Šis „pārprastais” ģenerālprokurors

Lietojot to leksiku, ko tiesā bieži lieto paši prokurori (un ko spriedumos, tostarp atceltajos, lietoja arī pats J.Stukāns, kad strādāja par tiesnesi), var teikt, ka ''šīs liecības ir pretrunā ar personas agrāk sniegtajām liecībām un vērtējamas kritiski, kā aizstāvības versija, kura negūst apstiprinājumu ar citiem pierādījumiem''.

Tas, kurš pazīst J.Stukāna kungu no profesionālās puses, labi zina, ka viņu ir ļoti grūti pārprast, jo viņš visu paskaidro ''tā, ļoti vienkāršiem vārdiem'', kā nesen raksturoja viņa manieres un izteiksmes līdzekļus viena prokurore sarunā ar šo rindu autoru.

Tas, kas ir dzirdējis J.Stukāna kunga izteikumus publiskajā telpā, nevarēs šim raksturojumam nepiekrist un secinās, ka šī reize ir tikai recidīvs. Burtiski šogad, ierodoties advokātu kopsapulcē kā viesis, J.Stukāns satricināja sapulces dalībnieku prātus ar paziņojumu, ka turpmāk apsūdzētajiem, kuri neatzīst vainu, tiks prasīts tikai reāls sods.

Šis paziņojums liek atgādināt, ka saskaņā ar Prokuratūras likumu prokurori ir procesuāli neatkarīgi un paši drīkst izvēlēties, kādu sodu lūgt piemērot apsūdzētajai personai. Bet nez, vai pašā prokuratūrā tik bieži tiek pārlapots Prokuratūras likums? Vai par prokurora procesuālo neatkarību atceras tad, kad vajadzīgs iemesls prokuroru nekontrolēt?

Līdz ar to, kas ir pateikts, – tas ir pateikts, jo ne jau pirmo reizi. Un nav ko te īpaši pārdzīvot vai izlocīties! Esi, kas esi, un lepojies ar savu identitāti un stingru nelokāmu pārliecību! Turklāt par to, kāda ir J.Stukāna kunga nostāja, kāds viņš vispār ir kā jurists un personība profesijā, ir labi un sen zināms gan tiesnešiem, gan aktīvi praktizējošiem advokātiem, viens no kuriem ir Latvijas Zvērinātu advokātu padomes (LZAP) priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs, pēc amata arī Tieslietu padomes (TP) loceklis.

LZAP priekšsēdētājs pilnīgi pareizi dara, ka lūdz TP izvērtēt ģenerālprokurora rīcību, bet domājams tomēr, ka LZAP priekšsēdētājam J.Rozenbergam sākt vajadzēja ar skaidra viedokļa paušanu jau Tieslietu padomes balsojumā par J.Stukānu kā ģenerālprokurora amata kandidātu.

Kā ir vispārzināms, šajā balsojumā J. Rozenbergs nepiedalījās, ko reiz skaidroja šādi: "LZAP priekšsēdētājs vienlaikus ir arī TP loceklis, kā to paredz likums Par tiesu varu. Viena no TP funkcijām ir arī lēmumu pieņemšana par tiesnešu karjeras jautājumiem, kā arī atzinumu sniegšana par Satversmes tiesas tiesnešu, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un ģenerālprokurora amata kandidātiem.

Atšķirībā no pārējiem TP locekļiem LZAP priekšsēdētājam kā praktizējošam advokātam savā ikdienas advokāta darbā var nākties tieši saskarties ar šīm amatpersonām viņu amata pienākumu izpildē. Līdz ar to, lai novērstu pat šķietamas interešu konflikta situācijas savā un šo amatpersonu turpmākajā darbā, nekad kā TP loceklis šajos balsojumos, kas var ietekmēt konkrētu amatpersonu karjeru, es nepiedalos."¹

Šādu argumentāciju var pieņemt, var nepieņemt, var vaicāt, kurā gadījumā advokāta prakse un atrašanās TP ir savienojama un kurā nav, taču nudien nekas neliedza LZAP kolektīvi reaģēt uz jau agrākiem nepieņemamiem publiskiem izteikumiem, turklāt ne tikai no ģenerālprokurora puses, un citu rīcību vai politiku.

Nav noslēpums, ka advokatūrai nebrūk virsū tikai slinkais. Diemžēl pienācīga stingra reakcija no LZAP gadiem nav sekojusi vairākos līdzīgos gadījumos, – ne tad, kad Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece rakstīja nepamatotu sūdzību par vienu no advokātēm, ne tad, kad likumdevējs uzlika mūsu aizstāvamajiem par pienākumu ''liecināt patiesību'' (kas var pārvērsties liecināšanā pret sevi), ne tad, kad politiķi mūs apsūdzēja tiesas procesu novilcināšanā, kamēr patiesībā viens no galvenajiem procesu ilgumu ietekmējošiem faktoriem saskaņā ar TP veikto pētījumu ir zema izmeklēšanas kvalitāte, ne tad, kad tiesai ar ļoti nepārdomātiem un arī tiesnešu kritzētiem kriminālprocesuālā regulējuma grozījumiem tika piešķirtas pilnvaras ierobežot tiesu debašu un apsūdzēto pēdējā vārda ilgumu, nedz arī pavisam nesen, kad procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tika ieviests faktiski aizliegums iesniegt pierādījumus apelācijas instances tiesā (autors ir dzirdējis visai ticamu ziņu, ka uz atbildīgās Tieslietu ministrijas darba grupas sēdi neviens advokatūras pārstāvis vispār nebija ieradies).

