Savus līdzcilvēkus represijām nodeva arī kaimiņi, radi un pašu novadnieki
Valsts prezidents Raimonds Vējonis*25.03.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien aprit 70 gadi, kopš Latvijā tika pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku sākuma punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas iedzīvotāju deportācijas 1949. gada martā veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti.
Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un pašu novadnieki. Padomju vara un partija deva rīkojumu, bet Latvijas iedzīvotāji, starp tiem arī latvieši, bija tie, kas šo rīkojumu izpildīja. Gan partijas biedri un komjaunieši, gan VDK darbinieki. Tie, kas uzrādīja un aizveda, tie kas apsargāja. Arī tie, kas klusēja. Šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma, jo katru varas mašinēriju darbina cilvēks.
Represijas nevarētu īstenot tādā apmērā bez Latvijas iedzīvotājiem, kuri bija uzsākuši aktīvu kolaboracionismu ar okupācijas režīmu. Viņus atklāt ir taisnīguma jautājums pret visiem tiem, kas cieta no padomju režīma nežēlības.
Bet vēl svarīgāk ir izcelt no pagātnes tumsas tos retos cilvēkus, kas spēja un paspēja kādu izglābt. Tie cilvēki, kuri, riskējot ar visu, naktī steidzās brīdināt izsūtāmo sarakstos iekļautos tuvākos vai kaimiņus, lai tie nekristu par upuri padomju teroram. Tie ir varoņi, kuriem vēl esam parādā piemiņu.
Starp viņiem bija arī tādi, kuri sākotnēji kalpoja jaunajai varai, bet pēdējā brīdī attapās. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Nelabot savas kļūdas nav.
Lai gan lielākā daļa izvesto bija latvieši, represētos nešķiroja pēc tautības. Deportācijas bija politiska, ideoloģiska, pat ekonomiska akcija ar dažādiem mērķiem un daudz plašākām sekām, nekā varētu likties. Tā bija traģēdija, kuru mēs dalām ar pārējām Baltijas valstīm.
25. marta teroram sekoja četrdesmit gadi baiļu un neuzticēšanās. Četrdesmit gadi, ko daudziem no mums nācās pavadīt kurlmēmā sabiedrībā. Nedrīkstot, nespējot runāt par savu un savu tuvinieku likteni. Nespējot sadziedēt savas rētas.
Pirms 30 gadiem mēs pateicām pārliecinošu “nē” aizmiršanai. Desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās vēsturiskajā sēru gājienā no Daugavmalas uz Brāļu kapiem, lai pieminētu padomju represijās cietušos.
Tāda piemiņas kultūra ir pilsoniskas sabiedrības pamats. Tā apliecina, ka mums ir kopīgs liktenis, uz kura veidot kopīgu nākotni. Šis liktenis var būt sāpīgs, un šis pamats var būt akmeņains, bet tas ir mūsu.
Represētie un viņu ģimenes nekad neaizmirsīs padomju režīma nodarīto, bet vai 30 gadu laikā tas nav pabalējis no mūsu pašu atmiņas? Cik daudz atcerēsies mūsu bērni, un ko par 1949. gada 25. martu zinās mūsu mazbērni? Jauniešu nepilnīgās zināšanas jau tuvākajā nākotnē var apdraudēt deportāciju piemiņu.
Varētu jautāt, kāpēc tas ir tik svarīgi? Sāpīgas pagātnes notikumu pieminēšana nav neitrāls vēsturisku faktu atspoguļojums. Tā raksturo mūsdienu sabiedrības morālos un politiskos orientierus, izpratni par sevi un savām attiecībām ar citiem.
Mums valstiskā līmenī ir svarīgi nodrošināt, ka attieksme pret komunisma noziegumiem sabiedrībā tiek uztverta kā universāla morāles mēraukla. Tā ir skaidra un nepārprotama robeža starp labo un ļauno, pieņemamo un nepieņemamo, pareizo un nepareizo. Tas ir atgādinājums, ka ar ļaunumu nevar būt kompromisi.
Atcerēsimies to!
Lai Dievs svētī mūsu zemi!
* Uzruna 1949. gada 25. marta deportāciju piemiņas pasākumā.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
