Iesaki rakstu: 
Ticamāk liekas, ka ārkārtas vēlēšanas Rīgā nenotiks tuvāko mēnešu laikā. To nosaka gan spēkā esošie likumi, kas paredz, ka jaunas vēlēšanas ir izsludināmas gadījumā, ja vairākkārt neizdodas ievēlēt jaunu Rīgas mēru, gan arī tas, ka šobrīd neviens īpaši neilgojas uzņemties atbildību par situācijas sakārtošanu Rīgā.
Valdošā pozīcija Rīgas domē nav stabila. Pēc “Saskaņas” simbola Nila Ušakova un “Gods kalpot Rīgai” līdera Andra Amerika ievēlēšanas Eiropas Parlamentā no abu partiju koalīcijas ir atšķēlušies četri deputāti, tajā skaitā vicemērs Vadims Baraņņiks un Attīstības komitejas vadītājs Aleksejs Rosļikovs.
Tas nozīmē, ka jaunievēlētais Rīgas mērs Dainis Turlais nevar rēķināties ar drošu vairākumu un sekmīgi darbināt tā saukto “balsošanas mašīnu”, pie kā bija pierasts līdz šim un ko sekmīgi lietoja Ušakovs. Tā ir pilnīgi jauna situācija Rīgas domē, kas nebija piedzīvota vismaz desmit gadus, kamēr Rīgas mērs bija Ušakovs.
No otras puses, arī opozīcijas partijām nav vajadzīgā balsu skaita, lai pārņemtu varu pašvaldībā. Jāņem arī vērā, ka partijas “Latvijas attīstībai” frakcija sava vadītāja Viestura Zepa vadībā īsteno atšķirīgu politiku no, piemēram, Nacionālās apvienības frakcijas un partijas “Jaunā Vienotība” frakcijas. Pēc līderu ievēlēšanas Saeimā Rīgas domē pavisam nepamanāma ir kļuvusi Jaunās konservatīvās partijas frakcija.
Ir skaidrs, ka opozīcija nav vienota kopīgas politikas īstenošanā Rīgas domē, tā ir vāja un diezgan sašķelta. Lai panāktu varas maiņu, opozīcijas frakcijām būtu jāvienojas ar tā saukto Baraņņika un Rosļikova četrinieku. Vienošanās ar šo no “Saskaņas” izlēgto četrinieku varētu dot kādu labumu tikai īstermiņā, bet vēlāk tā kļūtu par nopietnu problēmu tagadējām opozīcijas partijām, jo faktiski saglabātu zināmu “Saskaņas” ietekmi arī vēlāk un ļautu bremzēt daudziem nepatīkamu lēmumu pieņemšanu. Tādā gadījumā četrinieks kļūtu par “Saskaņas” interešu lobētāju.
Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, bet izšķiršanos par labu ārkārtas vēlēšanām traucē arī vasara ar ilgstošo atvaļinājumu sezonu un Jāņu svinēšanu. Šajā laikā nevienam nav vēlēšanās ķēpāties ar tik nepateicīgo vairākuma veidošanu Rīgas domē, kas ļautu pārņemt varu.
Izskatās, ka vairums opozīcijas politiķu jau ir izlēmuši, ka ir jāgaida ārkārtas vēlēšanas Rīgas domē, lai sāktu visu no tā sauktās “baltās lapas”. Šis sauklis dzirdams uzkrītoši bieži ne tikai no Viļņa Ķirša, kurš pārstāv “Jauno Vienotību”, bet arī no līdzšinējiem Rīgas domes vadītājiem – Ušakova un Amerika.
Acīmredzot “Saskaņā” un “Gods kalpot Rīgai” jau ir pieņemts lēmums, ka ārkārtas vēlēšanas Rīgā jārīko iespējami ātrāk. Domājams, abu partiju līderi uzskata, ka pēc labajiem vēlēšanu rezultātiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās tikpat sekmīgi būs arī vēlēšanu rezultāti Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās.
Zinot, ka “Saskaņas” reitingu ir maz ietekmējuši korupcijas skandāli Rīgas pašvaldības uzņēmumos, piemēram, “Rīgas satiksmē” un Rīgas Tūrisma attīstības birojā, ir pamats uzskatīt, ka arī šoreiz abu partiju kopīgajam sarakstam izdotos iegūt nepieciešamo vairākumu Rīgas domē.
Tas būtu sava veida attīrīšanās rituāls, kas ļautu šīm partijām turpināt netraucēti darboties arī tālāk, atsaucoties uz rīdzinieku lēmumu. Tad varēs teikt, ka visi korupcijas skandāli ir palikuši pagātnē un tagad “Saskaņa” sāks darbu no slavenās “baltās lapas”.
Šādā gadījumā vienīgā “Saskaņas” problēma būtu atrast saviem vēlētājiem pievilcīgu saraksta līderi, kurš spētu aizstāt Ušakovu. Jocīgā kārtā to apstiprina arī “Saskaņas” smagsvars Jānis Urbanovičs, kurs nesen izteicās, ka nākamajā Rīgas domes vēlēšanu kandidātu sarakstā nedrīkst piedalīties neviens no tagadējiem domniekiem, jo viņi nespēj uzturēt vajadzīgo disciplīnu frakcijā. Tādējādi Urbanovičs skaidri paziņoja, ka ir vienalga, kuri cilvēki pilda “balsošanas mašīnas” funkcijas, svarīgi ir tikai tas, kurš ir saraksta līderis un potenciālais Ušakova mantinieks Rīgas domē.
Ja tiešām ir notikusi izšķiršanās par labu ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē, tad “Saskaņai” ir maz laika piemeklēt nākamo partijas simbolu. Kaut arī “Saskaņai” ir iestrādes vairākos televīzijas kanālos un medijos, kas propagandē partijas darbību, tomēr jauna simbola sagatavošana prasa zināmu laiku – vēlētājiem jābūt gataviem to uzklausīt un ticēt tā teiktajiem saukļiem un solījumiem. Būs interesanti vērot, kurš būs nākamais Rīgas vēlēšanu saraksta līderis.
Šobrīd ir labi redzams, ka “Saskaņai” ir problēmas ar jauna līdera un partijas simbola meklējumiem. Daudzkārt šai lomai pieteiktais Vjačeslavs Dombrovskis diez vai ir piemērots šāda uzdevuma veikšanai savu personīgo īpašību un līdzšinējās karjeras dēļ, turklāt jāatzīst, ka partijas simbolam nepieciešama arī zināma harizma un māka sarunāties ar cilvēkiem, kas snobiskajam Dombrovskim varētu būt nepateicīgs uzdevums.
Gatavošanās Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām prasa arī pietiekami lielus finanšu resursus, iespējas reklamēties dažādos medijos un rīkot pasākumus. Lielākas problēmas šajā ziņā varētu būt latviskajām partijām, kuras jau ir iztērējušas ievērojamus resursus Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Priekšrocības šajā ziņā ir “Saskaņai”, kas var rēķināties ar Krievijas atbalstu, kā arī ar dažādu aizkulišu spēlētāju atbalstu, kas ir ieinteresēti saglabāt “Saskaņas” ietekmi Rīgas domē līdzšinējās kārtības uzturēšanai. Arī tas jāņem vērā, cerot uz iespējami ātrām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē.
Viss liecina, ka līdz rudenim cilvēki var droši atpūsties un izmantot savus atvaļinājumus, lai atgrieztos pie politikas vēlāk. Rudenī būs skaidrāk redzams, vai ir pamats rīkot ārkārtas vēlēšanas Rīgas domē un vai tās spēs izmainīt spēku samēru par labu tagadējām opozīcijas partijām, mainot gadiem ierasto kārtību pašvaldībā un tai pakļautajos uzņēmumos.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