Lai nelīdzinātos mūsu profesijas principiāliem nīdējiem, kā arī objektivitātes labad, protams, ir jāuzsver, ka ne pie visa vainīgi ir atsevišķi advokāti, advokatūra kopumā vai personīgi tās pašreizējais vadītājs. Var atcerēties vienu no samērā retajiem gadījumiem, kad LZAP bija saņēmusies un vērsusies Tiesnešu ētikas komisijā saistībā ar jau iepriekš minēto gadījumu Tieslietu ministrijas un ASV vēstniecības kopīgi rīkotajā 2019. gada 20.septembra ekspertu paneļdiskusijā "Procesuālā regulējuma efektivitāte komercstrīdu un ekonomisko noziegumu lietu izskatīšanā".

Šajā diskusijā J.Stukāns ''uzspridzināja informatīvo telpu'' ar šādu izteikumu: ''Es arī vienmēr, tas tā varbūt nav īsti, kā saka, labi, bet es vienmēr saku, ka nav jāuztraucas – tur pāris tūkstoši, Latvija samaksās, naudas pietiks, jo viņiem jāmaksā kompensācija, ka ir pārkāptas viņu tiesības, ko konstatē Eiropas Cilvēktiesību tiesa, bet tās kompensācijas nav tik lielas.''

Toreiz J.Stukāns pildīja tiesneša pienākumus, un, cik atceras šī raksta autors, Tiesnešu Ētikas komisija uz LZAP vēstuli par šo gadījumu sniedza īsu atbildi, kuras būtība bija tāda, ka nekas neētisks neesot noticis. Nez, kāda šoreiz būs TP reakcija.

Ņemot visu minēto vērā, zināmā mērā varētu J.Stukāna teiktajam pat daļēji piekrist: mēs visi kā pilsoniskā sabiedrība esam vainīgi pie tā, ka valsts amatpersonas, augstas un ne pārāk augstas, pret mums atļaujas izturēties nievājoši un bez mazākās cieņas, jo paši ne īpaši sevi cienām un advokatūra kā organizācija un tās vadība nav nekāds izņēmums.

Bet Dievs ar to advokatūru! Kam viņa galu galā interesē? Pat pašiem advokātiem ne sevišķi.

Varbūt, ka ģenerālprokurora aicinājums biežāk un aktīvāk klauvēt pie viņa durvīm patiešām ir jāvērtē kā nopietns aicinājums uz sadarbību, kā J.Stukāns arī teica preses konferencē? Varbūt patiešām tiek pavilkta trekna melna svītra zem tiem laikiem, kad, aizsūdzoties līdz ģenerālprokuroram, mēs parasti saņēmām atbildes no sērijas ''šī ir ģenerālprokurora diskrecionārā vara (cilvēciskā valodā – ''gribu daru, gribu nedaru''), kura šoreiz netiks izmantota'' vai ''uz Jūsu sūdzību ģenerālprokuroram departamenta virsprokurors paziņo, ka Jūsu sūdzība netiks izskatīta, jo netiks izskatīta''?

Ir jātic labajam cilvēkā, īpaši, ja runājam par tik augsto valsts amatpersonu!

Ja ģenerālprokurors saka, ka aktīvāk jāraksta, tad tā arī jārīkojas. Katru reizi, kad prokurors piesedz policistu rīcību, kura raksturojama kā klasiska ''mentu patvaļa'', ir jāraksta ģenerālprokuroram, jo viņam ir tiesības visu zināt. Katru reizi, kad rajona un apgabala prokurori nesniedz atbildi pēc būtības jeb vienkāršiem vārdiem ''atrakstās'', ir jāvēršas pie ģenerālprokurora.

Biežāk ir jālūdz, lai ģenerālprokurors vēršas Satversmes tiesā par personu pamattiesības aizskarošām tiesību normām, un, ja ģenerālprokurors atbild par ''diskrecionāro varu'', tas nav jāņem par pilnu! Tāds vienkārši viņam bija garastāvoklis tajā brīdī! Jāraksta vēlreiz un aktīvāk! Regulārāk jāpierakstās arī uz pieņemšanu!

Iespējams, ja tā rīkosimies, būs vieglāk prasīt atbildību par to, kā strādā prokuratūras iestādes, un neviens nevarēs aizbildināties ar reālas situācijas nezināšanu vai runāt par savu nevainīgumu tajā.

1 https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/advokatu-kolegijas-vadiba-briest-parmainas-14279702

Novērtē šo rakstu: