Sistēma un opozīcija

Cilvēku dzīvē mēdz būt fenomeni, kurus nākas uzlūkot vienīgi sistēmiski. Ja šos fenomenus neuzlūko sistēmiski, tad tie vispār tiek skatīti greizi un bezjēdzīgi. Tiek iegūts maldinoši primitīvs pasaules fragments.

Tāds fenomens ir valsts. Uz valsti vienmēr ir analītiski jālūkojas kā uz sistēmu. To nedarot, valsts atspoguļojums ir analītiski nepilnīgs, tendenciozs, nekompetents, bezperspektīvs. Īpaši jūtīgi prasība pret valsti izturēties kā pret sistēmu attiecas uz opozīciju, ja tāda valstī ir radusies un uzdrošinājusies draudīgi nostāties valsts ceļā.

2019.gada novembrī Latvijā sākās parakstu vākšana Saeimas atlaišanai. Šajā sakarā ļoti svarīgi ir pret LR izturēties kā pret sistēmu, kuru nepieciešams mainīt. 13. Saeimas padzīšanai un jauna parlamenta vēlēšanām jēga ir tikai tad, ja varu iegūst opozīcijas politiskais spēks, kas vēlas realizēt sekojošus galvenos sistēmiskos uzdevumus: 1) dibināt īstu LR – neatkarīgu, suverēnu valsti bez noziegumu brīvības un kriminālā kapitālisma; 2) izstāties no ES, NATO; 3) padzīt okupācijas karaspēku; 4) likvidēt lielākos nacionālos nodevējus un laupītājus; 5) sodīt organizētās noziedzības noziedzniekus un noziegumu brīvības ieviesējus parlamentā; 6) no darba padzīt valsts visu struktūru alkātīgos vadītājus; 7) nacionalizēt masu komunikācijas līdzekļus; 8) nacionalizēt ārzemniekiem atdoto zemi, mežus, 9) nacionalizēt ar izglītību, medicīnu, garīgo kultūru, stratēģiskās komunikācijas infrastruktūru (ostām, dzelzceļu, avio) saistīto materiāli tehnisko bāzi. Aktuāli ir divi jautājumi. Vai latvieši ir spējīgi dzemdēt tādu politisko spēku, un vai latvieši vispār vēlas politisko spēku ar minētajiem galvenajiem sistēmiskajiem uzdevumiem?

Opozīcijas objekts var būt tematiski dažāds, kaut gan formas ziņā reāli pastāv tikai opozīcijas divi varianti: opozīcija pret sistēmu un opozīcija pret sistēmas elementu. Opozīcija pret sistēmu nozīmē, ka tiek oponēts objektam, ko aplūko kā citu objektu (sistēmas elementu) kopumu, kas ir iekšēji organizēts, strukturēts veselums. Tāds funkcionāli vienots darbojošs objektu kopums ir valsts ar tās politisko iekārtu. Valsts ar tās politisko iekārtu ir sistēma – iekšēji organizēts, strukturēts veselums. Opozīcija pret valsti ir vēršanās pret sistēmu. Nevēršanās pret valsti, bet vēršanās tikai pret kādu tās veseluma objektu, ir opozīcijas otrais variants - opozīcija pret sistēmas elementu.

Latvijas Republikā ir sastopami abi opozīcijas varianti. Sastopama ir opozīcija pret valsti kā sistēmu un sastopama ir opozīcija pret kādu valsts sistēmas elementu. Opozīcija pret valsti nozīmē, ka netiek atzīta pastāvošā valsts politiskā iekārta un tiek prasīts mainīt LR valsts politisko iekārtu.   

Latvijā šī prasība ir eksistenciāli vitāla. LR valsts politiskā iekārta ir noziedzīga kriminālā kapitālisma iekārta ar noziegumu brīvību, nodrošinot nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku režīmu, kas sekmē latviešu tautas bojāeju. LR kriminālā kapitālisma galvenais noziegumu veids ir organizētā noziedzība.

Pēcpadomju Latvijā opozīcijas pastāvēšana ir dīvaina. Padomju Latvijā (Padomju Savienībā) opozīcija pret valsti kā sistēmu nebija iespējama. Turpretī pēcpadomju Latvijā (Latvijas Republikā) opozīcija pret valsti kā sistēmu ir iespējama. Tas ir dīvaini un to nākas izskaidrot.

 Divainību izraisa sekojošais. PSRS/LPSR sagraušanas rezultātā varu saglabāja PSRS/LPSR nomenklatūras amorālākā daļa, kuras zemcilvēkus saucu par morālajiem kastrātiem. Tie ir primāti ar izteiktu nodevības sindromu. Vieni ir idejiskie (sociālisma) nodevēji, otrie ir profesionālie (VDK) nodevēji. PSRS/LPSR sagraušanas rezultātā viņu nodevība sintezējas ar sabiedrības kopīpašumu laupīšanu. Doto primātu būtība veidojas no nodevības + laupīšanas.

Morālie kastrāti izveidoja kriminālo kapitālismu. Taču viņi to ideoloģiski un politiski neaizsargā tādā pašā nenogurstošā centībā kā to darīja ar sociālisma valsts drošības aizsargāšanu PSRS/LPSR laikā, nesaudzīgi vēršoties pret jebkuru politiskās iekārtas kritiku.

Tas ir dīvaini! Vajadzēja aizsargāt vēl nežēlīgāk! Morālajiem kastrātiem taču nav nekādas leģitimācijas. Tāpēc viņiem vajadzētu momentā iznīcināt visniecīgāko varas apdraudējumu. Bet tas nenotiek! Kriminālajā kapitālismā ir iespējama šī noziedzīgā, antisociālā, antihumānā režīma kritika. Tajā skaitā opozicionāra satura grāmatu izdošana, regulāra publicistisko eseju izplatīšana, pamfletu sacerēšana, interneta portālu piepildīšana ar atmaskojošiem tekstiem, karikatūrām utt.

Kāpēc morālie kastrāti ir tik "liberāli" un "demokrātiski"?

Tā tas ir tāpēc, ka Latvijā kriminālo kapitālismu atbalsta praktiski visa latviešu darba spējīgā tauta. Izņēmumi ir niecīgi. Turklāt tas ir īsts atbalsts – morāli psiholoģiski leģitīms atbalsts.

PSRS/LPSR atbalsts bija neīsts. Tam nebija morāli psiholoģiskās leģitimācijas. Ja arī kāds patiešām bija, kā saka, pārliecināts komunists, tad tā nebija intelektuāli pamatota pārliecība, bet drīzāk gan garīgās aprobežotības un neizglītotības sekas, nespējot saskatīt un adekvāti novērtēt padomju ideoloģijas iluzoriskumu. Atbalsts bija arī baiļu rezultāts, nevēlēšanās tikt represētam.  Turpretī kriminālais kapitālisms balstās uz morāli psiholoģiski sakņotu atbalstu - materiālās ienteresētības, alkātīgas zagšanas iespējamību kriminālajā kapitālismā. Tā ir personiskā materiālā ieinteresētība, kas mudina atbalstīt kriminālo kapitālismu. Noziegumu brīvība attiecas ne tikai uz valdošo kliķi, bet visu tautu. Un, lūk, jūtot tautas īsto atbalstu, morālie kastrāti var nevērsties pret opozīciju un noziedzīgā režīma kritiku. Ja arī ir sastopama opozīcijas traucēšana, tad tas notiek atsevišķu indivīdu iniciatīvas rezultātā. Tam nav sistēmisks raksturs. Turklāt visu var izšķir skaudība biznesa jomā, kā arī tradicionālais stulbums.

Opozīcija tikai pret kādu LR politiskās iekārtas elementu nozīmē, ka principā tiek atbalstīta sistēma (LR kriminālais kapitālisms) un tiek iebilsts vienīgi pret kādu sistēmas elementu, saskatot tajā nepilnības un aicinot attiecīgo elementu pilnveidot. Tāda opozīcija neapdraud valsts politisko iekārtu un ir sava veida šīs iekārtas leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Tātad tiek atzīts kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību. Tāda opozīcija praktiski atbalsta latviešu tautas bojāeju.

Šī opozīcijas veida tipisks piemērs ir “Delfos” rubrikā “Versijas” publicētie raksti. Tajos jaunie valsts klerki kaut ko maigi pakritizē bez jebkādas saistības ar valsti kā sistēmisku veselumu. “Versijas” atgādina kompartijas laikrakstu “Pravda” un “Cīņa” publikācijas. Tajās tāpat kā “versijās” tika kaut kas nosodīts, ne vārda nesakot par visu politisko iekārtu. “Versijas” ir pastāvošās politiskās iekārtas glancētājas.

Latviešu tautai ir vitāli vajadzīga opozīcija pret sistēmu – pastāvošo noziedzīgo valsts iekārtu. Oponējot pret kādu konkrētu sistēmas elementu, vienmēr ir jācenšas to interpretēt noziedzīgās sistēmas kontekstā, tādējādi nepievienojoties pastāvošās noziedzīgās iekārtas leģitimācijai.

Diemžēl tas notiek ļoti reti. Visbiežāk kaut kas tiek kritizēts izolēti no sistēmas, netieši apliecinot emocionāli traktētu situāciju: valsts (sistēma) ir laba, slikta ir tikai valsts atsevišķu iestāžu (sistēmas elementu) rīcība. Populāra ir idiotiskā atruna: politiķi un klerki ir slikti, valsts un tauta ir laba. Tādējādi slimīgi netiek atzīts, ka politiķi un klerki nāk no tautas un tauta (tās elektorāts) ievēl politiķus. Idiotiskā atruna liecina par gļēvu nevēlēšanos uzņemties atbildību – politisko, morālo, tiesisko un transcendentālo (Dieva priekšā) atbildību.

Latvijā ir sistēmas problēma – valstiskā sistēma nekur neder un ir nacionāli graujoša. Bet tas vēl nav viss.

Sistēmas un tajā skaitā valstiskās sistēmas nenokrīt no debesīm. Sistēmas rada un uztur cilvēki. Tāpēc ir jāņem vērā ne tikai empīriski reālās sistēmas, bet arī mentālās sistēmas.  

Katru sistēmu rada un uztur noteikts garīgums. Tāds garīgums arī funkcionē kā sistēma – mentālā sistēma. Cilvēki ir garīgi dažādi. Taču tajā pašā laikā tautā dominē noteikts garīguma tips, integrējot attiecīgo mentālo sistēmu. Tauta, kura rada un uztur valsti, balstās uz savu mentālo sistēmu. Tradicionāli to dēvē par tautas mentalitāti. Loģiska ir likumsakarība: kāda ir tautas mentalitāte, tāda ir tautas valsts.

Arī sistēmas “Latvijas Republika” esamību nosaka konkrēta mentālā sistēma – latviešu tautas mentalitāte. Arī pret tautas mentalitāti tāpat kā pret tautas valsti ir jāizturas sistēmiski.

Latvijā ir ne tikai valstiskās sistēmas problēma, bet arī mentālās sistēmas problēma. Turklāt tā ir primārā problēma, kura cementē šodienas dzīvi un no kuras ir atkarīga nacionāli graujošās valstiskās iekārtas likvidācija jeb saglabāšanās līdz tautas pilnīgai bojāejai.

Tā, piemēram, mediķu protestu sakarā interneta komentāros bija lasāms: “Zane L. Ka tik aiz šiem protestiem nestāv Kremļa partija "Saskaņa". Ceru ka mediķi būs tik gudri un nepakļausies pretvalstiskiem pasākumiem. Nešūpojiet laivu! Mediķi tādā veidā atzīmēs oktobra revolūcijas 102. gadadienu?”

Diemžēl citētais sociālās šizofrēnijas paraugs nav vienīgais gadījums sabiedriskajā domā. Tādi gadījumi (aicinājumi “nešūpot laivu” krievu, Maskavas, Putina interesēs) ir sastopami katru dienu, un ne viens vien, bet vairāki. Tas noteikti apliecina tautas mentālās sistēmas greizās iezīmes. Tāpēc nav jābrīnas par morālo kastrātu un viņu kriminālā kapitālisma atbalstu aizvadītajos 30 un vairāk gados. Tāpēc opozījai ir jāapzinās pārmaiņu neiespējamība “otrā rītā uz brokastu laiku” (J.Bojārs). Valsts iekārtas sistēmu var oficiāli likvidēt ātri. Taču mentālo sistēmu var pozitīvi izmainīt tikai vairāku paaudžu laikā, ar to nodarbojoties burtiski katru dienu katru stundu.

Novērtē šo rakstu: