilizer terminal”, kurā 49% pieder Šlesera ģimenes uzņēmumam AS "Riga Port”, bet patiesā labuma guvējs ir sankcionētais krievu oligarhs Dmitrijs Mazepins (īpašnieks lielajam krievu ķimikāliju ražotājam „Uralhim”). Tātad šeit skaidri redzam, ka īstie īpašnieki sēž Maskavā, bet latviešu pakalpiņi Rīgā apkalpo krievu oligarhu naudu un palīdz apiet sankcijas. Šajā gadījumā „Riga fertilizer terminal” valdē ir iekārtoti vairāku  Šlesera uzņēmumu administratori Miķelis Lapše un Kaspars Gabrāns. Un, kāda sagadīšanās, tieši šie divi kungi brauca līdzi Šleseram uz Ķīnu un bija tā saucamie „uzņēmēju pārstāvji”. Skaidri redzams, ka Šlesers ar kompāniju ieradās Ķīnā, lai pārstāvētu savu Maskavas saimnieku biznesa un politiskās intereses.  

Tad vēl Šleseram līdzi brauca uzņēmuma „Baltijas tranzīta serviss” valdes priekšsēdētājs Ivars Sormulis. „Baltijas tranzīta serviss” pastarpināti pieder jau minētajam AS „Riga Port”, bet, paskatoties „Baltijas tranzīta serviss” padomes sastāvu, redzam, ka tajā padomes locekļi ir krievijas pilsoņi Dmitry Murev, Oleg Paleev un Alexander Khatyanov. Jau atkal redzam ierasto Šlesera shēmu. Formālie uzņēmumu administrē Šlesera cilvēciņi, bet reālie vadītāji ir no Maskavas. Tātad diezgan skaidri varam pateikt, ka Ķīnā Šlesers bija aizbraucis pārstāvēt savu Maskavas saimnieku intereses. 

Diezgan smieklīgi ir tas, ka Šlesers sākotnēji mēģināja slēpt, kas viņam bija aizbraukuši līdzi, un viņš izteicās, ka viņam līdzi brauc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) pārstāvji. Izrādījās, ka arī tie visi ir Šlesera biznesa pārstāvji. 

Tagad pievērsiet uzmanību, kā uz visu šo reaģēja Šlesera algotā informatīvā infrastruktūra. Par Šlesera verga Toča vadītās troļļu fermas dalībniekiem nerunāsim. Viss, ko tie spēj, ir pajēlu rupjību rakstīšanu komentāru sadaļās. Bet interesanti bija konstatēt to, ka medijos uzreiz parādījās intervija ar vēl vienu krievu pakalpiņu – LTRK vadītāju Aigaru Rostovski, kurš satraucies skaidroja, ka Ķīna taču neesot Latvijas ienaidnieks un mums esot jādraudzējas ar Ķīnas komunistiem (… gan jau tāpat, kā to dara Putina režīms). 

Iespējams, ka parastam ierindas ziņu lasītājam Aigars Rostovskis šķiet tāds pieklājīgs un zinošs uzņēmēju pārstāvis, bet man nāksies jūs apbēdināt. Rostovskis jau kopš savas jaunības pārstāv krievu intereses Latvijā.

Maza atkāpe par Rostovska „izglītību”. Rostovskis deviņdesmito gadu sākumā dodas mācīties uz Maskavu, kur viņš it kā mācījās kaut kādā Starptautiskajā ekonomikas centrā. Tad, kad Rostovskis atrgiežas Latvijā un pēc kāda laika iesniedz dokumentus Latvijas Universitātē, lai iestātos Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, LU konstatē šokējošu lietu – Rostovskis ir LU iesniedzis viltotus izglītības dokumentus.  To vēlāk pēc LU pieprasījuma apstiprināja arī Krievijas akadēmiskās izglītības centrs. Ko jūs par to teiksiet? Ko tad īsti tas Rostovskis tur Maskavā studēja? Pēc tam Rostovskis vēlreiz aizdevās uz Maskavu un iestājās Maskavas Darba un sociālo attiecību akadēmijā, kur it kā beidzot dabūja kaut kādus oficiālus izglītības papīrus. Nu tāds mums ir tas labi zināmais LTRK vadītājs. 

Pieminēšu, ka LTRK vienmēr vadījuši dažādi VDK ielikteņi – sākumā tas bija Viktors Kulbergs (viņa dēls Andris Kulbergs tagad pārstāv krievu intereses no „Apvienotā saraksta”), pēc tam bija vispārzināmais čekas maisu iemītnieks Gundars Strautmanis, kurš bija ilglaicīgs valsts uzņēmuma „Lattelekom” vadītājs.  

Tāpēc ļoti bieži pārsteidz, kāpēc Latvijas mediji tik nekritiski rīkojas, intervējot kā nez kādus „ekspertus” Rostovski un vēl vienu uzņēmēju pārstāvi Andri Biti, kurš jau sen zināms kā Andra Šķēles biznesa interešu pārstāvis. 

Kopsavelkot šo visu, mēs redzam, cik ļoti Latvijas biznesa vide ir saaugusi ar krievijas korumpēto režīmu, kas šobrīd slepkavo cilvēkus Ukrainā. Tieši tāpēc Latvija ir kļuvusi par vienu no centrālajām valstīm, caur kuru krievija apiet tai uzliktās sankcijas. Tik ilgi, kamēr šeit būs tādi Šleseri, Rostovski un Bites, mūsu valsts būs ekonomiski atkarīga no krievijas un tiks izmantota krievijas biznesa interešu apkalpošanai. 

Un vēl nobeigumā – neceriet, ka šī valdība, kuru vada Šlesera ģimenes draudzene Evika Siliņa, pieņems kaut vienu lēmumu, kas kaitētu krievijas biznesa interesēm. Tad, kad valdībai bija jāpieņem lēmums par krievijas labības importu caur Latvijas ostām, kuras kontrolē krievi ar Šlesera rokām, tad Siliņai nez kāpēc bija miljons atrunu, lai to nedarītu.

Novērtē šo rakstu: