“Saskaņai” ir vieta Latvijas politikā, jo tās misija ir svarīga un mērķi ir aktuāli kā nekad iepriekš

Esmu bijis partijas dibināšanas iniciators, kopā ar “Saskaņu” gan uzvaru laikos, gan zaudējumos. Mums bija kļūdas, dažas no tām smagas, un liela daļa mūsu vēlētāju novērsās. Esmu uzņēmies atbildību par pēdējo vēlēšanu rezultātu.

Joprojām esmu “Saskaņas” biedrs, kaut gan apzināti distancējos pamācīt, virzīt un vadīt. Taču priekšā trīs vēlēšanu cikls, un dažos kolēģos redzu bažas. Vai partija, kuras reitings svārstās 3 – 5% robežās, spēs atjaunot cilvēku uzticēšanos un atgūt ticību pati sev? Vai ir vērts turpināt, tā man jautā. Jūtu pienākumu atbildēt.

Saskaņa ir ne tikai partijas identitāte, šis vārds nozīmē arī mērķi un vienlaikus procesu, kas ved uz mērķi: vienotu politisko nāciju, savstarpēju cieņu, eiropeisku izpratni par minoritāšu tiesībām. Tāpēc “Saskaņa” vienmēr bijusi arī diskusiju platforma gan mūsu biedriem ar ļoti plašu politisko uzskatu spektru, gan pamatnācijas un lielākās minoritātes – Latvijas krievu – viedokļu apmaiņai.

Jūs teiksit – mūsu nostāju vara vienalga neņēma vērā. Bet valdošais vairākums bija spiests to uzklausīt un sadzirdēt!

Tie, kas, izmantojot cilvēku vispārējo apjukumu pēc 24.02.22., ar skaļu troksni pārņēma mūsu elektorātu, nebūt nepārņēma mūsu mērķus un centienus. Viņi nav izdarījuši neko, lai mazinātu plaisu sabiedrībā un neļautu integrācijas vietā iet asimilācijas ceļu. 

Ja “Saskaņa” bija aiz sarkanās līnijas, pašreizējā opozīcija ir aiz sarkanā mūra, kam cauri neskan nekādas balsis. Patiesībā viņu darbības kalpo par argumentu visu nokrāsu nacionālistiem, lai vēl vairāk sašaurinātu saprātīga dialoga robežas.

Es joprojām saskatu “Saskaņas” darba lauku, organizējot, pārstāvot, aizstāvot un vairojot sadarbības loku, kuru veidotu Latvijai lojālu cittautu izcelsmes pilsoņi un latvieši, kuri saprot tādas sinerģijas jēgu, vajadzību, nepieciešamību. Tagad vairāk nekā jebkad iepriekš. 

Mūsdienu apstākļos nav iedomājama droša valsts, kurā tas nenotiek. Valdošās elites apziņā (pareizāk, tajā produktā, ko viņi cenšas pārdot savam elektorātam) Latvijas krievvalodīgie pilsoņi pastāv kā tāda mītiska masa, kura nezina un negrib zināt latviešu valodu, kurai Latvija vienaldzīga un sirdī Putins. Tā ir ne vien melīga un stulba, bet arī bīstama attieksme. Krievi ir skaidri uztvēruši šādus bezatbildīgus signālus. Daudzi, jo īpaši tie, kam pieprasītas profesijas, pārdomā iespēju aizbraukt, citi krāj sevī dusmas. Ne viens, ne otrs nenāk par labu Latvijai.

Valdošā elite ignorē jebkādus signālus, kas ziņo par sabiedrības sašķeltības padziļināšanos. Piemēram, Fridriha Eberta fonda pētījumu par Latvijas krievu minoritātes uzskatiem (UNDER PRESSURE – An Analysis of the Russian-Speaking Minority in Latvia) šā gada vasarā. Dati rādīja, ka ir pasliktinājusies latviešu attieksme pret krieviski runājošajiem, to atzīst 63% krievu un 62% latviešu.

Nopietnu etnisku konfliktu iespējamību Latvijā pieļauj 28% krieviski runājošo un 22% latviešu. Atbildi “ir iespējams, bet maz ticams” izvēlas 51% respondentu no krieviski runājošām ģimenēm un 54% no latviski runājošām. Un nez kā vēl šie skaitļi mainījušies pēc plašās un valstiski pagodinātās “atkrieviskošanas” kampaņas…

Tāpēc mana atbilde skeptiķiem ir – jā, “Saskaņai” ir vieta Latvijas politikā, jo tās misija ir svarīga un mērķi ir aktuāli kā nekad iepriekš. Atliek vien par tiem cīnīties – principiāli, drosmīgi un pacietīgi.

Novērtē šo rakstu: