Iesaki rakstu: 
Ceturtdien, 14. aprīlī, man cauru dienu zvanīja žurnālisti, lai es komentētu situāciju ap petīciju par Latvijas pievienošanu ASV. Daudziem esmu atbildējis diezgan juceklīgi (ziniet, ar mani aizturēšanas un kratīšanas tomēr nenotiek katru dienu), tāpēc gribētu paskaidrot savu nostādni, pastāstot pilnībā visu, kas noticis.
Tajā dienā ap plkst. 7.20, kad es izgāju no dzīvokļa durvīm, kāpņu telpā mani bloķēja Drošības policijas darbinieki (divi no augstākā stāva, vēl divi no zemākā, no šī četrinieka divi bija maskās). Gaidījuši. Vaktējuši. Visai profesionāli. Uzrādīja man apliecību, kratīšanas dokumentu, paskaidroja, ka nākuši pēc manis sakarā ar petīciju vietnē avaaz.org par Latvijas pievienošanu ASV. Tādēļ ierosināta krimināllieta saskaņā ar 82 panta 1. daļu - par publisku aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas neatkarību.
Kratīšanas laikā paņēma visus datorus (arī bērna planšeti), mobilos telefonus (atstāja tikai tos, kas ar pogām). Cik noprotu, DP darbinieku mērķis bija izņemt visus informācijas nesējus. OK, kāpēc tad telefonus ar pogām nepaņēma? Vai tad tie nav nesēji? Otra lieta. Kādus nesējus viņi meklēja manos drēbju skapjos? Tiesa gan, jāpiebilst, ka DP darbinieki izturējās korekti, taču skaidrs, ka kratīšana nav diez ko patīkama lieta. Tālāk sekoja nopratināšana, jau tieši Drošības policijā.
Daudzi no žurnālistiem, kas man zvanīja, paredzēja parādīt mani savos sižetos, ziņās un avīžu slejās kā tiesību aizstāvi. Es liedzos, jo, manuprāt, tiesību aizstāvja tituls pie mums ir galīgi kompromitēts: ikreiz, kad kāds ko pauž televīzijā, radio vai presē, uzreiz nez kāpēc sauc sevi par tiesību aizstāvi. Kaut gan manas petīcijas publikācijai pēc būtības bija tiesību aizstāvēšanas raksturs. Tā bija reakcija pret nesamērīgo sodu Maksima Koptelova jokam - lai arī stulbam, bet tomēr jokam. Mans uzdevums bija tieši parādīt visu sprieduma absurdumu, nevis tikpat glupi jokot. Vēl jo vairāk, man nav bijis nodomu aicināt likvidēt Latvijas neatkarību.
Es nezinu, kāda bijusi Koptelova motivācija, kāpēc viņš izvietojis petīciju par mūsu valsts pievienošanu Krievijai. Nezinu - tas jāvaicā viņam. Koptelovu nepazīstu, un runa nav konkrēti par viņu - tikpat labi tas varēja būt, piemēram, kāds Jānis Skudrinieks, kas varēja aicināt pievienot Latviju nevis Krievijai, bet kaut vai Šveicei, Lietuvai, Goa - tas nav principiāli. Man ir principiāli, ka par šādiem jokiem tiek piespriests nesamērīgs sods. Interesanti, ka sarunā par Koptelova spriedumu ar kādu DP darbinieku kratīšanas laikā pat viņš atzina, ka pusgads reāla cietumsoda - tas ir par traku, pārāk bargi.
Kopumā man ir sajūta, ka mums melo. Melo prezidents, eksprezidents, ekseksprezidents, premjers, aizsardzības ministrs, citi ministri, Ārlietu ministrija ar ministru priekšgalā, deputāti, arī eirodeputāti. Cik ilgu gadu garumā visi minētie biedri stāsta mums: ja ienaidnieks nolems mums uzbrukt, atņemt mūsu neatkarību un mūs morāli pazemot, tūlīt pat NATO karaspēks iestāsies par mums. Nebaidies, Latvijas ierindas iedzīvotāj, tu esi pasargāts, esi drošās rokās, neviens neuzdrošināsies atņemt mums neatkarību, pat būdams bruņots. Mēs esam stabili. Mums ir stipra aizmugure. Un šai aizmugurei ir garas rokas.
Taču izrādījies, ka Latvijas neatkarību var apdraudēt nevis līdz zobiem bruņoti karavīri, ienaidnieka iznīcinātāji vai slikto zēnu - spiegu - tehnoloģiskie brīnumi, bet parasts joks internetā. Parasts, lai arī muļķīgs... Kurzemes rajona tiesa to ir pierādījusi. Veči, kas tad tā par neatkarību, ja jebkurš joks internetā reāli to apdraud?
Vienkārši padomājiet drusku dziļāk. Drošības policija pilnīgi nopietni veselu gadu meklē jokdari - diversantu. Pēc tam seko kratīšana, nesēju izņemšana. Tas viss notiek pilnīgi nopietni. Nē, protams, es saprotu - ja ir ienācis signāls, viņiem jāreaģē. Seko tiesa. Tiesa! Par stulba joka izvietošanu jupis zina, kur. Tiesa arī pilnīgi nopietni taisa spriedumu - pusgada cietumsods, norādot, ka mums te ir darīšana ar noziegumu pret Latvijas neatkarību. Johaidī, kāpēc mēs paši sevi tā necienām, kāpēc esam tik nedroši par savas neatkarības stabilitāti? Ja šādi pieiet, tad skandalozā BBC filma daudz vairāk atbilst šim formulējumam - noziegums pret Latvijas neatkarību. Kaut kā neesmu ievērojis, ka kādu tiesātu, ieliktu cietumā? Gluži otrādi, to rāda pa valsts TV kanālu. Par nodokļu maksātāja naudu. Mēs ar jums esam apmaksājuši šīs filmas demonstrēšanu. To saucot par vārda brīvību. OK, piekrītu. Taču kāpēc tā pie mums ir kaut kāda tizla, vienpusēja?
Vai atceraties, kā tiesāja "Pussy Riot"? Toreiz par spriedumu izteicās visi, kam vien nebija slinkums, pat Rinkēviča kungs paspēja - lūk, totalitārisms, kur skatās pasaules sabiedriskā doma, un viss tādā garā. Veči, kas tad ir pie mums, ko? Tas vairs nav pat totalitārisms, tas ir kaut kāds murgs, goda vārds. Iedomājieties, cik iedotu šim Maksimam Koptelovam, ja nebūtu bijis rakstīts, ka tas ir joks? Un kas tad būs, kad stāsies spēkā skandalozie grozījumi?...
Kas tālāk? Ietupināsim par testiem (jā, tā nav drukas kļūda - tieši par testiem!) feisbukā? Piespriedīsim neklātienē Zadornovam (kuru es, starp citu, neciešu) mūža ieslodzījumu? Izsludināsim "Comedy Club" starptautiskā meklēšanā?
Godātie liberāļu kungi, īstenie demokrāti! Ir jautājumi jums. Mēs izsūtām žurnālistus, liekam cietumā par jokiem, iekļaujam "melnajos sarakstos" par dziesmām... Latvija laikam pārliecināti kļūst par KTDR brāļu valsti? Nav svarīgi, kādi ir šie žurnālisti, joki, dziesmas - labi vai slikti, man ir svarīgs pats aizliegums kā tāds.
Jāpiebilst uzreiz, ka es nepārstāvu nekādu sabiedrisku organizāciju, politisku partiju vai kustību, neveidoju "tiesību aizstāvja" "karjeru", pat labprāt izvairītos no publicitātes šādā situācijā. Taču mani komentāri medijos ir arī metode, kā iekustināt diskusiju par šo absurdo spriedumu Maksima Koptelova lietā, kā likt sabiedrībai pievērst uzmanību šim gadījumam, un, ja var atļauties tā teikt, tagad jau manis paša aizstāvības līnija.
Otra lieta, ko es vēlētos izvirzīt apspriešanai, ir tā, cik racionāli specdienesti tērē budžetu. Skatieties taču paši - veselu gadu meklē šo Koptelovu. Gadu! Cilvēki strādā, saņem par to algu. Apmēram tikpat ilgi turpinās tiesvedība. Cilvēki atkal strādā un saņem par to algu. No mūsu nodokļiem. Šī lieta pēc būtības ir fikcija, bet tomēr tai tiek tērēta pamatīga nauda. Vai esam tik bagāta valsts?
Vai sagaidīju kādas sekas, izvietojot savu petīciju? Jā. Taču nedaudz citādākas. Gaidīju pavēsti no DP, vēl kaut ko, bet ne jau aizturēšanu, kratīšanu un mantu izņemšanu. Jo neesmu noliedzis, ka tieši es esmu petīcijas izvietotājs.
Ko es nožēloju? To, ka maniem vecākiem tika sagādātas raizes, bet manai meitenei bija jāpiedzīvo šī nepatīkamā procedūra - mūsu mājokļa kratīšana.
P.S. Gribu pateikties visiem žurnālistiem, kas ķērušies klāt šai tēmai, kas atbalstījuši mani, visiem, kas piedāvājuši vai vēl piedāvās juridisko palīdzību, kas izteikuši vēlmi uz laiku apgādāt mani ar datoru un telefonu. Paldies.
P.P.S. Mani daudzi lūguši komentēt manu krimināllietu jēdziena "vārda brīvība" ietvaros. Ziniet, tik patētiskas kategorijas pat neērti pieminēt šādā aplamā situācijā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
