Saeima komfortabli jūtas politisko shēmu, melu un visatļautības gaisotnē

Pirmā reizē bija 2009.gada 31.martā, kad beidzās termiņš manis izvirzītajiem uzdevumiem Saeimai un valdībai.

Otrā reize bija pirms Saeimas vēlēšanām, kad aicināju jūs visus līdzdarboties – doties pie vēlēšanu urnām un novēlēt. Novēlēt par Latvijas nākotni. Un esmu ļoti pateicīgs, ka jūs to izdarījāt – domājāt, izvēlējāties, vilkāt krustiņus, mīnusiņus sarakstos, kas jums bija priekšstatīti, un novēlējāt. Vēlēšanu rezultāts deva gandarījumu visiem – gan jums par savu izvēli, gan politiķiem, kuri tika pārstāvēti jaunajā Saeimā, gan arī mūsu ārvalstu draugiem. Mēs pierādījām to, ka Latvija spēj pārvarēt krīzi, ka Latvijas valdība spēj iegūt tautas uzticību un doties tālāk.

Jaunajā Saeimā bija vairāk nekā 60% jaunu seju. Cilvēki, kas vēlējās būs aizrautīgi un ar degsmi kalpot Latvijai. Daudz kas labs ir paveikts kopš tā brīža. Ir pilnīgi cits uzvedības kods Saeimas plenārsēžu zālē, ir cits pieklājības kods. Saeimas ēka ir kļuvusi atvērtāka sabiedrībai. Tajā viesojas gan nevalstiskās organizācijas, gan arī jaunieši. Taču galvenais uzdevums tomēr bija atmest tos niķus un stiķus, kas bija par pamatu lielajai uzticības plaisai starp sabiedrību un 9.Saeimu. Izravēt to ļaunuma sakni, kas šķir varu no sabiedrības.

Pagājušās ceturtdienas Saeimas balsojums diemžēl ir kā sirēna, kas brīdina par nopietnu konfliktu starp likumdevēja varu un tiesu varu – divām no trim varām, uz kurām balstās mūsu valsts. Saeima izrādīja necieņu un neuzticēšanos tiesu varas kompetencei. Un diemžēl tā nebija pirmā reize. Jau 9.Saeimā likumdevējs neapstiprināja amatā tiesnesi, kura profesionālā atbilstība bija novērtēta tiesu varā. Likumdevējs neapstiprināja amatā ģenerālprokuroru, kuru virzīja tiesu varas augstākā amatpersona, Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Arī šajā Saeimā jau bija pirmais signāls, ka  tikumi un netikumi diemžēl ir pārmantoti – amatā netika apstiprināts arī tiesnesis Judins. Šī jau ir nākošā reize.

Kļuvuši arī pārmantoti citi netikumi. Mēs redzējām tirgošanos par amatiem, kaislīgu cīņu par amatiem tā vietā, lai domātu par valsti, par valsts ekonomisko attīstību. Amati tika arī savējiem, kā jau tas ierasts. Saeima vairākkārtīgi parādīja, ka vispirms tā aizstāv kādu šauru grupu vai pat konkrētu cilvēku personīgās intereses, nevis valsts intereses.

Ko darīt? Diemžēl rodas tāda sajūta, lai gan ir pagājuši septiņi mēneši, ka jaunievēlētā Saeima komfortabli jūtas politisko shēmu, melu un visatļautības gaisotnē. Diemžēl to redz arī vēlētājs. Mēs redzam arī to, ka valdība, kurai būtu jābūt lemtspējīgai par Latvijas nākotni, par tiem uzdevumiem, kas attīstītu Latviju, celtu tās labklājību, diemžēl visvairāk skatās uz to, ko saka kāds cilvēks ārpus Saeimas, lai gan būtu jābūt tādai situācijai, ka valdību vada Ministru prezidents un valdība ir atbildīga Saeimas priekšā.

Tā mēs varētu skaitīt vēl un vēl. Bet es gribu uzdot vienu jautājumu: vai ir kāds panākums? Mūsu valstī ir panākums. Mēs trīs gadu laikā, izmisīgi cīnoties, brīnumainā kārtā esam pārvarējuši ekonomisko krīzi, esam kā paraugs citām valstīm – apņēmības paraugs, rīcības paraugs, rezultāta paraugs.

Bet būsim godīgi – šo krīzi pārvarēt palīdzēja Latvijas cilvēki. Katrs no viņiem nesa kādu personīgu upuri – algas samazinājumu, nodokļu celšanos, bezdarbu. Un tad rodas jautājums: kā vārdā šie upuri tika nesti? Vai tiešām, lai vairotu oligarhu peļņu? Vai tiešām, lai ļautu apzagt savu valsti? Vai tiešām, lai tiesiskums kļūtu par nenozīmīgu saukli?

Un es būšu godīgs. Mēs visi, gan jūs, gan arī es kā Valsts prezidents pārāk labticīgi vērojām dažu cilvēku grupu interešu izpausmes, noraudzījāmies un neko nedarījām. Situācija ar katru brīdi kļuva tikai sliktāka un sliktāka. Ja iepriekšējai Saeimai uzticējās 6% cilvēku, šobrīd esošai Saeimai uzticas 10% cilvēku.

Mēs jau šobrīd sākam gandrīz vai runāt ne tikai par valsts nozagšanu. Varētu pat nojaust, ka tuvojas arī mūsu valsts demokrātijas privatizācija. Un to ir skumīgi vērot.

Es šodien tikos ar Saeimas priekšsēdētāju, ar Ministru prezidentu un ģenerālprokuroru. Mēs rūpīgi pārrunājām situāciju valstī šodien. Ir jārīkojas.

Esmu pieņēmis lēmumu rīkoties radikāli. Šī izšķiršanās Valsts prezidenta vēlēšanu priekšvakarā man ir personīgi grūta un arī konstitucionāli sarežģīta. Es skaidri apzinos – ar savu lēmumu varu pārvilkt svītru manām izredzēm tikt ievēlētam par Valsts prezidentu. Bet es esmu devis Valsts prezidenta zvērestu – visas manas pūles veltīt tautas un Latvijas labumam. Un mans pienākums ir rīkoties valsts labā, nevis savā labā.

Ar šo lēmumu es gribu dot iespēju. Iespēju visiem, visiem cilvēkiem. Vispirms – vienreiz pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai. Vienreiz pielikt punktu, ka visa mūsu sūri, grūti kopā pelnītā bagātība nogulst ofšoru firmu kontos. Pielikt punktu tam, ka daži reģioni mūsu valstī ir ar īpašām tiesībām. Tik īpašām, ka nav runa vairs jau tikai par to, ka tiek diskriminēta Latgale. Es domāju, ja patiesos faktus redzētu vidzemnieki, arī viņiem būtu sašutuma pilna reakcija.

Es gribu dot iespēju arī kļūt un mainīties labākā formā. Es gribu teikt, ka reiz jāpieliek ir tas punkts, ka mēs domājam vienu, runājām citu, darām vēl kaut ko citu. Un neviens no tā nekautrējas. It kā tas būtu pašsaprotami, ka tā rīkoties ir gods. Mums ir jāpieliek punkts šādai attieksmei pret mūsu cilvēkiem un pret mūsu tautu, un pret mūsu valsti.

Tāpēc es gribu jūs visus tiešraidē iepazīstināt ar Latvijas Valsts prezidenta rīkojumu Nr.2 par Saeimas atlaišanas ierosināšanu: „Pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 48.pantu, ierosinu Saeimas atlaišanu. Valsts prezidents Valdis Zatlers. Rīgā, 2011.gada 28.maijā.”

Šis rīkojums stājas spēkā ar šo brīdi. Ar šo brīdi es, Latvijas Valsts prezidents, nododu tautai varu lemt par savu turpmāko likteni.

Dievs, svētī Latviju!

Novērtē šo rakstu: