Iesaki rakstu: 
Noklausījos divu valsts vadošo amatpersonu uzrunas, sagaidot Jauno gadu. Tādi skaisti vārdi bija piemeklēti, diemžēl darbos šīs amatpersonas sevi ir parādījušas pavisam citā gaismā.
Vēl pirms gada jebkurš bez maksas varēja iesniegt tiesai pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem un mēģināt tikt pie taisnīga sprieduma. Pašlaik tas ir praktiski neiespējami, jo aizvadītajā gadā prezidents ir izsludinājis grozījumus Civilprocesa likumā, ar kuriem noteikts pienākums iemaksāt drošības naudu 300 eiro apmērā par tāda pieteikuma iesniegšanu tiesai. Tas laikam aiz lielas mīlestības?
No vienas puses mēs pie tā jau esam pieraduši. Mēs esam sisti un spārdīti visus pēdējos 10 gadus, un ar katru gadu paliek tikai sliktāk, tūkstošiem cilvēki ir palikuši bez mājām.
Tie, kam vajadzēja uzraudzīt komercbankas, pieļāva nekustamo īpašumu burbuli, atļaujot komercbankām un ne tikai tām izģērbt mūsu iedzīvotājus līdz pēdējām apakšbiksēm, bet uz nodokļu maksātāju rēķina izglābt komercbankas no bankrotiem.
Process tika izspēlēts kā pa notīm. Vispirms iedzīvotājiem tika iestāstīts, ka dzīves apstākļu uzlabošanai visur pasaulē tiek ņemti kredīti, par ķīlu dodot nekustamo īpašumu, kā pirmā iemaksa parasti kalpoja iepriekšējais īpašums.
Banku ieteikti vērtētāji šos īpašumus novērtēja par pasakainām cenām, banku darbinieki sagatavoja līgumus tikai banku interesēs, un vairāki simti tūkstoši kļuva par banku vergiem, kuri zobus sakoduši vairākus gadus savu sūri grūti nopelnīto naudu nesa uz banku. Ja aprēķinātu kredītņēmēju mājokļa izmaksas mēnesī, tie būtu vairāki tūkstoši eiro.
Kad bankas aprēķināja, ka viņu noaustajā zirnekļu tīklā ir iekļuvis iespējami lielākais banku upuru skaits, tad kreditēšana strauji tika pārtraukta, nekustamo īpašumu cenas kā uz burvja mājienu nokrita pat par 70%, bet ar to vēl nepietika- ar valdības gādību komercbanku glābšanas vārdā tika samazinātas strādājošo algas un palielināti nodokļi.
Kā glābiņu izmisumā nonākušajiem kredītņēmējiem valdība piedāvāja maksātnespējas pieteikšanu, kuras laikā cilvēkiem tiek atņemts pilnīgi viss un ir jāsamaksā 1/3 no visiem ienākumiem, bet ne mazāk par 1/3 no minimālās algas, kreditoriem. Ņemot vērā, ka vairākumā gadījumu šos cilvēkus vajā zvērināti tiesu izpildītāji un citi parādu piedzinēji, tad savākt divas minimālās algas maksātnespējas pieteikuma iesniegšanai ir faktiski neiespējami.
Katrs mēģinājums aizsargāt sevi ar tiesiskām metodēm tiek nocirsts saknē, veicot atbilstošus grozījumus likumos. Ja sākotnēji dažādas sūdzības par netaisnīgiem tiesu nolēmumiem un tiesu izpildītājiem varēja iesniegt bez maksas, tad šobrīd to vairs izdarīt nevar. Valsts nodevas par apelācijas sūdzību iesniegšanu ir vairākkāršotas, lai šie postā iegrūstie cilvēki nevarētu sevi aizstāvēt.
Pat, ja kādam izdodas savākt pietiekami daudz pierādījumus, ka tā saucamajam kreditoram nav taisnība, tad taisnību atrast tiesā ir neiespējami, jo tiesa vairākumā gadījumos kalpo kā komercbanku advokāti.
Teiksiet, ka tas ir nekrietns apmelojums bez pierādījumiem? Lūdzu, konkrēts piemērs. 2006.gadā noslēgts aizdevuma līgums ar ārvalstu uzņēmuma pārstāvniecību, kas nav banka. Veikti regulāri maksājumi līdz 2011.gada pavasarim, kad aizņēmējs uzzina, ka aizdevēja uzņēmums likvidēts jau 2008.gada decembrī, likvidācija fiksēta LR Uzņēmumu reģistrā.
Pēc dažiem mēnešiem Zemesgrāmatā parādās jauns ieraksts par it kā veiktu cesiju par labu AS “SEB Unibanka”, kur norādīts, ka samaksa par šo 2011.gada jūlijā slēgto līgumu ir veikta 2006.gada augustā. Domājat, ka likvidēts uzņēmums nevar slēgt darījumus un parakstīt nostiprinājuma lūgumu zemesgrāmatai? Es arī tāpat domāju, bet izrādās, ja nostiprinājuma lūdzēja nosaukumā ir vārds “banka”, tad var jebko, arī iesniegt pieteikumu zemesgrāmatā likvidēta uzņēmuma vārdā.
Vēl pēc dažiem mēnešiem tiesā tiek iesniegts pieteikums par parāda piedziņu, pamatojot prasību ar cesijas līgumu, kurš slēgts ar likvidētu uzņēmumu. Tiesai nešķiet dīvaini, ka cesijas līgums ir slēgts ar likvidētu uzņēmumu un cesijas līgumā norādītā 2006.gada augustā samaksātā maksa patiesībā esot dāvana.
Izrādās, ka Latvijas Republikas tiesu izpratnē tas ir pavisam likumīgi un ar tādiem apšaubāmiem dokumentiem mierīgi var doties uz tiesu un piedzīt parādus. Pat, ja Valsts policija tomēr saskata nozieguma pazīmes un uzsāk kriminālprocesu, tas neattur tiesu no apzināti prettiesisku lēmumu pieņemšanas.
Pašlaik, pateicoties prezidenta izsludinātajiem grozījumiem Civilprocesa likumā, arī pēc pozitīva sprieduma kriminālprocesā šim kredītņēmējam nebūs viegli izcīnīt savu taisnību.
Teiksiet, ka jāmēģina saskatīt pozitīvo, ka aprakstītajā gadījumā var redzēt labi izstrādātu nodokļu nemaksāšanas shēmu, kuru var izmantot uzņēmēji, lai optimizētu nodokļus, līgumos nenorādot savu reģistrācijas apliecībā norādīto nosaukumu un reģistrācijas numuru, darījuma summu norādot neeksistējošā valūtā, noslēdzot cesijas līgumus, kuros kā samaksu norādot neeksistējošu valūtu, un tādā veidā vispār nemaksājot nodokļus?
Baidos, ka šāda shēma darbojas tikai attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kuru darījuma partneru nosaukumā ir vārds “banka”, pārējie par tādu nodarījumu raudzītos uz sauli caur restēm.
Teiksiet, ka prezidents un premjers nezina par šādas shēmas esamību? Atkal kļūdāties - viņi par to ir rakstveidā informēti. Arī ģenerālprokurors ir lietas kursā, tikai viņam ir sasietas rokas, jo viņa sieva savulaik esot bijusi saistīta ar shēmas izpildītājiem.
Arī VID ir informēts par šo shēmu, un iepriekšējā VID vadītāja 2015.gada jūnijā informēja Valsts policiju, ka ir ieinteresēta uzsāktā kriminālprocesa rezultātā. Diemžēl mafijai pietika ar vienu gadu, lai piespiestu VID vadītāju aiziet, un nedēļu pēc VID vadītājas aiziešanas arī kriminālprocesā tika pieņemts lēmums par tā izbeigšanu.
Un pēc visa tā man vēl kāds mēģinās iestāstīt, ka šī nav mafioza valsts un valsts augstākās amatpersonas ir jāciena?
Vispirms pierādiet sevi ar darbiem, un tad būs arī cieņa.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
