Šis fascinējošais Godmaņpaps

Neordināra bezkaunība? Aizkustinošs optimisms? Personīgi mani visvairāk pārsteidz kas cits - vai tiešām tāds Godmanis visā nopietnībā cer, ka viss ir aizmirsts un ka neviens pat nepasmīnēs, klausoties viņa stāstos par pēdējo gadu varoņdarbiem Latvijas labā?

Pārsteigt ta pārsteidz, bet... ja nu tā vismaz zināmā mērā ir taisnība? Ja nu tāds Godmaņpaps nemaz tik ļoti nekļūdās, jaunas valstiskās siles meklējumos funktierēdams: ja es Dombrovska tradīcijās simtreiz sū... pikuci nosaukšu par halvu, varētu taču atrasties pietiekami daudz ļaužu, kas tam arī noticēs, jo sen aizmirsuši, kas tā tāda halva, pēc kā tā smaržo un kā garšo?

Domāju, ir akurāt īstais brīdis saīsinātā formā pārpublicēt šo te nodaļiņu no pirms dažiem gadiem izdotās grāmatas "Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki". Tas, ka pēc šīs grāmatas iznākšanas (un vispār "Parex" "glābšanas" kā tādas) neviens nenosēdās uz apsūdzēto sola, nepārsteidz, - tā mūsu valstī pieņemts. Taču cerams, ka pēc šī atgādinājuma vismaz par savu lomu "Parex" afērā Godmaņa kungs kādu brīdi paklusēs:

Te nu tā ir: "Nav un nekad nebūs iespējams precīzi saskaitīt, kādi būtu Latvijas zaudējumi, 2008. gada novembrī izlemjot "Parex banku" nevis slēgt, bet gan glābt par katru cenu, - Latvijas Bankas pieminētie trīs miljardi latu ir ne vairāk kā viedoklis, ar kādiem Ilmāra Rimšēviča vadītā iestāde mīl nākt klajā, labi apzinoties, ka neviens neplāno tos praktiski pielietot un pārbaudīt.

Toties ir iespējams uzskaitīt galvenās muļķības un neizdarības, kuru rezultātā bankas krīze izvērtās tik dziļa un prasīja tik apjomīgus valsts finanšu līdzekļus, ka uz to fona bankas bijušajiem saimniekiem atvēlētie miljoni tiešām šķiet nenozīmīgi.

Neapšaubāmi pirmā lielā Latvijas valsts vadītāju kļūda bija novēlotā reaģēšana uz virknes Eiropas valstu septembra paziņojumiem par atbalstu savam banku sektoram un noguldītāju garantētā minimuma palielināšanu.

Var piekrist "Parex bankas" viedoklim, ka tieši Latvijas valdības nereaģēšana uz Zviedrijas paziņojumu par atbalstu savām bankām radīja naudas aizplūšanu no "Pareksa", vai citu ekspertu uzskatam, ka savu naudu uzmanošiem ļaudīm un kompānijām pēc ASV bankas "Lehman Brothers" bankrota bija skaidrs, kādu problēmu priekšā stāv "Parex banka".

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) skaitļi rāda, ka vēl septembra pirmajā pusē noguldījumi bankā auga, bet nedēļā no 15. līdz 21. septembrim no tās kopā tika izņemti 29 miljoni latu. Savukārt laikā no 30. septembra līdz 24. oktobrim no bankas noguldījumos tika izņemti gandrīz 100 miljoni latu.

Nevis notika kāda mistiska „aizplūšana”, bet pašmāju un ārvalstu noguldītāji – apmēram vienādās daļās - izņēma paši savu naudu, lai to pārceltu uz, viņuprāt, kādu drošāku vietu. Taču Ivara Godmaņa valdība un pārējās atbildīgās amatpersonas nekustināja ne ausi.

Nesalīdzināmi milzīgāku ļaunumu bankai un visai valsts ekonomikai nodarīja tas, ka ne valdībai, ne Finanšu ministrijai, ne Latvijas Bankai, ne FKTK, ne jau 2007. gadā šo institūciju izveidotajai speciālajai finanšu krīžu vadības pastāvīgajai darba grupai nebija nekāda reāla valstiska plāna rīcībai gadījumā, ja kraha priekšā nonāk viena no pirmā piecnieka bankām (kaut tieši tā bija noticis gan 1995., gan 1998. gadā).

Rezultātā Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs tikai runāja par ātruma svarīgo lomu šādu krīžu risināšanā, tikmēr lemšana par to, ko darīt ar banku, turpinājās divarpus nedēļas - no 21. oktobra līdz pat 8. novembrim. Rezultātā no 24. oktobra līdz 6. novembrim noguldītāji no bankas izņēma vēl gandrīz 100 miljonus latu.

Nākamā kļūda – atbildīgās valsts amatpersonas (ja uzskaitīt precīzi - premjers, finanšu ministrs, Latvijas Bankas vadītājs un FKTK vadība) nenovērtēja reālo situāciju, nevis tūlīt pārņemot visu banku, bet gan neadekvāti optimistiski cerot, ka "Parex bankas" bijušajiem saimniekiem izdosies pierunāt sindicēto kredītu devējus atstāt savu naudu jau valstiskajā (par 51%) "Pareksā".

Nevienai no šīm amatpersonām bankas „pirmās” pārņemšanas brīdī nebija reāla plāna, ko darīt, ja tas neizdosies. Vēl vairāk – tā vietā, lai izvirzītu vienu runas personu, atbildīgās amatpersonas katra sauca savus „finanšu cauruma” skaitļus, tā vēl sējot papildu paniku noguldītājos un neuzticību sindicēto kredītu devējos.

Viena lieta – iekšēja neskaidrība, bet bija arī augstas amatpersonas, kuras bija gatavas savā mulsumā dalīties ar sabiedrību. Turklāt publiski šaubīties par bankas drošību amatpersonas nebeidza arī pēc tās pārņemšanas.

Tāpēc nav jābrīnās, ka laikā no 7. novembra līdz 1. decembrim noguldītāji no bankas savu naudu kopumā izņēma 537,8 miljonu latu apjomā (Valsts kontroles aprēķini) – pat vairāk nekā līdz bankas pārņemšanas brīdim, kam it kā vajadzēja iezīmēt stabilitātes un drošības atjaunošanos (no 1. septembra līdz 7. novembrim saskaņā ar Valsts kontroles datiem kopā noguldītāji bija izņēmuši 465,6 miljonus latu savas naudas).

Turklāt, ja līdz 7. novembrim noguldītāji savu naudu lielākoties izņēma no pašas bankas līdzekļiem, tad pēc 7. novembra tā jau bija bankā apjomīgi iepludinātā valsts nauda.

Tāpat jāņem vērā arī premjera Ivara Godmaņa unikāli muļķīgais „patiesības brīdis”: viņš 3. decembrī LNT raidījumā "900 sekundes" paziņoja – ja sindicēto kredītu devēji nepiekritīs visu "Parex bankas" akciju nonākšanai valsts kontrolē, tad banka būs jāslēdz.

Rezultātā var pietiekami droši apgalvot, ka viens premjera izteikums Latvijas valstij izmaksāja vēl apmēram 50 miljonus latu, ko vēl atlikušie "Pareksa" noguldītāji uzskatīja par labāku pārcelt uz drošāku vietu.

Papildus tam netrūka arī dažādu sīkāku neizdarību un atklātu muļķību, kas tikai atkal un atkal apliecināja sakāmvārdu „muļķis maksā”: atbildīgās valsts amatpersonas un struktūras nespēja ieturēt konsekvenci faktiski nevienā jautājumā – pozīcija tika mainīta gan par Valērija Kargina un Viktora Krasovicka atstāšanu vai neatstāšanu amatos, gan par valsts līdzdalības apmēru bankā.

Turklāt, ja šajos jautājumos daļēju atbildību vēl varēja novelt uz ārējiem faktoriem, tad mēnesi ilgā bankas atstāšana bez reāla vadītāja tāpat kā pieļautā "Parex" klientu informācijas aizplūšana uz "Aizkraukles banku" bija simtprocentīgas amatpersonu neizdarības sekas.

Labu laiku atbildīgās amatpersonas, neraugoties uz Valērija Kargina un Viktora Krasovicka darbībām, turpināja uz abiem kungiem raudzīties kā uz finanšu brīnumdariem, kam vienkārši gadījies neveiksmes brīdis. Šī attieksme izzuda tikai novembra beigās.

Īpašu vietu atbildīgo amatpersonu neizdarību un muļķību uzskaitījumā ieņem noguldītāju naudas izņemšanas – tā sauktās „naudas aizplūšanas” – ierobežojumu jautājums.

FKTK ierobežojumus izmaksām no bankas drīkstēja noteikt tikai kopā ar Ministru kabinetu (un patiešām šādus ierobežojumus aicināja noteikt gan 7. novembrī, gan 20. novembrī), taču Ivara Godmaņa valdības finansiāli ne pārāk izglītoto Segliņu, Veldru un Gerhardu masā ar savu enerģiski spiedzīgo uzstāšanos virsroku guva galvenais ierobežojumu neuzlikšanas aizstāvis - Latvijas Bankas prezidents I. Rimšēvičs.

Nevar neatzīt, ka šī viņa nostāja nebija bez savas loģikas. Šī loģika bija – ja reiz valdība un FKTK nebija uzlikušas naudas izņemšanas ierobežojumus pirms 8. novembra, tad galīgi nebūtu loģiski tos uzlikt pēc bankas pārņemšanas valsts īpašumā, kad „valsts taču pārņem banku, lai stiprinātu tai uzticību, nevis apturētu pati savu komercbanku”.

Nelaime tikai tā, ka, pietiekami mērķtiecīgi uzspiežot pārējām atbildīgajām iestādēm un amatpersonām šo viedokli, Latvijas Banka ņēma vērā tikai mācību grāmatu patiesības, bet ne tobrīd jau acīmredzamo faktu, ka ne citas atbildīgās iestādes, ne arī pašas Latvijas Bankas vadība nav spējīga ne uz ātrumu, ne uz izlēmīgu rīcību, ne uz vienota viedokļa paušanu.

„Uzliekot ierobežojumus, valsts automātiski padarīja savu ieguldījumu, savu īpašumu - pārņemto banku mazvērtīgāku. (Cilvēki taču nemēdz tikko nopirktam auto izsist priekšējo stiklu vai vēl ko sabojāt.),” – tā vēlāk savu mācību grāmatu viedokli skaidroja Latvijas Banka.

Taču, turpinot šo salīdzinājumu, pati Latvijas Banka izlēma, ka, ar tikko nopirktu auto iekuļoties Hārlemā, ir lietderīgi to atstāt ielas malā ar neaizslēgtām durvīm un atvērtiem logiem...

„Jā, mēs rīkojāmies apsteidzoši, jā!” 12. novembra TV raidījumā "Kas notiek Latvijā?" apgalvoja premjers I. Godmanis, taču reālā situācija bija pilnīgi pretēja – jebkuru lēmumu atbildīgās personas pieņēma ar vairākas dienas un pat nedēļas ilgu nokavēšanos.

Attiecībā uz tā saukto noguldījumu aizplūšanu šī pieeja problēmu risināšanai izmaksāja vismaz pusmiljardu latu, no kuriem vismaz daļa pameta arī Latvijas ekonomiku kopumā, attiecībā uz "Parex bankas" krīzes risināšanu kopumā – vismaz divreiz lielāku summu. (..)

Tā vietā, lai reāli vadītu bankas pārņemšanas procesu un – pat, ja tā nav patiesība – iedrošinātu "Parex bankas" noguldītājus un kreditorus, toreizējais valdības vadītājs Ivars Godmanis pats vēl veicināja paniku: tikai viens viņa izteikums televīzijā par to, ka vēl nevar zināt, vai banka tiks vai netiks slēgta, lika no kredītiestādes aizplūst vismaz 50 miljoniem latu.

Ir jauki, ka pieredzējušais politiķis vienmēr ir gatavs publiski demonstratīvi uzņemties atbildību par tiem viņa vadībā pieņemtajiem lēmumiem un notikušajiem procesiem (piemēram, par "Parex bankas" pārņemšanu kopumā), par kuriem ir skaidri zināms, ka nekāda konkrēta un skaidra atbildēšana nemaz nevar sanākt.

Tāpat nevar apstrīdēt ekspremjera savdabīgās rūpes par valsti, taču "Parex" gadījums par ļoti dārgu cenu apstiprināja jau iepriekš pietiekami skaidri zināmo – šis cilvēks nav un nekad nebūs piemērots tālredzīgam un mērķtiecīgam komandas darbam valsts pārvaldē..."

Un nu šis pats Ivars Godmanis atkal ir gatavs visus pamācīt, pārstāvēt un vadīt. Ko lai saka - tiešām fascinējoši.

Novērtē šo rakstu: